Jaunā Saule

Cits pēc cita konoiešu kuģi nolaidās uz jaunās planētas.

Dzimtais debess ķermenis, no kura tie startēja pirms diviem gadiem, tagad būs nederīgs dzīvošanai gadu tūkstošus, ja ne miljonus. To pazudināja karš, kas iesākās, valstīm cīnoties savā starpā par kundzību.

Reiz uzliesmojusi, karadarbība strauji aptvēra visus planētas nostūrus. Darbā laida tehnikas jaunāko sasniegumu — ģeotermiskās bumbas, kas izsauca planētas garozas deformāciju — kontinentu pārvietošanos vai pilnīgu izzušanu, polāro ledāju iztvaikošanu un līdz ar to tādus plūdus, kādi nevienas planētas Noasam pat sapņos nevarētu rādīties.

Taču varbūt pats interesantākais visā trauksmainajā laikaposmā pirms paša kara bija tas, ka valstis, kuru rīcībā atradās kosmiskā tehnika, gatavoja startam speciālas starpplanētu kuģu apkalpes, kurām visplanētas kara gadījumā vajadzēja nogādāt drošā Visuma nostūrī civilizācijas pārstāvjus.

Dažus gadus agrāk konoiešu astronomi tika atklājuši kādu planētu, par kuru neviens neko līdz tam nebija zinājis. Tiesa, tā gan atradās ārpus Saules sistēmas, taču turp nosūtītās automātiskās stacijas ziņoja, ka jaunatklātā planēta visnotaļ piemērota dzīvošanai. Un tā «kosmiskie Noasa šķirsti» jeb kono, kā tos saīsināti dēvēja apkalpes (protams, arī tāpēc, ka šajā vārdā saucās viņu dzimtais debess ķermenis), tika notēmēti uz jauno planētu.

Konoieši, kuri startēja pēdējā brīdī, vēl paguva caur iluminatoriem saskatīt dzimtās planētas reljefa deformēšanos (vēlāk viņi atzina, ka bijis diez gan baisi nolūkoties, kā Seinanga un Vudu nozūd Gonderas un Fedo Ledus okeāna dzīlēs, kā pārdalās uz pusēm Nīzija un kā Centra okeāna vietā izaug jauns, milzīgs kontinents, bet Ziemeļu un Dienvidu Enerana pārtrūkst un katra ietriecas sev tuvākajā polā), paguva redzēt kā bojā ejošo planētu iekļauj simt kilometru biezs indīgu gāzu un tvaiku slānis un ka tik skaisti zilganā planēta iegūst pelēkdzeltenīgu necaurredzamu atmosfēru.

Kosmiskā pārceļojuma pirmajam gadam tuvojoties beigām, viena no konoiešu karavānām panāca kādu citu, līdzīgu ekspedīciju. Ā — tātad kāda no karojošajām pusēm bija pasteigusies cerībā pirmā kolonizēt jaunatklāto planētu! Taču šis fakts slēpa sevī vēl kādu nozīmi, proti, ka otrās karavānas kuģi ir ātrāki. Un, kas zin, varbūt arī labāk apbruņoti?

Karavānas vadība pieņēma lēmumu pārsteigt pirmo ekspedīciju ar pēkšņu triecienu, pielavoties pretiniekam un no droša attāluma iedarbinot lāzerieročus. Ieceres autori bija tik pārliecināti par operācijas veiksmīgu iznākumu, ka uzbrukuma plānu nemaz neslēpa no pasažieriem, kuros savukārt gaidāmā kosmiskā avantūra izraisīja gluži citas emocijas.

Te jāpiezīmē, ka pasažieri — gods kam gods, un šoreiz tas pienācās pārceļojuma vadītājiem — baudīja iespēju netraucēti pārvietoties no kuģa kuģī, jo vides maiņai, lai arī ierobežoti, tik ilga ceļojuma laikā ir nepārvērtējama nozīme psiholoģiskā klimata uzturēšanā.

Un tā tuvāko stundu laikā karavānas dalībnieki izrādīja neparasti lielu aktivitāti, pārvietojoties no kuģa kuģī. Lidaparātu pilotus pārsteidza negaidīti, vienlaikus visos karavānas kuģos. Precīzi saskaņotā stundā un minūtē. Akcija bija tik pēkšņa, ka tā norisa bez asinsizliešanas, gūstekņus sasēja un ievietoja izolatoros, kas bija iekārtoti inficēšanās un epidēmiju gadījumiem.

