Dinīts nāk!
Tautas gudrība stāsta, ka nevajag apciemot bērnības varoņus, būs viena vienīga vilšanās. Par laimi, man ar Vika «Dinīts nāk!» grāmatu vilšanās izpalika — neparastais marsiešu pasaku, latviešu folkloras, vieglas nekaunības un pēcpadomju atmosfēras kokteilis ar karaļiem, princesēm un kosmosa kuģiem izrādījās tieši tāds, kāds tas sēdēja manā atmiņu kambarītī.
Šķiet, ka es esmu vienīgais, kuram šī grāmata sēdēja atmiņās, jo šādu grāmatu neatcerējās neviens, ar kuru es par to runāju. Pat mana mamma nē — kaut esmu drošs, ka tā bija viņa, kura šo grāmatu man pirms gadiem trīsdesmitpieciem nopirka. Ģimenes grāmatplauktā tā arī vairs nebija atrodama (iespējams, ka nelaiķa tēvs reiz būs ieskatījies, kādas ģeķības viņa nekam nederīgais dēls lasa, un to dusmīgi izlidinājis. Nebūtu pārsteigums).
Stāsta noslēgums man pienāca nesen, iepazīstoties ar vietējo bibliotekāri, kura uzzināja, ka grāmata ir praktiski rokasstiepiena attālumā, blakus bibliotēkā, un sagādāja to. Meties lasīt, es pārvērtos atpakaļ par to mazo dumjo mazpadsmitgadnieku, kurš to lasīja pirmoreiz, viss bija tik pazīstams un naivi mīļš. Vecums nu lika novērtēt Laimas Eglītes ilustrācijas vēl spēcīgāk — man tās patīk nenormāli!
Tapēc es, daudz nedomādams, nopurināju putekļus no fotoaparāta un skannera un devos savā personīgajā svētceļojumā cauri tekstam un laikam, fotografējot, skenējot, OCRojot un rūpīgi apčubinot tekstus un ilustrācijas, lai arī kāds retais garāmgājējs varētu uz mirkli iegāzties šai burvīgajā, neparastajā bērnu literatūras pasaulītē, klikšķini tik virsū dinozaurmātei,
Te zemāk ir kaprīzs komentāru spraudnis — labāk raksti epastu uz einars@spicausis.lv.