MX

(marsiešu vesterns)

1

Uz planētas MX tuvojās finālam skaistuma konkurss, un nevienam, vismaz nevienam no konkursa organizētājiem, arī preses, radio un televīzijas ļaudīm, nebija ne vismazāko šaubu par to, kura no meičām gūs kāroto balvu — purpura lenti ar zeltītajiem burtiem miss MX. Jūs jau varat iedomāties — nu, protams, — jā, bez šaubām, tikai un vienīgi viņa — Zezē-ibi, varenā Ibizonas valdnieka Ibi-nunū vienīgā meita.

Ibizona, pakļāvusi pārējās MX valstis un tautas, sacēla valdniekam neskaitāmus pieminekļus, viņa attēlu ik dienas varēja redzēt laikrakstu un žurnālu pirmajās lappusēs, un radio un televīzija savas programmas arvien iesāka ar ziņām par Ibi-nunū kārtējo pārvietošanos, kaut arī tā būtu pārvietošanās tikai no ēdamistabas, sacīsim, līdz kādai citai telpai. Valdnieku aprūpēja padevīgu iztapoņu bars, visvisādi glaimojot un pūloties nolasīt no Ibi-nunū acīm ikvienu viņa vēlēšanos. Tādā veidā Ibi-nunū tika pieradināts pie domas, ka viss, ko viņš dara, ir pareizi un ka viss, ko viņš runā, ir vēl pareizāk. Padevīgo iztapoņu bars (tautā iedēvēts par PIB), cerēdams uz apbalvojumiem un paaugstinājumiem, līda vai no ādas laukā, izdabājot Ibi-nunū vēlmēm.

Kā jau visos Ibizonas svētkos, arī šoreiz netrūka ne vēriena, ne izdomas — ik sarīkojumu, ik uzstāšanos rotāja un kuplināja arvien jauni un jauni muzikantu un dejotāju pulki, arvien eksotiskākas programmas, kas ilga pāri pusnaktij, bet labākie Ibizonas pavāri gādāja, lai nekā netrūktu uz galdiem, un te nu jāpiebilst, ka īpaši pieskatīja, lai biļetes un ielūgumus saņemtu vienīgi Ibi-nunū labvēļi un radinieki — nu, sliktākajā gadījumā varbūt kāds sevišķiem nopelniem bagāts Ibizonas pilsonis.

Šo nedaudzo izņēmumu vidū atradās izcilākais Ibizonas zinātnieks izgudrotājs Džass. Džasa un Ibi-nunū attiecības gan bija tālu no tādām, kuras apzīmē ar vārdu — sirsnīgas, taču, ņemot vērā zinātnieka īpašos nopelnus, Ibi-nunū uzskatīja par pieļaujamu šī vīra klātbūtni Zezē-ibi godināšanas svētkos, jo tieši tā — jā, tieši tā viņš saprata un tulkoja skaistuma konkursu miss MX.

Es teicu — pieļaujamu, jo pēdējā laikā Ibi-nunū aprindās sāka apšaubīt gudrā vīra lojalitāti. Ibi-nunū sulaiņi jau tika aizrādījuši valdniekam, vai tikai Džass nav iekļaujams aizdomās turamo sarakstos, jo viņam, lūk, esot meita, kas skaistumā varot mēroties ar pašu Zezē-ibi.

Patiesību sakot, Ae bija pārāka par Zezē-ibi. Viņa bija ne vien jaunāka, bet izcilāka arī augumā un sejā — uzlūkojot Ae, šķita, ka šī būtne ieradusies no kādas citas planētas — planētas, uz kuras valda skaistuma pilnība. To nojauta arī pats Ibi-nunū un arī PIB, nemaz nerunājot par princesi Zezē-ibi, tāpēc Džasam tika dots nepārprotams mājiens atrunāt Ae no domas piedalīties konkursā.

Toreiz, skumji uzlūkojusi tēvu, Ae sacīja:

— Bet, tēt, vai tad tu nevēlies, lai balvu iegūst tava meita? Tava Ae?

Un Džass bija atbildējis:

— Mīļā Ae, mana patiesi visskaistākā, vai tad tu nezini, kur un kādā laikā mēs dzīvojam?

Ae zināja. Bet viņa zināja arī, ka dzīvo un uzzied tikai vienreiz, un, būdama tik krāšņa puķe, nevēlējās ziedēt ēnā.

Nav jāpiebilst, ko izjuta Džass, jaušot savas meitas skumjas.

Minētā saruna bija notikusi dienās, kad Džasam nācās veikt sevišķi slepenu Ibi-nunū pasūtījumu — konstruēt ierīci, ar kuras palīdzību iespējams nolasīt domas. Šādu ierīci bija ieteikuši valdnieka drošības vīri, piemetinādami, ka ar tās palīdzību Ibi-nunū ātri vien atmaskošot savus nelabvēļus un atbrīvošoties no pretiniekiem pavisam. To, ka tādu netrūka, liecināja virkne piezīmju — Ibizonā strauji vairojās nevīžība, narkomānija, noziegumi. Ibi-nunū un viņa piekritēji uzskatīja, ka vaina meklējama pretiniekos, nevis pašu izveidotajā valdīšanas mehānismā. Vai tikai domāja? Viņi bija par to pārliecināti! Un Ibizonā tika izveidota milzīga armija, kas atradās nomodā dienu un nakti, uzmanīdama pavalstnieku gaitas un apslāpēdama visniecīgāko neapmierinātību.