Karavānas vadību tūlīt pārņēma zinošākie pasažieri, taču pirmajai problēmai — ko iesākt ar gūstekņiem — pievienojās otra, nopietnāka, un proti — kā padarīt nekaitīgas priekšējās ekspedīcijas apkalpes, jo nebija ne vismazāko šaubu, ka tām dots līdzīgs uzdevums — nodibināt uz jaunās planētas savu kundzību.

Apsverot visus par un pret, pārceļotāji nolēma pietuvoties otrai karavānai lāzerieroču darbības attālumā un iesniegt radioultimātu — izdot apkalpes vai tikt iznīcinātiem, paskaidrojot, protams, kāds liktenis piemeklējis pašu apkalpes. Tiesa, arī šis variants slēpa sevī risku, jo patriotisma vārdā pretinieka apkalpes varēja izrādīties būt spējīgas uz pašiznīcināšanos, ieraujot tajā arī savus pasažierus.

Lai nu kā, bet nākamās dienas pievakarē (laiku konoieši joprojām mērīja pēc dzimtās planētas kalendāra un pulksteņiem) kuģi ieņēma izejas pozīcijas un, izsaukuši priekšējo karavānu pa radio, nolasīja ultimātu.

To, kas sekoja, nebija paredzējis neviens — no priekšējās karavānas pienāca atbilde: «Visas apkalpes sagūstītas. Ko iesāksiet ar savējiem?»

Pārsteigums noskaidrojās tikai vēlāk, kad abas karavānas bija apmainījušās pārstāvjiem, kuri pārliecinājās, ka radiovēstījumos teiktais atbilst patiesībai. Tad arī nāca gaismā priekšējās karavānas lēnās gaitas cēlonis — izrādījās, ka to, ko sekotāja karavāna izdarīja ar apkalpēm, priekšējās karavānas pasažieri bija paguvuši veikt jau agrāk un gaitu samazinājuši, lai satiktos ar sekotājiem un iesniegtu ultimātu, analogu tam, ko nupat saņēmuši! Komika! Lasi: kosmiskais komikss…

Vajadzēja redzēt gaviles, kādas sacēlās! Abas karavānas, protams, tūlīt apvienojās, un veselu dienu ceļinieki to vien darīja kā līksmoja!

Tikai pēc tam atcerējās gūstekņus. Jā, ko ar tiem iesākt? Nevar taču turēt izolatoros bezgalīgi ilgi. Nevar, bez šaubām, vest līdzi arī uz jauno planētu — uz jaunās planētas jāveido dzīve bez ienaida. Un tad kādam no pasažieriem ienāca prātā bērnībā lasīta grāmata par dumpi uz kāda senlaiku burinieka. Toreiz sadumpojušies jūrnieki iesēdinājuši kapteini un tā piekritējus laivā un vēlējuši doties, kurp deguns rāda.

— Tā ir ideja!

— Kāpēc mēs tā nevaram? — atbalsoja pārceļotāji, un pēc nelielas pārbūves (lāzerieroču demontēšanas) gūstekņiem tika atvēlēts viens no daudzajiem kono, vēlreiz rūpīgi pārbaudot pārtikas un dzeramā ūdens ģeneratoru, kas ražoja minētās uzturvielas no kosmiskajiem putekļiem un kosmiskās rasas. Modificēto kono noorientēja uz kādu no Suņa zvaigznāja remdenajām astes zvaigznēm (jo nevar taču būt, ka uz tām nav zemākajām dzīvības formām piemērotu apstākļu!)…

Tikai tad, kad kosmiskais «plosts» izzuda skatienam, pārceļotāji uzelpoja tā īsti brīvi un atlikušo ceļa daļu pavadīja, būvējot sapņu pilis un iztēlojoties jauno, gaidāmo dzīvi uz vēl neredzētās planētas.

*

Jaunā planēta izskatījās spokaina. Sākumā konoieši bija pārliecināti, ka ieradušies naktī — pie debesīm drūzmējās neparasti spožas zvaigznes. Taču neredzēja nevienu pazīstamu zvaigznāju. Tāpēc pārceļotāji ar nepacietību gaidīja rītu, īsinādami laiku pie ugunskuriem un izceldami no kuģiem pirmās nepieciešamības kravas. Visapkārt valdošo tumsu laiku pa laikam pārstaigāja kustīgi prožektoru stari, ar kuru palīdzību atbraucēji iztaustīja planētas reljefu.

Bet rīts nenāca! Lai gan jaunā planēta apmēros un rotācijā bija līdzīga konoiešu dzimtajai (to secināja pēc zvaigžņu stāvokļu maiņas attiecībā pret horizontu), rīts neausa! Sievietes jau sen bija pamodušās, vīrieši pārbaudīja un salīdzināja pulksteņus, apkalpes vēl un vēlreiz ielūkojās Visuma kartēs, kuģu navigācijas sistēmās.

