Ko tu princesei padarīsi!

Tas notika Marsa senajos laikos. Kādā ķēniņvalstī dzīvoja zēns, kurš spēja — — — nē, par to labāk vēlāk.

Zēns uzauga mežā. Ne viņš zināja, kas viņa tēvs, ne — kas viņa māte. Gadiem nākot un ejot, apjautis, ka ir cilvēks (jo, nereti mežā sastapdams kādu ogotāju vai sēņotāju, viņš redzēja, ka ir līdzīgāks tiem nekā, sacīsim, stirnām vai mežacūkām), jauneklis bieži rūgti jo rūgti raudāja, tāpēc ka sastaptie sēņotāji un ogotāji no viņa bēga.

Vienīgie, kas no jaunekļa nebēga, bija koki, zāle un puķes, tāpēc jauneklis par saviem draugiem turēja tos, nu, un vēl debesis, sauli, vēju un mākoņus.

Bet tie, kuri jaunekli nejauši redzēja, mājās pārnākuši, padeva ziņu citiem. Ka mežā uzturoties burvis. Un tā valodas par neparasto meža iemītnieku beidzot nonāca līdz paša ķēniņa pilij.

«Ja nu tas ir kāds izbēgušais?» ienāca prātā ķēniņam, kura cietumi bija pilni ar nepaklausīgiem pavalstniekiem. — Atgādājiet viņu šurp! Es pats izdomāšu viņam sodu! — skanēja viņa pavēle.

— No rīta mežu ielenca ķēniņa karakalpi un, piesardzīgi virzoties uz priekšu, tuvojās meža Vidum, kur atradās jaunekļa paslēptuve. Jauneklis to bija iekārtojis kādas egles skujotnē un ielencēju tuvošanos būtu pamanījis savlaicīgi, ja vien tobrīd neatradies izcirtumā, kur viņam savus noslēpumus atklāja viņa uzticamās draudzenes — puķes.

Pēkšņi jauneklis sajuta ko aizdomīgu. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja ielencēju ķēdi. Jaunekli sagrāba neizsakāmas bailes, viņš juta, ka nu ir briesmas. Bailes viņu paralizēja, un, kad karakalpi viņu ielenca, viņš pat nemēģināja bēgt vai pretoties, tikai trīcēja pie visām miesām. Viņš nesaprata nevienu vārdu, kas tika teikts, viņam uzmeta tīklu un tad, sasējuši rokas un kājas, piestiprināja kārtij, kuru pēc kārtas uz pleciem lika ik divi no karakalpiem. Tādā veidā jaunekli iznesa no meža un ievietoja ratos, lai nogādātu pilī.

Pilī viņu ieveda pie ķēniņa. Tas nopētīja gūstekni un pavēlēja salīdzināt ar izbēgušo noziedznieku attēliem. Ķēniņš domāja, ka gūsteknis ir spiegs, un deva rīkojumu kalpiem panākt no jaunekļa atzīšanos, taču no tā nekas prātīgs neiznāca, jo jauneklis neprata runāt. Dusmās ķēniņš apgalvoja, ka gūsteknis tikai izliekoties par muļķi, un pavēlēja viņu spīdzināt, taču pielietotie paņēmieni, cits par citu nežēlīgāki, panāca vienīgi to, ka upuris zaudēja samaņu. Tad ķēniņš lika sargiem iemest gūstekni pils pagrabā, kur parasti atstāja nāvei nolemtos.

Naktī jauneklis redzēja sapni. Viņam parādījās skaista jaunava. — Mīļais mans dēls, — viņa liegā un laipnā balsī uzrunāja jaunekli, vezdama to pie rokas un atklādama tam savu bēdu stāstu — kā reiz, ganot mežmalā govis, to ieraudzījis ķēniņš, kurš todien devies medībās; kā viņa ķēniņam iepatikusies un viņš to paņēmis sev līdzi uz pili, viņas saimniekam ne vārda nebildis, jo ķēniņš bijis valdonīgs un ne ar vienu nerēķinājies.

Kā pēc nepilna gada ganei piedzimis puisēns, bet tad viņa ķēniņam jau bija: apnikusi un, lai slēptu savas patvaļas pēdas, tas licis kalpiem puisēnu atstāt mežā zvēriem, bet gani nomaitāt. — Pagrabs, kurā tu tagad atrodies, ir pēdējā vieta, kur es redzēju pasauli, dēls mans, — stāstīja skaistā jaunava.

