Priekšvārda vietā
Tas notika vilcienā. Tur brauca tēvs ar divi dēliem, skolniekiem. Kad tramīgais suta kumeļš locījās starp ziedošām pļavām, tēvs pavērās vagona logā un teica dēliem: „Lūk, Latvijā ir skaistākā zeme visā pasaulē!” — „Kā tu to zini, tēt?” vecākais zēns ieprasījās, „tu taču nevienu citu zemi neesi redzējis.” — „Mana sirds to tā saka,” nopietni atteica tēvs. — „Es gan domāju, ka es varētu iemīlēt arī citu zemi,” prātoja otrs zēns. „Tev gan vajadzētu sarkt no kauna!” pārtrauca viņu tēvs. „Tu neesi cienīgs, ka tevi sauc par latvi, ja tu neatzīsti, ka tā ir lielākā laime būt piedzimušam tik skaistā zemē, kāda ir mūsu dzimtene!”
Katram latvim jāpazīst sava dzimtā zeme!
Nopietnus vārdus teicis viens no agrākiem iekšlietu ministriem: „Mūsu intelligences starpā nākas sastapt cilvēkus, kas gaŗi un plaši prot stāstīt par Reinu, bet nav lāga redzējuši mūsu Gauju; kas jūsmo par Imatras ūdenskritumu, bet nav skatījuši Pērses skaisto ūdensgāzienu, nedz Ventas „Rumbu”; viņi lielās ar kāpelēšanu pa Saksijas un Tiroles mežainām piekalnēm, bet nav pat piecus soļus paspēruši, lai apstaigātu Cēsu kalnājus un gravas, apstaigātu Gaujas līčus, redzētu Daugavas krāces!” To pašu, ko teicis bij. valstsvīrs, raksta arī dzejnieks: „Latvietis tālāk par baznīcu, sudmalām un krogu nav bijis!” (R. Rudzītis). Tā ir slikta liecība mūsu dzimtenes mīlestībai un gandrīz ikvienam no mums patiesi jākaunās, cik maz pazīstam savu dzimteni! Tamdēļ pēdējos gados arī Latvijā arvien skaļāk atskan sauciens: „Pazīsti savu dzimto zemi!”
Daudzkārt 4 mēs ilgojamies pēc ārzemju ceļojumiem, aizmirsdami, ka Latvijā ir daudz jaukāku un interesantāku apvidu. Pirms doties pāri robežai, ikvienam jāpazīst skaistākā zeme pasaulē — sava dzimtene! Mēs nedrīkstam savas ievas un purenes mainīt pret svešzemju orchidejām un lilijām. Tveriet spieķi — skaistā Latvija jūs aicina! Pārliecinājaties, cik daudz neredzēta un nepazīta ir mūsu pašu zemē, pārliecinājaties, ka tūristu gaitas tiešām sniedz baudu, prieku un skaistumu! Ceļošana kājām pa dzimtenes kalniem un lejām ir miesas un gara „putekļu sūcējs”, jo ikviens kājām nostaigātais kilometrs attālina tūristu no ārstu kabinetiem, slimo kasu aptiekām un dūņu vannām. Ja gribat taupīt veselību, netaupait zābaku zoļu, jau ir veca patiesība!
Attiecīgās valdības iestādes un tūristu biedrības pieliek daudz pūļu, lai tūristu kustību padarītu par tautas kustību. Šīs grāmatiņas nolūks ir nākt talkā šai darbā un ar praktiskiem norādījumiem un izstrādātiem paraugceļojumiem ieinteresēt ārpus tūristu organizācijām stāvošas personas un grupas, cienīt savas dzimtās zemes krāšņumu. Riskējiet izmantot vienu no tālāk minētiem maršrutiem, un jūs izmantosit tos visus!
Dzimtenes plašās āres, zemes smaršas pilnie tīrumi, cīruļu treļļu apbārstītās druvas un lauki, ziedu vīraku dvesošās pļavas, mūsu jaukās birstalas, meži un sili, kalni un lejas, — viss jūs aicina iepazīties ar savu zemi, mūsu maizes avotu, kur šūpulis kārts mūsu tēvu tēvu tēviem, kur būs vieta smiltajā reiz arī mums! „Mums jāpazīst sava zeme, jāpazīst sava tauta, un to mēs panāksim ceļojot. Bet ceļot var divējādi: kā to dara tūrists un kā to dara mūsu sabiedrības vairākums. Pa gludām šosejām ritošā automobiļa motora vienmuļīgā rūkoņā un pēc tam glīti iekārtotā viesnīcas istabā. Bet tāds ceļotājs nedzird tautas balsi; drukātā un jūsmīgi aprakstītā ceļojumu vadonī tie nejūt meža šalkas; jūrmalas kūrpromenādes troksnī, kur tenkas un modes kritikas jaucas 5 ar skaļruņu pļērkstošām Vīnes valšu skaņām, tiem pazūd jūŗas neaizmirstamā žūžoņa.
Tāpēc ceļojiet kā tūristi! Tūrista gaitās ikviens pie tam vēl uzlabo, stiprina un norūda savu veselību, iegūst patīkamu atpūtu nerviem un dzīves apstākļu pārmaiņu, iepazīstas ar dzimtenes skaistumu, savas tautas dzīvi, pats sevi izglītodams, jo ceļojumā redzētais un piedzīvotais māca vairāk, kā daža laba bieza grāmata!