Taču planēta bija dzīva! Tiesa gan, pagaidām nemanīja ne zvēru, ne putnu, tomēr to, ka planēta dzīva, konoieši juta. Planēta smaržoja! Planēta it kā elpoja!

Tumsā N’uī saskārās ar kādu meiteni.

— Piedodiet, — viņš atvainojās, — te ir tik tumšs.

Meitene kaut ko atbildēja, bet tad — —

«Esmu dzirdējusi šo balsi!» viņa pēkšņi saprata.

Un viņa atcerējās!

Jā, tas bija toreiz, Isalīnā! Studentu nometnē, ko regulāri organizēja Starptautiskā studentu asociācija. Nometne atradās Akvapolē, vislielākajā jūras pilsētā, vairākas jūdzes no krasta, un tur, semināru starplaikos, Gaja sadraudzējās ar simpātisku akvapoliešu puisi, un, staigādami pa mākslīgā liedaga oļiem, viņi stāstīja viens otram par savu zemi un tautu, dziedāja katrs savas tautasdziesmas.

Tad nometni negaidot slēdza, N’uī un Gaja atgriezās katrs savā valstī, viņi rakstīja viens otram vēstules, bet nesaņēma tās, un dažus mēnešus vēlāk uzliesmoja karš.

— N’uī? — Gaja zināja, ka nekļūdās, bet aizritējušie divi gadi (un kādi!) pat visticamāko neviļus vērta apšaubāmu.

— Gaja? — arī N’uī reizē ticēja un neticēja, tik nereāli šķita sastapt pazīstamu būtni te, bezgala tālu no dzimtās planētas!

— Pasaka… — viņš čukstēja pavisam klusītēm, it kā lai neaizbaidītu laimīgo sastapšanos.

Viņi stāvēja tuvu viens otram klāt. Planēta smaržoja līdzīgi nakts puķei. Atmiņas uzplauka cita pēc citas…

Varbūt tā bija nedrošības sajūta, kas bija pārņēmusi konoiešus, naktij ieilgstot, bet Gaja instinktīvi pieskārās N’uī rokai.

— Dīvaini — šai planētai nav ne Saules, ne Mēness, — noskurinājās meitene.

— Mēness… — atbalsoja N’uī. — Galvenais, ka te nav ne karaļu, ne caru, ne ķēniņu! Bet par Sauli un Mēnesi nebēdā, gan mēs — —

— Un prinču nav un princeses, — pasmaidīja meitene. — Bet, zini, žēl…

— Gan mēs… — N’uī gribēja turpināt savu iesākto domu, bet tad viņam ienāca prātā:

— Zini, ko es nupat sapratu! — Viņš pagriezās ar seju pret Gaju. — Patiesībā ikviens ir princis! Patiesībā ikviena meitene ir princese! Kā man tas agrāk nebija ienācis prātā! Ikviens! Saproti?

Meiteni pārsteidza, cik lielā mērā N’uī bija pārmainījies šo dažu gadu laikā kopš Isalīnas nometnes. Toreizējā visai kautrajā jauneklī tagad juta īsta vīra garu un stāju.

Bet N’uī tikmēr turpināja:

— Ja pasaulē nevalda vardarbība, karalis ir ikviens! Tu mani saprati, Gaja? Ikviens!

Un, gandrīz vai iedziedādamies, N’uī, satvēris abām rokām meitenes plecus, raudzīja ielūkoties sejā, tikko samanāmā šai tumsā, kurā neko neiespēja ne zvaigznes, ne kuģu bortuguņu pieticīgais apgaismojums. — Man ir fantastiska ideja!

— Ideja? — meitene neattapa. — Kāda ideja?

— Fantastiska ideja! — čukstēja N’uī, un Gaja sajuta viņa ķermeņa sasprindzinājumu, bet jaunais konoietis, pielicis plaukstas mutei, notaurēja pa visu sadzirdamo apkārtni:

— Ei! Šurp! Visi šurp!

N’uī ar to vēl bija par maz. Ielēcis savā kuģī, viņš iedarbināja akustisko trauksmes signālu, un tūlīt no visām pusēm steidzās atbraucēju stāvi, pulcēdamies plašā lokā. Ilgā ceļojuma laikā konoieši bija ielāgojuši kādu no Kono galvenajām un vieglākajām valodām, tāpēc N’uī gluži labi iztika bez tulka.