Kādā vakara stundā (skaistuma konkurss jau ritēja pilnā sparā), kad Džass gatavojās aizzīmogot laboratoriju, viņu pēkšņi pārņēma dīvains nemiers, kaut kāds satraukums, un, paklausījis tam, viņš piezvanīja uz mājām. Šajā laikā Ae parasti gatavoja vakariņas, taču šoreiz zvanam neviens neatsaucās. Nojautis ko nelāgu, Džass devās uz liftu, nobrauca garāžā, iedarbināja automašīnu un traucās mājup. Māja bija tukša.

«Tomēr nav nocietusies!» uzbudinājās Džass un, izdzēris glāzi kefīra, sēdās atkal pie stūres. «Varbūt vēl pagūstu atturēt no neprātīgā soļa,» viņš domās teica sev.

Pilī Džass ieradās brīdī, kad uz skatuves redzēja iznākam programmas vadītāju, kas paziņoja kārtējās konkursa kārtas atklāšanu. Skaistules demonstrēja peldkostīmus, meitenes graciozi kustējās uz tumšsarkanās platformas, kas veda pāri visai zālei, skanēja mūzika, plaiksnīja fantastiskas gaismas un stari, un gaisā pārvietojās maigu smaržu viļņi.

Starpbrīdī, pavadoņu ielenkts, pie Džasa pienāca Ibi-nunū.

— Nu, kā? — viņš tēvišķi uzsita zinātniekam uz pleca.

Nezinādams, ko īsti atbildēt uz tik pēkšņu uzrunu, Džass pieklājīgi sacīja:

— Es ne mirkli nešaubos par Zezē-ibi uzvaru valdniek.

Ibi-nunū pavadoņi smīnēja, bet valdnieks vēlreiz uzsita Džasam uz pleca, iesmiedamies:

— Vēl jau nevar zināt! Vēl jau nevar zināt! Visu izlems balsošana! Ha-ha-ha!

«Balsošana!» rūgti nodomāja pie sevis Džass. «Zināms, ar kā rokām!»

Bet tajā brīdī Ibi-nunū pieliecās Džasam, slepeni čukstēdams:

— Cik tālu esam ar telepensu?

Džass jautājumu bija paredzējis. Aparāts domu nolasīšanai bija gatavs, tieši šodien viņš bija pabeidzis darbu pie tā.

Nenovērsdams skatienu no alus glāzes, Džass atbildēja:

— Pēc nedēļas varēs iedarbināt, valdniek.

— Bravo! — Ibi-nunū vēlreiz uzsita Džasam uz pleca. — Tu esi velna pulveris, ha-ha-ha! Jā, bet kur tad tava daiļaviņa, ka nemaz neredz? — Viņš tēloja izbrīnu.

— Kaut kur tepat vajag būt, — atbildēja Džass, bet viņu māca neziņa.

Neziņa bija tā, kas lika Džasam sacīt nepatiesību. Patiesību sakot, jau ilgāku laiku viņš, Ibizonas un visas MX izcilākais zinātnieks, bija pieķēris sevi pie domas, ka tas, ko viņš dara, nāk par labu vienīgi un tikai Ibi-nunū. Zinātniekiem uz MX nebija nekādu iespēju strādāt patstāvīgi, jo visas laboratorijas piederēja Ibi-nunū — viņš bija pasūtītājs, bet Džass — pavēļu izpildītājs. Protams, par to labi samaksāja, taču zinātnieka darbs bija zaudējis jebkādu morālu jēgu, visa zinātnes darbība tika virzīta uz Ibi-nunū drošības nostiprināšanu, nevis cilvēcības rosināšanu. Džass bija atskārtis, ka tādā veidā, kādā zinātne pastāv patlaban, tā kļuvusi par necilvēcības veicinātāju spēku.

Džasa un Ibi-nunū sarunas laikā Ae atradās patālāk no fantastiski izgaismotās pils parādes zāles. Jo, raugi, arī skaistā Zezē-ibi bija sapratusi, ka vienīgi Ae pārspēj viņu skaistumā, un, neraugoties uz tēva mierinājuma vārdiem, ka, lūk, Džasam piekodināts atturēt savu meitu no konkursa, Zezē-ibi nolēma garantēt sev balvu pati saviem spēkiem. Lieki piebilst, ka viņas rīcībā atradās pietiekams skaits veiklu sulaiņu, lai īstenotu vispārdrošākās ieceres.

Brīdī, kad Ae virtuvē gatavoja sev un tēvam vakariņas, gandrīz nedzirdami atvērās durvis. Ai, Ae!.. Nākamajā mirklī maskās tērpti princeses drošības vīri sagrāba meiteni un, aizspieduši viņai muti ar lupatu vīkšķi, iznesa pagalmā un ievietoja automašīnas aizmugurē. Vēl daži acumirkļi, un mašīna, dzinējam iegaudojoties, nozuda aiz ielu krustojuma stūra. Viss notikums ilga ne vairāk par minūti, un nejaušie garāmgājēji nodomāja, ka redz vienu no daudzajām svētku ainām, jo konkursa laikā uz ielām un laukumos uzstājās virkne teātru un cirka trupu.

Džass, nosēdējis visu peldkostīmu parādes laiku savā vietā un nemanījis Ae ne skatītāju, ne pretendentu pulkā, atstāja pili un, sameklējis stāvvietā mašīnu, devās mājup. Braukdams viņš ievēroja spogulītī, ka tiek izsekots. Kāds automobilis neuzkrītoši, bet neatlaidīgi turējās aizmugurē, apstādamies apmēram simt metru attālumā no viņa mājokļa.

Garāžā Džass izslēdza dzinēju, piestiprināja stūrei pretaizdzīšanas sistēmu un devās uz dzīvokli.