— Ko man darīt? — ierunājās jauneklis, kad mātes stāsts bija galā, un tūlīt pamodās, jo pēkšņi bija atskārtis, ka var runāt. Jauneklis nespēja atbrīvoties no sapnī redzētā un pārdzīvotā, un, kad sargs no rīta ielūkojās durvju lodziņā, jauneklis palūdza tam ūdeni padzerties.

Sargs nekavējoties ziņoja savam priekšniekam, ka ieslodzītais runā. Priekšnieks ziņoja ķēniņam, bet ķēniņš pavēlēja atvest gūstekni, lai pasludinātu spriedumu — nāves sodu par melošanu pašam valdniekam, un, tā kā aizdomas, ka jauneklis ir spiegs, tagad apstiprinājušās, tad sodu ķēniņš izvēlējās jo nežēlīgu un pamācošu visiem ļaudīm — piesaistīt

gūstekni pie zemes, kurā iesētas bambuskoka sēklas. Bambusa dzinumiem augot cauri jaunekļa miesām, viņa ciešanas būs jo sevišķi neizturamas.

Torīt ar gaisa balonu pilī ieradās kaimiņvalsts ķēniņš ar ķēniņieni un meitu, un valdnieks, atgaiņādamies no visām citām darīšanām, pavēlēja tikmēr pieķēdēt gūstekni pie akmens staba tirgus laukumā, lai saules stari viņu vispirms kārtīgi pačepina, bet, kad sarunas ar kaimiņzemes ķēniņu būšot galā, viņi visi nākšot pavērot soda izpildīšanu.

Sargi atveda jaunekli tirgus laukumā un pieķēdēja, kā vēlēts, pie akmens staba. Ap jaunekli tūlīt sāka pulcēties ziņkārīgie, dažādi dīkdieņi, bērni, viens otrs gribēja iedot nabadziņam ko padzerties, bet sargi tādus dzina prom.

Ap pusdienas laiku jaunekli sāka mocīt slāpes, viņam zuda spēki, viņa skatiens, noguris no raibā un trokšņainā pūļa, noslīga lejup, un viņš atcerējās mežu, valganās sūnas un mētras ar sulīgajām ogām, un viņš būtu norijis siekalas, ja tās viņam vēl būtu.

Tad, uznākot pirmajiem reiboņiem, viņš izdvesa: — Māt! — bet to neviens nedzirdēja, jo viņam vairs nebija tik daudz spēka, lai parunātu tik skaļi, ka varētu kāds dzirdēt, bet varbūt vainīgs bija tirgus troksnis un kņada.

Un tad viņš saklausīja tādas kā šalkas — tās nāca no pūļa, un visi rādīja viņam pie kājām, un viņš paskatījās un redzēja, ka no saules kveldētajām smiltīm, no tirgus putekļainās zemes aug laukā zaļi stiebri, zaļi un sulīgi stiebri! Tie auga acīm redzami, visi tiekdamies augšup pie viņa, bet ap akmens stabu vijās liānas, ziedēdamas un gatavinādamas augļus!

Ogas ķekariem tiecās pretī jaunekļa mutei, lapas un stiebri jau deva ēnu, un tveice vairs nespēja gūstekni tā mocīt, un sargi, no redzētā apstulbuši, nezināja īsti, ko iesākt, jo ap jaunekli jau kuploja vesels biezoknis! Tirdzinieki, brīnumu skatīdami, krita pie zemes, rokas pret debesīm izstiepuši, un, kad sargi grasījās augus saraustīt, ļaudis meta uz sargiem

akmeņus, saukdami: — Brīnums! Brīnums! — bet taisni tajā brīdī garām gāja ķēniņš savu viesu pavadībā.

— Kas te notiek? — viņš pavaicāja savam padomniekam un, uzzinājis, kas par lietu, lika nogādāt jaunekli soda izpildīšanas vietā tūlīt. Sargi nocirta savijušās liānas un stiebrus, sakapādami tos gabalu gabalos. Ķēniņa klātbūtnē nekas vairs neauga.

Jaunekli nogādāja soda vietā, piestiprināja guļus pie zemes, no kuras jau rēgojās bambusa dzinumu smailās galviņas. Pārliecinājies, ka darbs paveikts godam, ķēniņš teicās no rīta ierasties paskatīties.