— Klausieties visi! Vai atceraties, kā bērnībā mēdzām radīt uzliesmojumu ar lēcas palīdzību? Atceraties? — viņš iesāka, pulcējis ap sevi konoiešus. Visapkārt murdēja balsis un intonācijas, visi gaidīja, kas sekos. Derēja jebkura pārmaiņa, tikai ne šis sasodītais stāvoklis, šī neziņa!

— Nu, lūk, — turpināja N’uī. — Mūsu acis — tā ir lēcu sistēma! Vai saprotat? Vai saprotat, ko tas mums nozīmē? Mūsu acis ir lēcu sistēma!

Atskanēja balsis:

— Lēcas tad ir, bet gaismas nav!

— Labi, — N’uī it kā iztaisnojās, un viņa balss kļuva ne mazāk aizrautīga, bet nopietnāka un pārliecinošāka. — Mēs te esam ieradušies ar visai bēdīgu, bet, cerēsim, lietderīgu pieredzi. Mēs redzējām, kas notiek, kad cits citam cenšas uztiept savu taisnību. Aplamības dēļ aizgāja bojā skaista planēta. Varbūt pat visskaistākā visā izplatījumā. Planēta, kas bija mājvieta simtiem un simtiem paaudžu — ja ne tūkstošiem. Šūpulis izcilām kultūrām. Varbūt pat — Dzīvībai. Kas to visu iznīcināja? Alkatība! Kas to pazudināja? Varaskāre! Vai tā nebija?

Uz brīdi pievērsies tumsā slēptajam apvārsnim, N’uī turpināja:

— To visu mēs pieredzējām paši savām acīm un zinām savās sirdīs. Lai šī ziņa paliek tur uz visiem laikiem. Bet nu — nu lai iesākam jaunu pasauli! Kādā tā būs, tas atkarīgs no tā, kādi būsim mēs katrs. Katrā, ikvienā no jums tagad iemājo jauns spēks — gudrības gaisma! Tad izstarosim to! Izstarosim to un vērsīsim vienuviet, lai radītu… lai radītu — Sauli! Jā, tas ir iespējams! Jūs redzēsiet! Un radīsim Sauli tur, kur tai jābūt, — debesīs!

Kuģu starmešu apgaismotais konoiešu pūlis atdzīvojās.

— Tu tam tici?

— Varbūt pamēģināsim?

— Es nezinu.

— Es zinu, Saule te ir melnā krāsā, tāpēc mēs to neredzam!

— Ak, ja tā varētu, kā viņš runā!

— Nu, mēģināsim?

— Ko gan gaidām!

Gajai tas viss sāka atgādināt kaut ko jau uz Kono redzētu un dzirdētu. Nē, viņai nenāca ne prātā apšaubīt N’uī labo gribu, bet — vai jaunajai dzīvei pietiks ar atbraucēju acumirkļa vienprātību un sajūsmu?

Konoieši tikmēr drūzmējās ap N’uī, un, viņam runājot, to sejas pamazām zaudēja nedrošību, tās it kā apskaidrojās, un viņu acis, iekšējas gaismas sildītas, iemirdzējās, tajās iekvēlojās griba, skatieni debesjumam, pārslīdēja zvaigžņotajai tumsai, taustījās, meklēja, krustojās — — («Saki vēl, ka īstenība nav pasaka,» ienāca prātā Gajai. «Īstenība ir materializējusies pasaka.») — — Un tad, brīdī, kad tie beidzot satikās vienuviet, planētu aptvēra — — — («Un vispār,» neatraudama skatienu no debesīm, Gaja turpināja iesākto domu, «kad vienreiz pārstās dzeju rakstīt uz papīra un sāks dzeju dzīvot! Cik skaista ir diena rīta stundā! Ko viņa māca tik neatlaidīgi, sākdamās atkal un atkal no jauna? Vai ne to, lai mēs atkal un atkal atjaunotos? Un vai negājām bojā tieši tāpēc, ka tik cieši turējāmies pie vakardienas? Cik skaisti mūs māca rīta stunda!») — —

Un kāda! Viļņiem tā paloja pāri planētai, sildīdama un glāstīdama kalnus un lejas, upes, jūras un ezerus; zvaigznes izbālēja, debesis kļuva gaišas un maigi zilas, un tajās kvēloja jauna, vēl nekad neredzēta — Saule!

Notiekošais bija tik dižens, ka valoda, šī neiztrūkstošā civilizācijas pavadone, šoreiz atkāpās. Vārds «Gaja!» palika neizsacīts uz N’uī lūpām. Meitene māja viņam, stāvēdama uz kāda no pauguriem, un viņas galvu rotāja jaunās Saules staru vainags.