Ae nolaupītāji nebija atstājuši nekādu pēdu — vienīgais, kas izsauca Džasa aizdomas, bija pusgatavotās vakariņas, nekārtībā pamestie virtuves piederumi uz galda un plīts. Džass sāka domāt. Viņš zināja, ka viena pati Ae reti kur izgāja, viņai nebija draudzeņu; pareizāk sakot, viņai to nedrīkstēja būt, jo tik ievērojamu zinātnieku piederīgajiem Ibi-nunū bija aizliedzis uzturēt sakarus ar ļaudīm, baidoties, ka tādējādi varētu aizplūst slepena rakstura informācija. Džasam pat bija noliegts sarunās ar Ae ieminēties par izgudrojumiem, pie kuriem viņš strādā. Slepenības un baiļu atmosfēra valdīja Ibizonā un uz visas planētas MX. Emmiksieši atradās uz jauna laikmeta — modernās verdzības — sliekšņa.

2

Koro pakāpeniski ievadīja «Disku» atmosfēras blīvajos slāņos. Uz ekrāna kļuva redzama daļa MX virsmas. Šī planēta Koro nebija sveša, jau vairākkārt viņš tai bija tuvojies savu daudzo izlūklidojumu laikā, ievākdams informāciju par emmiksiešu sasniegumiem. Palikdams emmiksiešiem nenotverams, Koro bija guvis visai pilnīgu priekšstatu par MX

iedzīvotāju attīstības līmeni. Vienā otrā ziņā emmiksiešu tehnika daudz neatpalika no Sinsinas līmeņa(par Sinsinu sauca Koro dzimto planētu, kas atradās vairāku gaismas gadu attālumā no MX), Koro un viņa ļaudis mulsināja un biedēja vienīgi emmiksiešu ļoti zemā morāle. Tiesa, arī sinsinieši pazina ļaunumu, bet viņi to nepiekopa, taču tas, kas notika uz MX, liecināja, ka ļaunums te kļuvis par izplatītu parādību, jā, pat par rīcības veidu.

Sinsinieši jau sen vēlējās nodibināt sakarus ar emmiksiešiem, to prasīja kosmiskais sadraudzības likums, kosmosa pastāvēšanas likums, saskaņā ar kuru neviens pārceļotājs nedrīkst izkāpt uz citas planētas, pirms nav atbrīvojies no ļaunajām īpašībām savā rīcībā — no nenovīdības, liekulības, varaskāres. Pārkāpjot šo kosmosa likumu, pirms daudziem miljoniem gadu bija aizgājusi bojā dzīvība uz Marsa, Saturna, Jupitera un daudzām citām planētām. Līdzīgs liktenis tagad apdraudēja MX, un, ja tā notiks, sinsinieši paliks vienīgās saprātīgās būtnes visā kosmosā. To nedrīkstēja pieļaut.

Koro uzmanīgi vēroja aparatūru. No ģeogrāfiskā viedokļa viņu visvairāk interesēja Ibizonas teritorija — ievāktā informācija liecināja, ka tieši tur meklējami cilvēki, kuri varētu būt sinsiniešiem noderīgi. Koro pavirzīja dažus slēdžus, un uz ekrāna izveidojās Ibizonas galvaspilsētas plāns. Ar speciālu slēdzi Koro pievienoja teleiekārtai domu uztveršanas sistēmu.

Lai nomierinātu prātu, Džass uzkāpa jumtistabiņā, ko pirms kāda laika bija pārveidojis par nelielu, bet pirmklasīgi iekārtotu observatoriju. Kosmosa signālu tvarstīšana bija kļuvusi par sava veida vaļasprieku, tā nomierināja nervus, lieliski atbrīvoja no stresa. Ibi-nunū drošības vīriem, kas reiz bija ieradušies pārbaudīt, ar ko Džass jumtistabiņā nodarbojas, viņš parādīja parastu teleskopu, sektantu un vēl vienu otru visiem zināmu astronomijas darbarīku, bet neparādīja speciālu iekārtu, ko bija nosaucis par telepensu. Būtībā aparāts bija precīza tās ierīces kopija, ko bija pasūtījis Ibi-nunū. Džass netika parādījis arī miniatūru raidītāju kopā ar uztveršanas bloku. Ar minētās sistēmas palīdzību Džass bezmiega naktīs bija pasācis meklēt domubiedrus milzīgajā izplatījuma telpā.

Līdzko Džass iedarbināja aparatūru, uz ekrāna parādījās līdz šim neredzēts signāls. Džass, elpu aizturējis, pievienoja to elektroniskajam tulkam, acumirklī saņemdams atbildi: — Koro no Sinsinas.

Džass neticēja savām acīm. Sinsina! Viņš zināja šo planētu no astronomijas kartēm. Un neviens no emmiksiešu gudrajiem pat nebija iedomājies, ka uz Sinsinas pastāv civilizācija!

Džasam sāka trīcēt rokas. Ar pūlēm tās valdīdams, viņš ieslēdza bloku raidītāja režīmā un signalizēja: — Džass no MX, — pievienodams elektronisko pilsētas karti ar sava mājokļa apzīmējumu.

Sekoja brīdis klusuma. Džass nezināja, ka šajos mirkļos «Diska» analizators sniedz Koro informāciju par Džasa domu pasauli.

Koro bija sajūsmā. Beidzot! Beidzot palaimējās! Un viņš bez vilcināšanās pārraidīja «Džasam no MX» sekojošu ziņojumu:

— Mums jāsatiekas. Iznāciet no mājokļa.