Vakarā pilī par godu viesiem rīkoja balli. Skanēja deju mūzika, valdīja valdnieciska jautrība, un ķēniņa dēls (pēc dabas un ārienes izspļauts tēvs) dejoja ar kaimiņvalsts ķēniņmeitu, kurai savukārt neizgāja no prāta dienā redzētais neparastais mežonīga izskata jauneklis. Kad valdnieciskā līksme pilī bija sasniegusi turpat jau virsotni (princis visu laiku neizlaida no acīm skaisto princesi), viņa palūdza princi izvest viņu pastaigā pils dārzā. Princis bija sajūsmā — neko labāku viņš pat vēlēties nevarēja! Viņi būs divatā!

Nakts ir tumša, tumša, abi dodas pāri pagalmam, un princese mudina princi aizvest viņu līdz vietai, kur sodīts gūsteknis («Sasodīts, tai nu gan ir nervi!» nodomā princis). — Paskatīsimies, vai sargi nav aizmiguši! — sazvērnieciski čukst princese. Princim nav ne vismazāko aizdomu, viņš atrodas iztēles un iekāres varā.

Nonākuši soda vietā, ko viņi redz? Viņi redz sargus aizmigušus krācam pie dziestoša ugunskura, bet — kas tad tas? — ap jaunekli sazēlusi vesela zāļu un stiebru biežņa, tā aug augdama, visapkārt čaukst un ložņā liānas, uzzied un gatavojas augļi — redzētais tā apbur, ka princis satver princesi, lai — — taču atgadās kas nelāgs: viņš paklūp — kāda liāna apvijusies viņa kājai, kāda cita apvijas rokai, vienai, tad otrai, princis jau ir sapinies, strauji kuplojošie stiebri satver viņu, princis iekliedzas, sargi pamostas, bet ir jau par vēlu — augi tos jau piesaistījuši zemei. Velti skan viņu saucieni, vaidi un elsas.

Ko tikmēr dara princese? Princese tikmēr (brīnums — augi viņu nemaz nekavē!) pašķir sazēlušo biezokni, un — — nekad viņa nav atradusies tik tuvu tik mežonīgam radījumam, zvērādās tērptam, pinkām un bārdu noaugušam.

− Nebaidies, — sajutis princeses šaubas, saka gūsteknis. — Vai vari atraisīt saites, ar ko esmu saistīts?

Princese noliecas pār gūstekni, vēro viņa seju, tad, izvilkusi dunci no prinča jostas, pārgriež stiprās virves.

− Parādi muguru, — viņa saka, un jauneklis paklausa. Princese ir pārsteigta — bambusu asni nav atstājuši nekādu pēdu uz jaunekļa ādas! Princese noliecas, patausta zemi — asnu nemaz nav! Kādu brīdi princese nesaka neko, tad apņēmīgi paziņo: — Tagad tu apmainīsies ar princi drānām, un dosimies uz pili!

Jauneklis kā noburts nenolaiž no princeses acis.

— Nē, — viņš beidzot attopas. — Ķēniņš mani pazīs un sodīs!

— Nebēdā, ķēniņš neuzzinās nenieka, pilī tagad ir balle! — saka princese.

— Nē, princese, — skumji atbild jauneklis, brīvs no valgiem. — Es to nedarīšu.

— Es tev nepatīku? — secina princese.

— Tu man patīc vairāk par visu, — atbild jauneklis. — Bet negodīgi rīkoties nedrīkst.

Princese brīdi padomā, tad saka: — Labi, tad pavizināsimies vismaz gaisa balonā!

Un, satvērusi jaunekli aiz rokas, aizved to pie gaisakuģa, kurā atceļojusi kopā ar tēvu un māti. Pavēlējusi sardzei sagatavot kuģi lidojumam, princese māj jauneklim kāpt grozā un palīdzēt iekļūt arī viņai.

Balons paceļas gaisā, debesīs viņiem līdzi slīd mēness, tad otrs, trešais, dzirkstī zvaigznes, un princese, gudriniece, stūrē kuģi uz savas zemes ķēniņpili, jo viņa ir daudz ceļojusi un ceļu zina jo labi.

Nokļuvuši pilī, viņi ir tik pārpilni nakts piedzīvojuma, ka, daudz nedomādami, dodas pie miera — jauneklis ir kā apburts, neko tamlīdzīgu viņš nekad nav varējis iedomāties!