«Gluži kā princese!» pazibēja N’uī prātā, bet nākamajā brīdī viņš jau zināja — nē, vēl skaistāka nekā princese!

Pievakarē pakalna lēzenākajā jeb dienvidrietumu nogāzē klaudzēja cirvji un āmuri, dziedāja zāģi un tarkšķēja visurgājēji, neviens no ieceļotājiem nevēlējās nākamo nakti pārlaist kuģos, tika slietas teltis, bet daudzi konoieši jau meistaroja saliekamo mājokļu sienas, sprēgāja valodas un ugunskuri, un pāri klajumam vējš nesa dūmu un garaiņu smaržas.

N’uī tikko bija ticis galā ar kārtējā mājokļa ierīkošanu un patlaban apsvēra, kuram pulciņam doties talkā, kad pienāca Gaja. Viņai pār plecu bija ģitāra.

Kad brīnuma radītā sajūsma sāka dot vietu lietišķākai ziņkārei, Gaja bija ievērojusi, ka zāle, augi un koki te ir citādi nekā uz Kono. Un vispār — vai tie bija augi? Vai tie bija koki, un vai tā bija zāle? Un kas tie par radījumiem tur, līča pretējā krastā? Un vai tie, kas nupat pārlidoja konoiešu galvām, būtu putni? Ja tā — jāpaplašina putnu definīcija.

— N’uī? — sacīja Gaja.

— Jā? — N’uī nolika cirvi.

— N’uī, — meitenes balsī kaut kas bija mainījies. — Es nezinu… Tas viss ir fantastiski… pasakaini… Tu to izdarīji lieliski, tu esi ģēnijs… Un tomēr…

N’uī nesaprata, kas Gajai lēcies. Viņš tikai redzēja, ka meitene skatās kaut kur tālu, daudz tālāk par nometni, par līča pretējo krastu, varbūt pat tālāk par apvārsni.

— Kas ir, Gaja? Kas noticis? — N’uī satvēra meitenes plecus. Viņa skatiens mēģināja pārtvert meitenes skatienu, bet velti. Tad viņš sasparojās. Tas ir vides iespaids, Gaja gluži vienkārši jāsapurina, jāuzelektrizē, jādabū ārā no šī noskaņojuma. Viņš nocēla ģitāru no meitenes pleciem, uzsita pa stīgām dažus akordus un sāka pirmo, kas ienāca prātā:

Tālāk viņš pēkšņi neatcerējās. Gaja pasmaidīja, uzlika plaukstu stīgām, tās apklusa, meitene paņēma ģitāru atpakaļ.

— Bērniem, kuri te piedzims, — sacīja meitene, — būs vieglāk. Viņu dzimtene būs šī vieta. Šī planēta. Man te būs grūti, N’uī. Es tikai tagad to sapratu. Es nekad netikšu vaļā no Kono. Vienalga, cik sauļu te spīdētu, nekur vairs nebūs tik mīļi kā tur.

Skatiens aiz apvāršņa, tad: — Viņiem es stāstīšu par manām mājām. Viņiem, bērniem.

To pateikusi, meitene pasmaidīja, it kā atgriezās no aizapvāršņa un, pirkstiem skarot stīgas, turpināja N’uī iesākto melodiju:

Tad ģitāra atradās N’uī rokās. — Tas tev pāries, — viņš uzmundrināja meiteni. — Tās ir skumjas, bet pāries, tu redzēsi, pacieties drusku.

Viņš atcerējās dziesmas tālākos vārdus:

Viņi nemanīja, ka ap viņiem bija sākuši pulcēties pārējie ieceļotāji.

Pārtraukuši zāģēšanu, naglošanu un montēšanu, darbarīkiem rokās, skaidām un eļļas plankumiem notraipītos kombinezonos — skarbie vīri atcerējās seno konoiešu dziedājumu, un nākošās rindas jau skanēja korī:

— Zini, ko? — sacīja Gaja N’uī. — Vienalga, pēc cik gadiem vai gadsimtiem, bet mūsu bērni atgriezīsies uz Kono. Kono nekad netiks aizmirsta. Vai ne? Tā būs?

N’uī paspieda Gajas roku. Vīri dziedāja:

Dziesma skanēja dīvaini, te, šajā brīdī un vietā, . kur nekas neatgādināja to, ko sauc par dzimto pusi.

Ja nu vienīgi pati dziesma.

Pati kļuvusi par dzimteni. Par tēvzemi.

Karaļi dziedāja.

Dziedāja patiesie karaļi.

1981—1984
Dikļi
Imanta