Ieraudzījis uz ekrāna tekstu, Džass apjuka, uz brīdi iedomājies, ka tikpat labi tā var būt Ibi-nunū provokācija. «Tad man beigas,» viņš saprata un tomēr noriskēja, vēlreiz ieslēgdams raidītāju un paziņodams: — Eju. — Lai maldinātu varbūtējos provokatorus, Džass neatstāja mājokli kā parasti, tas ir, pa durvīm, bet, izslēdzis aparatūru, uzkāpa uz jumta, aizvērdams aiz sevis lūku.

Vasaras nakts silti dvašoja, apņemdama viņu, debesīs gurdi plauka un ziedēja zvaigznes, un mēness brieda, kļūdams kvēlāks un kvēlāks, no ielām un laukumiem skanēja dziesmas un smiekli, un mūzika, joņoja automašīnas, bet tālumā, tur, virs Ibi-nunū pils, gaisā šāvās iluminējošu raķešu šaltis.

Pagalmā un pie vārtiem neviena nebija, un kādu brīdi Džasam šķita, ka jumtistabiņā piedzīvotais ir tikai sapnis, bet tad — tad virs galvas ieblāvojās gaismas lauks — nē, tā pat nebija gaisma, bet tāda kā gaismas sajūta, un, pacēlis skatienu, Džass redzēja pavisam, pavisam tuvu kosmisko kuģi, ļoti līdzīgu lidojošam šķīvītim, tādam, kādus parasti rāda fantastikas filmās! Taču šis bija īsts, par to nebija ne vismazāko šaubu! Vēl vairāk — atvērās lūka, un tajā parādījās Koro galva. Viņš māja iekāpt. Džass kā hipnotizēts paklausīja.

— Viņa nav! — piesteidzies pie Ibi-nunū, ziņoja kāds no sulaiņiem.

— Kā — nav? — Ibi-nunū uzsita ar dūri pa galda malu, bet tūdaļ savaldījās, nevēlēdamies pievērst līksmojošo viesu uzmanību.

Tikko bija beigusies konkursa pēdējā kārta, pretendentes tajā demonstrēja nevis tērpus, bet vienīgi sevi, dzīres bija sasniegušas augstāko pakāpi — tūlīt, pēc pavisam nedaudz minūtēm Ibi-nunū ieceltā žūrija paziņos mis MX titula īpašnieces vārdu.

— Nav! — apgalvoja viens no PIB. — Atradām slepenu raidītāju, telepensu, ģeneratoru, elektronisko tulku!

— Auni! — nošņācās Ibi-nunū. — Stulbeņi, vairāk nekas!

Pieaicinājis kara ministru, Ibi-nunū tam kaut ko iečukstēja, ministrs uz karstām pēdām aizsteidzās. Ibi-nunū pamāja drošības ministram, arī tam kaut ko iečukstēja, arī tas aizsteidzās. Ibi-nunū kaut cik nomierinājās un, atkal pievērsies viesiem, nodemonstrēja tēvišķu smaidu, vienīgi viņa acīs gailēja ļauna guns.

Pēc desmit minūtēm Džasa izgudrojumu un tā kopiju apsargāja speciālas vienības.

— Man ir aizdomas, ka viņi nolaupījuši Ae, — uztraucās Džass.

Koro kuģis patlaban atradās pusceļā starp zinātnieka mājokli un Ibi-nunū pili. Īsumā Džass bija paguvis iepazīstināt sinsinieti ar stāvokli Ibizonā un vispār uz MX, un Koro rīcībā bija vairāk nekā pietiekami laika, lai pārliecinātos, vai Džass nemelo — ja Džass to būtu darījis kaut visniecīgākā mērā, telepensa ekrāns to acumirklī uzrādītu.

— Baidos, ka viņi nodarīs Ae ko ļaunu, — Džass nerimās, — viņi ir spējīgi uz visu.

— Paskatīsimies, — sacīja Koro, pavirzot kādu slēdzi. Aparatūras programmas panelī viņš izveidoja vārdu «Ibi-nunū», pieslēgdams to telepensa sistēmai. Uz ekrāna sāka plaiksnīt un ņirbēt Ibi-nunū domu tēli — Zezē-ibi ar miss MX lenti pāri krūtīm, Džass ieslodzīts cietumā, Ae — Ibi-nunū verdzenes lomā un, visbeidzot, Ae patlaban apcietinājumā jūras līča klinšainajā salā bruņotu vīru apsardzībā.

Džass nodrebēja.

— Mans nabaga bērns! — viņa balss aizlūza, un tad viņš pievērsās Koro. — Prasi no manis visu, ko vien vēlies, tikai, lūdzu, izglāb viņu! Ja Ae ies bojā, manai dzīvībai nav vairs nekādas nozīmes!

Koro pasmaidīja. Tikko dzirdētais atsauca atmiņā vecmāmuļas kādreiz stāstītās pasakas par ļauniem ķēniņiem, daiļām princesēm un cēliem, drošsirdīgiem bruņiniekiem. Tas bija tik sen, Koro bezrūpīgās bērnības tālajos gados.

— Lai notiek, — viņš iegrozījās ērtāk savā sēdeklī. — Pamēģināsim!

Iedarbojās «Diska» virziendzinējs. Pēc nedaudz sekundēm Koro un Džass jau atradās virs klinšainās salas okeāna līcī.

— Redzi? — sinsinietis skaidroja Džasam «Diska» aparatūru. — Šis te ir telepenerss jeb domu enerģijas tālvadīšanas sistēma. Tu šovakar pabeidzi darbu pie telepensa, pie domu nolasīšanas iekārtas, sinsinieši ir tikuši drusku tālāk — līdz domu analīzei un pārvēršanai vadāmā enerģijā. Vēl vairāk — mūsu ierīce ir pilnveidota tiktāl, ka, pieslēdzoties šai sistēmai, cilvēks, ja viņa rīcību vada krietna doma, kļūst spēcīgāks, veselāks; un otrādi — iet bojā, ja viņa darbu diktē ļaunums, nenovīdība, liekulība, varaskāre. Paskaties, es tagad pieslēgšu telepenersu šo sargu domām, un tu redzēsi, kas ar viņiem notiks.