Nākamajā rītā viņus pamodina taures skaņas. Jauneklis piesteidzas pie loga — un ko viņš tur redz! Viņš redz pils pagalmā pārrodamies — —

— Ķēniņš! — jauneklis iesaucas, bet princese ir tik samiegojusies, tik samiegojusies…

— Aizbultē durvis, — viņa saka balsī, kas vēl nav atbrīvojusies no sapņa, un atkal ievīkstas dūnu segās.

Drīz pie durvīm pavēloši klauvē.

— Laid iekšā, meit! — draudoši runā tēvs, un jauneklis milzīgās izbailēs metas pie loga, atver to un pa ārsienas dzegām un izciļņiem nokļūst lejā, un, atvairījis ceļā pagadījušos ziņkārīgos, izmūk no pils.

Paiet viena nedēļa, otra. Ķēniņš, pikts par meitas uzvedību, ieslodzījis to pils augstākajā tornī un izsludinājis viņas kāzas ar kaimiņzemes princi. Kāzas noliktas pēc desmit dienām. Nelaimīgā raud gaužas asaras — ne dienu, ne nakti viņai neiziet no prāta un sirds skaistais, mežonīgais jauneklis, viņa pat ēdienam nepieskaras.

Kādu rītu, kad spēki jau gandrīz izsīkuši, princese pieiet pie loga — un ko viņa tur redz? Logā iekļuvusi liāna, un tā turpina augt! Tā liecas tuvāk lapodama

un vīdamās, princese pieskaras tai, un — brīnums! — liāna it kā apskauj princesi ar saviem dzinumiem, maigi, bet pietiekami cieši satver viņu un ceļas augšup, atpakaļ logā. Pilī visi vēl guļ, virs apvāršņa tikai tagad parādās saules augšējā maliņa, bet jau iedziedas putni, un liāna kopā ar princesi izvijas no augstā torņa loga un, putnu dziesmu pavadīta, saudzīgi liecas lejup. Tikusi pie zemes, princese noskūpsta liānas ziedu un, bezspēka pieveikta, mirkli nezina, ko iesākt, bet tad viņas skatiens apstājas pie gaisa balona pils pagalma tālajā galā.

Sargs vēl saldi guļ, princese pūlas atraisīt auklas, ar kurām balons saistīts pie zemes, taču viņas spēki tam par vājiem. Viņa ierauga pie sarga jostas dunci un turpat blakus — dzēriena blašķi. Tajā brīdī sargs pamostas un pielec kājās.

— Princese! — viņš iesaucas, acis mirkšķinādams un nezinādams, ko darīt un runāt tālāk.

— Sagatavo balonu lidojumam! — princese pavēl, bet sargs, lai gan samiegojies, nav vis tik dumjš.

− To es nevaru, — viņš saka. — Tas ir, es nedrīkstu.

— Ko nozīmē — nedrīksti! No kā tu baidies? — dusmojas princese.

— No ķēniņa, — atzīstas sargs.

— Nebaidies nenieka, — atbild princese. — Tu zini, ka pēc dažām dienām es precos ar kaimiņzemes princi, un, ja tagad nepaklausīsi, manas valdīšanas laikā tev var iziet plāni.

— Tavas valdīšanas? — vairāk pie sevis nekā princesei runā sargs. — Kas nu tu par valdnieci, piedošanu par izteicienu. Valdīsi nevis tu, bet princis, lai Dievs ir žēlīgs, — nopūšas sargs, jo kaimiņzemes prinča nelāgā slava izplatījusies tālu.

— Klausies šurp! — princese saka pavisam nopietni. — Man tagad nav laika ar tevi daudz spriedelēt par to, kas valdīs un kas nevaldīs, bet, ja gribi nodrošināt sev un saviem bērniem labākas dienas, sagatavo balonu lidojumam uz līdzenas vietas! Uz karstām pēdām!

— Bet ķēniņš?

— Tēvam pateiksi, ka es pavēlēju! — atbild princese.

Un nabaga sargs, pārlaidis vēlreiz skatienu pagalmam, vai neredzēs kādu, kas liecinātu, ka viņš, sargs, pārkāpj ķēniņa rīkojumu, sāk raisīt auklas, ar kurām gaisakuģis piestiprināts pie zemes, purpinādams kaut ko par jaunajiem laikiem un samaitāto jaunatni.

Gaisa balonā princese vairākas stundas pārlido valsti krustu šķērsu. Un tad, kad saule kveldē viskošāk, kādā no kalnu aizām viņa atklāj nekad agrāk tur nebijušu oāzi!

Balons nolaižas, princese izkāpj no groza, un — ko viņa tur redz? — oāzes vidū pie dzidra avota guļ viņas mīļotais jauneklis!

Princese laimē iekliedzas, viņa steidzas jauneklim klāt, diena rit ritēdama…

— Kāpēc tu pazudi, ko?

— Nosolījos vairs nekad neatstāt mežu, — brīdi kļuvis nopietns, jauneklis atbild.

— Tu mani vairs nemīli!

— Mīlu, skaistā princese.

— Tad kāpēc?

— Tu neesi brīva. Tu neesi noteicēja par sevi, — saka jauneklis. — Tev ir tēvs. Un māte.

− Un tev nav?

— Man nav.

— Tātad ir bijuši. Pastāsti, lūdzu, par savu māti un tēvu!

— Tu ticēsi? Tu neticēsi.

— Nu, es nu gan labāk zinu, kam ticēt un kam neticēt. Un tā liāna šorīt pie torņa loga? Tu gribi, lai es brīnumam sāktu neticēt, jā?

Dienā, kad noliktas princeses kāzas, pilī ierodas kaimiņzemes princis ar visiem pavadoņiem. Uzzinājis, ka princese pazudusi, princis dusmās lec vai no biksēm laukā. — Tādu kaunu! — viņš šņāc caur zobiem, zvērošu skatienu ķēniņam veltīdams. — To tu man pieminēsi!

Nelaimīgais visādi dievojas, zvēr un lūdz piedošanu, solīdams cik vien īsā laikā princesi atrast, bet saniknotais princis, spļaudams melnu, pili atstāj.

Ķēniņš ir vairāk nekā izmisis, viņš pavēl visiem pavalstniekiem sameklēt princesi dzīvu vai mirušu, bet nākamajā rītā kaimiņzemes prinča karapulki jau šķērso robežu — gan uz sauszemes, gan jūrā, gan gaisā. Vairoties no asinsizliešanas, ķēniņš nedod pavēli savam karaspēkam iebrucējus apturēt, un prinča pulki strauji virzās uz priekšu.

Tikmēr princese visiem spēkiem cenšas pārliecināt jaunekli doties abiem pie ķēniņa, lai izlūgtos piedošanu un atļauju saderināties, taču jauneklis nav pārliecināms.

— Bet paklausies — ja ir tā, kā tu saki, tad jau tu nemaz neesi mežonis, bet īsts princis! — meitene drošina jaunekli. — Un tev nav no kā baidīties!

— Pierādi to ķēniņam! — atbild jauneklis. — Un vispār — es negribu. Es nevēlos dzīvot ķēniņveidīgu dzīvi. Nopietni.

Un viņš lūdzošu skatienu uzlūko princesi.

Tajā brīdī viņiem pārslīd ēna — viena, tad otra, pēc tam trešā. Jauneklis un princese paceļ skatienus — un ko viņi redz? Viņi redz no saules puses oāzei tuvojamies vairākus gaisa balonus. Jauneklis pielec kājās, taču princese novelk viņu aiz rokas zāles — Nekusties! — čukst princeses lūpas un tad: — Kāda es muļķe! Viņi būs pamanījuši manu gaisa balonu!

Patiešām — princeses oranžbaltajam gaisa balonam taču jābūt redzamam no gaisa vismaz desmit jūdžu attālumā!

— Mūkam! — iesaucas princese. — Mūkam, kamēr vēl nav par vēlu!

Un, izmantodami krūmāju, abi jaunie atrod patvērumu kādā no alām, ar kurām tik bagāta klinšu siena.

Paiet saspringta pusstunda, stunda, taču nav dzirdams ne visniecīgākais troksnītis, kas liecinātu par vajātāju tuvošanos. Beidzot jauneklis uzdrošinās pabāzt galvu no alas, pabāž galvu arī princese, abi ausās, vēro — un ko viņi redz? Viņi redz svešos gaisa balonus tālu, tālu virs kalniem.

Princese neko nesaprot.