Un Koro pabīdīja dažus slēdžus. Džass pieplaka «Diska» iluminatoram, viņi atradās apmēram trīssimt metrus virs cietuma, pagalmā ierastā solī pārvietojās automātiem bruņoti, formās tērpti vīri. Pēkšņi notika neticamais — viņi visi sagrīļojās un krita viens pēc otra.

— Neiespējami! — mulsa Džass, un viņu sagrāba bailes. Ja nu sinsinietis viņus visus… visus emmiksiešus pēc kārtas?… Nekas taču nav vienkāršāk! Un Džass izvēlēts par nevarīgu liecinieku savu planētiešu nogalināšanai?

— Un ja nu… — aizsmakušā balsī sacīja zinātnieks, — ja nu savā sirdī kāds no viņiem tomēr bija lāga?

— Telepenerss nekļūdās, — atbildēja Koro, pavēries Džasā, un turpināja: — Tu laikam vēlējies, lai es atbrīvoju tavu Ae, vai es būšu pārklausījies?

— Ak jā, mana Ae… — atcerējās nelaimīgais tēvs.

— Nu, tad skaties, — turpināja Koro, piespiedis kādu pogu, un nākamajā brīdī Džass redzēja izgāžamies cietuma vārtus. Viņš neizpratnē pavērās sinsinietī.

Koro pasmaidīja.

— Automātiskais lāzera tālšāvējs…

Muzikantiem skandinot maršu, uz skatuves uznāca žūrija. Pirmās tika izziņotas zemāko vietu ieguvējas, un viņas izpildīja katra savu izvēles programmu. Tā tas turpinājās, kamēr pienāca kārta pirmajam desmitniekam. Sasprindzinājums zālē bija sasniedzis virsotni, klātesošie vai acīm aprija skatuvi, meičas demonstrēja zilus brīnumus, nu visi alka brīnumu brīnumu — princesi Zezē-ibi!

No skatuves noiet otrās vietas ieguvēja, tātad tūlīt parādīsies… tad aizkulisēs šausmu kliedziens, bet zālē sāk dārdēt mūzika, uzliesmo prožektori, un uz skatuves — uz skatuves iznāk pasakaini skaista būtne! Neviens netic, ka iespējams kaut kas tāds, daudzi viņu pazīst, taču nespēj un nespēj noticēt! Ibi-nunū pielec kājās niknumā bāls, programmas vadītājs skatās uz Ibi-nunū, mute neklausa, Ibi-nunū skatās uz Ae, neapšaubāmi visskaistāko MX meiteni, apstulbumā viņš ir mēms, Ae ir līgavas tērpā, un viņas smaids ir tik burvīgs, ka vairākas sekundes visi ir bez valodas, pat Ibi-nunū un viņa sulaiņi, un tikai tad Ibi-nunū atgūstas un sauci:

— Ko tas nozīmē?!

Bet neviens viņam neatbild, un Ibi-nunū zvērotā niknumā pavēl sargiem aizturēt Ae, bet sargi pusceļā saļimst, Ibi-nunū pielec kājās un ies pats, taču nekur tālu netiek, viņš sabrūk pie savas sievas krēsla, un programmas vadītājs, redzēdams, ka sargi saļimuši un valdnieks sabrucis uz grīdas, un nu beidzot varbūt var nebīties itin nekā un varbūt gaidāmas tik ievērojamas pārmaiņas, ka derētu izsaukties: «Ae — miss MX!…» — un — tavu brīnumu! — mute viņam paklausa, un viņš dzird sevi saucam tieši šos vārdus: — Ae — miss MX!

Skan mūzika, un viens pēc otra saļimst ikviens, kam iešaujas prātā kāda nešpetna doma, atdarās pils durvis un logi, pa tiem plūst iekšā visi tie emmiksieši, kuriem Ibi-nunū nebija vēlējis ielūgumus un biļetes, un sirmot sākušais Ibizonas izcilākais zinātnieks Džass stāv blakus savai mīļotajai Ae! Ae staro, Ae ir tieši tik laimīga… nē, kur nu! — vēl daudz, daudz laimīgāka, nekā viņa vēlējās būt! Jo tēvs viņai stāsta par satikšanos ar sinsinieti Koro, bet Koro — Koro lido virs galvaspilsētas, nolasīdams emmiksiešu domas, pieslēgdams tās telepenersa iekārtai. Viņš steidzas, jo ir redzējis skaistāko meiteni uz MX, nē, skaistāko meiteni visā kosmosā, jo pat uz Sinsinas nav tik skaistas meitenes kā Ae! Koro steidzas, jo nu viņš zina, ka visskaistākā pasaka ir īstenība, nu viņš saprot, ka viss, ko viņam bērnībā stāstījusi vecmāmuļa, ir patiesība: un ka viss, kas notiek pasakās, notiek īstenībā, tikai katru reizi citādākā veidā, un vēl Koro steidzas tāpēc, ka pavisam skaidri zina, ko vēlas par planētas MX atbrīvošanu no ļauna.