— Kā? Kā viņi nepamanīja manu balonu?

— Nāc, — aicina jauneklis un izved princesi klajumā. Kas tad tas? Kas noticis ar princeses gaisa balonu? Balons it kā ir un it kā nav. Pašu balonu praktiski vairs neredz — to klāj zaļojošu augu masa — vesels džungļu biezoknis! Tik tikko var pazīt, ka tur iekšā atrodas balons!

— Tu nu gan esi! — princese apskauj jaunekli. — Ko mēs ar to tagad lai iesākam?

Jauneklis ielūkojas princeses acīs.

— Dosimies projām no šejienes, — viņš saka klusā, bet vīrišķīgas apņēmības pilnā balsī. — Pavisam projām.

— Uz pili! — priecīga izsaucas princese, bet jauneklis jau raisa vaļā enkursaites un, iecēlis grozā princesi, ielec arī pats, atbrīvodams pēdējo saiti, kas viņus saista ar šo vietu.

— Skaties — baloni! Tas ir viņš — princis! — Princese rāda tālumā.

— Kāds viņš? Kāds princis? — nesaprot jauneklis.

— Nu, tavs pusbrālis! — atbild princese un īsumā atstāsta tēva draudus un noliktās kāzas ar kaimiņzemes ķēniņdēlu. — Ak, mans nabaga tēvs — kas ar viņu tagad notiks! Prinča karapulki ir stiprāki par mūsējiem! Paklausies, — viņa atkal pievēršas jauneklim. — Vai tu vari kaut kādā veidā pieveikt princi? Tiec ar viņu galā, un es galvoju, ka tēvs atļaus mums apprecēties! Nu, lūdzu!

Jauneklis tikmēr ir izmetis daļu balasta, un gaisa balons paceļas augstāk, nu tas atrodas gandrīz virs svešzemnieku baloniem.

— Princese, — jauneklis nopietni ielūkojas skaistās ķēniņmeitas acīs, — es mīlu tevi, bet neliec man darīt to, ko es neatzīstu par labu. Es no tiesas nevēlos dzīvot tā, kā dzīvo un dara ķēniņi un viņu kalpi.

Un, izmetis vēl daļu balasta, turpina:

— Tev vēl ir laiks izšķirties — viens tavs vārds, un liāna tevi nogādās lejā, pie viņiem.

Princese iekož lūpā.

— Tu esi cietsirdīgs, — viņa tumšām acīm uzlūko jaunekli. — Bet man vairs nav citas izejas. Jau pils tornī, savā ieslodzījumā, es pavisam noteikti izlēmu, ka būšu kopā ar tevi, vienalga, par kādu cenu, — lai notiek kas notikdams.

To pateikusi, viņa pārmet pāri groza malai visu atlikušo balastu, un balons ceļas augstāk un augstāk.

— Nu, vai tagad esi ar mani mierā? — princese uzliek rokas jauneklim uz pleciem.

Tālu aiz debesīm, bet varbūt vēl tālāk, no gaisa balona, kas turpināja apaugt ar mūžamežu, pakāpeniski izveidojās jauna planēta. Pēc daudziem, daudziem gadiem džungļi jau bija tā saņēmušies, ka pašu balonu neviens nekad vairs nav atradis.

Planētu sāka apdzīvot (un joprojām apdzīvo) jauna, brīnišķīga tauta, labprāt uzņemdama savā vidū it visus, kam nav pa prātam ķēniņveidīga dzīve. Uz planētas var nokļūt, atsakoties uz visiem laikiem no … bet ko es te stāstu — it kā lasītājs pats jau nav sapratis!

Bet pie Marsa debesīm laiku pa laikam parādās kāda spoža komēta. Kad Marsa astronomi to pirmoreiz pavēstīja ķēniņam, lūgdami viņu dot debess ķermenim vārdu (tāda ir marsiešu paraža), valdnieks atkal atcerējās savu daiļo meitu. Tādā kārtā komēta ieguva nosaukumu Princese.

Patiesībā, pats nemaz nenojauzdams, ķēniņš nebija atklājis it neko jaunu — debess ķermenis tiešām bija Princese. Izrādījās, ka viņas mīlestība uz agrāko dzīvi ir tikpat stipra, cik mīlestība uz jaunekli, tāpēc Princesei uz visiem laikiem lemts komētas liktenis.