3

Tieši tajā brīdī Ibizonas kara ministrs Jojo-ibi sāka knibināties ap Džasa konstruētās ierīces spiedpogām un slēdžiem. Tehnika bija viņa vājība. Ieraudzījis nepazīstamu daiktu, Jojo-ibi ikreiz sajuta nagus niezam, starp citu, lieliski apzinoties, cik bīstami aiztikt nezināmas ietaises. Pretrunīgu dziņu plosīts, Jojo-ibi neizturēja arī šoreiz un. pagrieza kādu no rokturiem, tad pabīdīja vienu slēdzi, otru, nospieda kādu pogu…

Un notika tas, kam pēc šādas manipulācijas bija jānotiek — uz ekrāna parādījās alfabēts. Izbrīnā Jojo-ibi pavērās mute. Viņš pasmaidīja savu kara ministra smaidu. Nu varēja sākt spēlēties!

Te jāpiezīmē, ka spēlēšanās un knibināšanās bija Jojo-ibi otrā daba. Ak, ja vien nebūtu jādara sūrais maizes darbs! Ja vien nebūtu jāgādā par Ibizonas drošību! Ai, Jojo-ibi tad varētu knibināties un spēlēties caurām dienām! Kur nu! Caurām dienām un naktīm!

Naktīs Jo (tā viņš sevi dēvēja intīmi) — naktīs Jo knibinājās īpaši. Viņa uzdevumā drošības vīri bija pagādājuši viņam ar slēpto kameru iegūtu viņa iecerētās attēlu. Un, lūk, šis attēls naktīs nedeva Jo mieru — Ae tur bija nobildēta visā savā jaunas meitenes dabiskajā daiļumā.

Jā, jā — Jojo-ibi bija iecerējis nevienu citu kā daiļo Ae. Galvenais — viņai pašai to nemaz nezinot. Un galvenais — nemaz nepainteresējoties, vai Ae nav kādi iebildumi. Ar lieliem amatvīriem tā kādreiz ir.

Kaislība bija sagrābusi Jojo-ibi tik stipri un neatvairāmi, ka viņš nolēma rīkoties pret pašu Ibi-nunū. Ar valdnieku kara ministriem tā gadās. Jojo-ibi zināja Ibi-nunū nodomu pārvērst Ae par verdzeni. «Kāds nekauņa!» toreiz bija sašutis Jo.

Spēlēdamies ar slēdžiem un spiedpogām, Jo izvēlējās no alfabēta divus, tikai divus burtus. A un e. Ae.

— Līdzko tie parādījās uz ekrāna, notika tas, ko Jojo-ibi nemaz nebija cerējis, — viņš ieraudzīja Ae tēlu līgavas tērpā un tekstu: «Es viņu mīlu! Es viņu gribu! Viņu vienīgo!»

— Jojo-ibi sēdēja pie aparāta kā paralizēts un elektrizēts reizē. Vai tas nav sapnis? Telepātija pa televīziju!

— Mīļotā! — čāpstināja viņa mute. — Mana vis…

Tikmēr uz ekrāna bija parādījies cits teksts: «Koro, mīļais! Kaut tu zinātu, cik esmu laimīga!» Jo atkrita krēslā.

— Kas nu būs! — viņš neko vairs nesaprata. — Kas par Koro?

Un, sākdams nojaust aparatūras spējas, viņš bija tik apķērīgs, lai nākamajā brīdī izveidotu uz ekrāna vārdu «Koro».

Kļuva redzams sinsinieša kuģis, pie stūres Koro un ekrāna apakšējā daļā teksts: «Turi īkšķi, Ae, lai ātrāk tieku ar viņiem galā!»

— Nu, vai zini! — caur zobiem nošņācās Jojo-ibi, pielēcis kājās un pa rāciju izsaukdams komandpunktu.

— Iznīcinātājiem — pacelties un notriekt svešķermeni! — viņš uzbudināts kliedza. Satraukumā pietvīcis, savā sirdī nespēdams piedot Ae nodevību(jā, dīvaini, bet Jojo-ibi domāšanas veids tāds nu bija!), viņš pilnīgi aizmirsa savu pienākumu neatstāt posteni un, izsaucis mašīnu, devās uz gaisa karabāzi, lai no personiskās lidmašīnas vadītu Koro tvarstīšanas operāciju. Dusmas, ka bez viņa uz Ae pretendē vēl divi, spārnoja viņu. Vispirms viņš notrieks lidojošo šķīvīti, tad izdarīs valsts apvērsumu un kā balvu saņems Ae.

Kad Jojo ieradās bāzē, no padebešiem atbalsojās aizjoņojošo lidmašīnu dārdoņa. Jojo-ibi nekavējoties devās pie sava lidaparāta. Tā bija speciāla konstrukcija, kas neatstaroja radioviļņus. Jo iekāpa mašīnā, iedarbināja dzinējus un, saņēmis atļauju pacelties, padeva gāzi.

Pacēlies gaisā, viņš pa radio sazinājās ar kaujas mašīnām, kuras jau atradās Koro kuģa rajonā.

— Dodiet viņam virsū! — skubināja Jojo, priecīgs, ka radusies tik lieliska izdevība parādīt sevi un savus puišus.

— Tieši tā — visas raķetes izlietotas! — austiņās čerkstēja pārtvērēju posma komandiera balss.

— Malači! Kur viņš nogāzās? — painteresējās Jojo-ibi.

— Nekur, — čerkstēja austiņas.

— Kā — nekur? — kara ministrs nesaprata.

— Raķetes aizgāja garām, — ziņoja posma komandieris.

Jojo-ibi sakoda zobus, domās nosodīdams Ibi-nunū, jo tas vēl pirms gada bija laidis gar ausīm kara ministra padomu izveidot jaunu ieroču sistēmu nemagnētisko objektu iznīcināšanai.

— Vai tad tas ko jēdz no kara būšanām! — nerimās un nerimās Jojo-ibi. — Tam jau tikai telepenss prātā un Ae!

Ae tēls acumirklī uzvilnīja tādu niknumu, ka viņš izsauca raķešu bateriju zeme-gaiss.

— Pa lidojošo šķīvīti — uguni!

Pārtvērēji vēl atradās «Diska» rajonā. Neveiksmīgi palaiduši raķetes, tie apmeta loku, lai atgrieztos bāzē, kad citu pēc cita tos panāca raķetes zeme-gaiss. Nespēdamas pārvarēt «Diska» pretmagnētisko barjeru, tās bija spiestas novirzīties no kursa un atrada netālu riņķojošās lidmašīnas. Jojo-ibi bezpalīdzīgi noraudzījās savas labākās eskadriļas absurdajā bojāejā.

— Tik un tā tava stunda ir situsi! — viņš uzrunāja Koro caur sakostiem zobiem. Nu viņš ieraudzīja «Disku» nepilna kilometra attālumā un pagrieza stūri. — Tik un tā tev neiegūt Ae! — viņš nošņācās, stūrēdams «Diskam» tieši virsū.

Uz sava ekrāna Koro redzēja, kā emmiksiešu raķetes notriec emmiksiešu iznīcinātājus.

— Nu gan iet vaļā! — viņš pasmaidīja.

Trāpītās, liesmojošās lidmašīnas gāzās lejā, apakšā atradās ielas un nami, un Koro bija žēl, ka, mašīnām nogāžoties, ies bojā pilsētnieki, taču novērst nelaimi šoreiz nebija Koro spēkos.

Radarekrāns nu bija tukšs, bet Koro to neizslēdza, jo ik brīdi varēja gaidīt jaunu uzbrukuma mēģinājumu. Strādādams ar telepenersu, sinsinietis vadīja kuģi uz pils pusi. Tagad atlika vienīgi sekmīgi nosēdināt «Disku» un sameklēt Ae un Džasu.

Nākamajā brīdī atskanēja apdullinošs troksnis, šķindoņa, un spējš trieciens izsvieda Koro no sēdekļa. Viņš atguvās tikai kaut kur gaisā — virs viņa līgani šūpojās izpletņa oranžbaltais kupols, un zeme vairs nebija tālu. Avārija, saprata Koro, tverdams ar roku pie sāna, kur parasti atradās lāzerpistole. Ierocis bija vietā. Pametis skatienu visapkārt, Koro ieraudzīja netālu tuvojamies zemei vēl vienu izpletni. To vadīja emmiksietis. Zeme nāca arvien tuvāk, lejā vīdēja pils dīķi, bet Koro skatiens savlaicīgi. pamanīja emmiksieša labo roku taustāmies pie jostas.

«Nelietis!» pazibēja Koro galvā, un, izrāvis no maksts ieroci, viņš ar neredzamu staru pārgrieza emmiksieša izpletņa auklas. Emmiksietis krita kā akmens un, šļakatu sveikts, ietriecās vienā no dīķiem.

Koro iegrima citā dīķī, bet automātiski piepūtās avārijas peldjosta, un pēc dažiem brīžiem viņš jau stāvēja krastā, atbrīvodams sevi no izpletņa.

Koro nezināja, ka Jojo-ibi taranēja «Disku», izmantodams savas lidmašīnas speciālo konstrukciju, kuras dēļ tā nebija redzama uz «Diska» ekrāna.

Abi lidaparāti nu atradās viens par otru bēdīgākā stāvoklī, bet vēl neapskaužamākā stāvoklī bija nokļuvis Jojo-ibi, iemucis dīķa dūņās līdz ausīm.

Atbrīvojies no izpletņa, Koro nekavējoties steidzās emmiksietim palīgā. Pa to laiku Jojo-ibi bija atguvies no trieciena un, tāpat kā Koro, iedarbinājis piepūšamo peldjostu. Zināmā mērā tā palīdzēja viņam izkārpīties no nepatīkamās apkārtējās vides, un, pacēlies virs ūdens, lai atviegloti uzelpotu, viņš ieraudzīja blakus nesen uz ekrāna redzēto seju.

— Koro? — Jojo-ibi nosprauslājās.

Koro pasmaidīja, tad pamāja, patīkami pārsteigts par to, ka pazīts.

«Nu, pagaidi, ute, kamēr tieku krastā!» errojās Jojo, veltīdams sinsinietim savu kara ministra smaidu un sniegdams roku.

— Sadauzījies? — painteresējās Koro.

Ibizonas kara ministrs izlikās jautājumu nedzirdam. Sajutis zem kājām atkal pamatu, viņš pāris reižu palēcās, lai nokratītu no sevis dūņu pikas, un tad negaidīti trieca ar dūri Koro. Sitiens trāpīja deniņus, un Koro sagrīļojās. Sekoja otrs zvēliens, un sinsinietis krita.

— Es teicu, ka tu dabūsi! — nosēcās Jojo-ibi, pieliecoties, lai atkabinātu Koro lāzerpistoli.

Tajā brīdī dīķiem tuvojās ļaužu bars, viņi skrēja šurp no pils pagalma, no kurienes bija vērojuši negaidīto gaisa kauju, bija redzējuši nogāžamies i lidmašīnas, i kosmisko kuģi un bija redzējuši nolaižamies abus izpletņlēcējus.

__ Nesoli tuvāk! — iebrēcās Jojo-ibi, atkabinājis Koro ieroci un pavērsis to pret ļaudīm. — Nepazīstat mani, ko?

Viņa acis drudžaini un ļauni gailēja, un tad tās ieraudzīja Ae.

«Beidzot!» triumfēja viņa skatiens, un viņš paspēra soli uz priekšu.

Ļaudis atkāpās pussolīti, tikai Ae palika, kur bijusi, nē, viņa pat panācās uz priekšu.

«Nāc, nāc, mana vis…» satraukumā Jojo-ibi mute nespēja izdabūt ne skaņas.

— Kur ir Koro? — tumšā balsī ierunājās Ae.

— Kāds Koro? — nedabiskā balsī iesmējās Jojo-ibi, tad atcerējās, ka nav vis kaut kas, bet gan Ibizonas kara ministrs, tātad liela amatpersona, un viņš pieņēma attiecīgu stāju un, kā jau varonis, kurš ceļā uz mērķi noslaucījis visus šķēršļus, norādīja ar pistoles stobru uz pieveikto pretinieku.

— Te!

Ieraudzījusi Koro nekustīgo ķermeni, Ae nobāla, bet nākamajā brīdī pūlis izbrīnā iešalcās — ar Jojo-ibi kaut kas notika: viņa roka dīvaini nošļuka, pistole nokrita zemē, kara ministra seju izķēmoja sāpju samocīta izteiksme, augums saguma, un Jojo-ibi smagi nogāzās smiltīs.

Ae pieskrēja pie nekustīgā Koro ķermeņa, noliecās, lai skumjās atvadītos no sava neizsapņotā sapņa, taču — atkal notika pavisam neticamas lietas — sinsinieša ķermenis tikko manāmi sakustējās, un Koro pavēra acu plakstus.

Ae apmulsa — vai maz iespējams ticēt notiekošajam? Vai tā ir īstenība? Vēl nupat triumfējošais Jojo-ibi gulēja zemē nekustīgs, bet Koro — Koro bija atdzīvojies un ne tikai atdzīvojies! Viņš bija ieguvis jaunus, svaigus spēkus! Viņi abi uzlūkoja viens otru, acīm mirdzot, nespēdami vēl pilnībā atgūties, nedzirdēdami ļaužu gaviļu brāzmas, nemanīdami Džasu izkāpjam no avarējušā «Diska», neredzēdami viņu steidzamies šurp, un tikai tad, tēvam apskaujot savu meitu, Koro attapās painteresēties, kas īsti noticis un kāpēc Jojo-ibi guļ bez dzīvības.

— Es tikko biju tavā «šķīvī», — prieka asarām riešoties, skaidroja izgudrotājs, — un, par laimi tev un mums visiem, telepenerss nav cietis!

Un, norādīdams uz gulošo Jojo-ibi ķermeni, piebilda: — Kā redzi, es to iedarbināju.

— Un pēdējā brīdī, — piemetināja Koro, paceldams savu ieroci un noglabādams makstī. Viņš paspieda zinātnieka roku, kas vēl trīcēja no uztraukuma. — Paldies, draugs! Tu izglābi manu dzīvību.

Ae stāvēja blakus tēvam, skatienu nenovērsdama no Koro.

— Ko tad es, — atbildēja sirmot sākušais zinātnieks. — Glābējs esi tu — tu izglābi mūs visus, visu planētu.

To teicis, viņš norādīja uz ļaudīm, piemetinādams: — Mēs to nekad neaizmirsīsim.

Ļaužu pūlis uzgavilēja.

Ae veltīja sinsinietim apbrīnas un mīlas pilnu skatienu.

— Toties esmu palicis bez kuģa, — sacīja Koro, pamādams ar galvu «Diska» virzienā, «Diska» vraka virzienā.

— Bet ieguvis emmiksiešu draudzību un mīlestību uz mūžīgiem laikiem, — aizrādīja Džass un tad kaut ko atcerējās. — Jā, nu vari izvēlēties balvu.

Koro pietvīka. Arī viņš nu atcerējās Džasa solījumu. Viņš pieskārās Ae rokai un satvēra to. Ae nosarka un, galvu noliekusi, piekļāvās Koro.

— Nu, jā… — saminstinājās zinātnieks. — Solīts paliek solīts, bet… vai tad uz Sinsinas nav skaistāku meiteņu?

Koro maigi aplika roku Ae.

— Uz Sinsinas? Visā kosmosā nav skaistākas! Un, pievērsies laimīgajai Ae, turpināja:

— Tu esi nevis mis MX, bet gan mis Kosmoss! Un man ir ideja — sarīkosim pirmās starpplanētu kāzas! Un pēc tam — kosmiskajā kāzu ceļojumā uz Sinsinu! Vai tas nebūs vareni?

— Ē-ē, — aizrādīja Džass, — nevajag aizmirst — «Disks» nav braucienam derīgs…

Doma, ka gaidāma šķiršanās no meitas, darīja vīru skumju, un viņš atrada prieku pat «Diska» avārijā.

— Tēt, — maigi, bet nelokāmi ierunājās Ae, zinādama, ka sāpina tēvu pret pašas gribu, — bet tu to savedīsi kārtībā, jā? Tā mums būs vislabākā kāzu dāvana, vai ne?

Pēdējos vārdus sacīdama, viņa uzlūkoja Koro.

Džass saprata. Tā jau nemaz nebija — savā sirdī viņš novēlēja abiem jauniešiem labāko, ko vien gudrs un mīlošs tēvs var novēlēt saviem bērniem, taču, piešķīris sejai nopietnus vaibstus, tēloja lielu speciālistu, sacīdams:

— Es «Disku» apskatīju — kuģim nepieciešams ilgstošs remonts…

Bet Koro bija saklausījis Džasa balss intonāciju.

— Un ja nu mēs izlemtu nebraukt uz Sinsinu? — viņš šķelmīgi pasmaidīja.

— Tad — tad ar tavu muti nerunātu jaunība, — smaidīdams atbildēja zinātnieks.