Viks — Dinīts nāk!
Laimas Eglītes ilustrācijas
«Pelikāna» lidojums
Uz tālās milzu planētas,
kas saucās Bellikāns1,
reiz lidmašīna pacēlās
(tai vārds bij — «Pelikāns»).
kas saucās Bellikāns1,
reiz lidmašīna pacēlās
(tai vārds bij — «Pelikāns»).
Uz tālās milzu planētas
bij tikko sācies karš,
un to vien visur dzirdēja:
— Pret ienaidnieku — marš! —
bij tikko sācies karš,
un to vien visur dzirdēja:
— Pret ienaidnieku — marš! —
Tas bija pirmais lielais karš
uz Bellikāna, jā.
Ko «Pelikāns» tur darīja?
Nu, viņam gāja tā:
uz Bellikāna, jā.
Ko «Pelikāns» tur darīja?
Nu, viņam gāja tā:
uz saviem spārniem divdesmit
(jā, divdesmit vismaz)
tas miljons bumbu vadāja
(Oho! Jā, tas nav maz!),
(jā, divdesmit vismaz)
tas miljons bumbu vadāja
(Oho! Jā, tas nav maz!),
tur miljons kārbu gulēja
ar ninnu un ņam-ņam,
ar plāksteriem un vēl bez tam —
nu, jā, un vēl bez tam…
ar ninnu un ņam-ņam,
ar plāksteriem un vēl bez tam —
nu, jā, un vēl bez tam…
Rau, «Pelikāna» uzdevums
bij apgādāt ar to,
nu, bumbvedējus, lai tiem nav
uz bāzēm jālido.
bij apgādāt ar to,
nu, bumbvedējus, lai tiem nav
uz bāzēm jālido.
Lai ienaidniekam — buh! un bah! —
var bumbas virsū bliezt
bez mitas (un bez apstājas),
lai dzīvība tam dziest.
var bumbas virsū bliezt
bez mitas (un bez apstājas),
lai dzīvība tam dziest.
Simt miljons litru guldzēja
ar benzīnu, aha! —
simt gadu gaisā turēties
nu puiši varēja!
ar benzīnu, aha! —
simt gadu gaisā turēties
nu puiši varēja!
Simt gadu gaisā turēties —
tas vien jau ir ko vērts!
Un «Pelikāns» bij iekārtots,
lai lidojums ir ērts.
tas vien jau ir ko vērts!
Un «Pelikāns» bij iekārtots,
lai lidojums ir ērts.
Kā tik tur visa nebija —
i ķinīts bij, i pirts,
par puišiem vispār gādāja,
lai karš tiem iet pie sirds.
i ķinīts bij, i pirts,
par puišiem vispār gādāja,
lai karš tiem iet pie sirds.
Jā, filmās to vien rādīja,
ka ienaidnieku grauj,
ka tas bez mitas atkāpjas
un tik paretam šauj,
ka ienaidnieku grauj,
ka tas bez mitas atkāpjas
un tik paretam šauj,
ka mājās mātes, līgavas
par puišiem īkšķus tur
un jaunas bumbas saražo
priekš naidniekiem — tiem tur.
par puišiem īkšķus tur
un jaunas bumbas saražo
priekš naidniekiem — tiem tur.
* * *
Tā paiet gads — un nākamais
pie durvīm jau ir klāt,
bet «Pelikāns» tik lidinās
un nedomā i stāt.
pie durvīm jau ir klāt,
bet «Pelikāns» tik lidinās
un nedomā i stāt.
Re, tuvojas kāds bumbvedējs
(nav bumbu vairāk tam),
uz «Pelikāna» nolaižas,
sauc pilots: — Sarau-jam! —
(nav bumbu vairāk tam),
uz «Pelikāna» nolaižas,
sauc pilots: — Sarau-jam! —
Un, kad ir lūkas atvērtas
un bumbas augšup slīd,
sauc puiši jautri pilotam:
— Nu, uzvara jau spīd? —
un bumbas augšup slīd,
sauc puiši jautri pilotam:
— Nu, uzvara jau spīd? —
Sauc pilots puišiem atpakaļ
(caur dzinējdārdiem sauc]):
— Dažs vaiga sviedros nopūlas,
dažs tik ar muti brauc! —
(caur dzinējdārdiem sauc]):
— Dažs vaiga sviedros nopūlas,
dažs tik ar muti brauc! —
Ver lūku ciet un projām ir
turp, kur iet vaļā naids.
— Cik gadu vēl? — kāds drūmi teic.
— Nav zināms precīzs skaits, —
turp, kur iet vaļā naids.
— Cik gadu vēl? — kāds drūmi teic.
— Nav zināms precīzs skaits, —
tam atbild cits, ko sauc par Džo,
un atkal visi smej —
Džo vispār skaitās nopietns,
viņš tik paretam lej,
un atkal visi smej —
Džo vispār skaitās nopietns,
viņš tik paretam lej,
un galvenais, ka ģīmis Džo
pēc skata ir okei,
un tiec nu gudrs, kad viņš no
pietns un kad viņš lej…
pēc skata ir okei,
un tiec nu gudrs, kad viņš no
pietns un kad viņš lej…
* * *
Reiz, «Pelikānam» lidojot
(jau sākas trešais gads)
virs ierakumiem (mākoņos),
to šāviņš trāpa — bac!
(jau sākas trešais gads)
virs ierakumiem (mākoņos),
to šāviņš trāpa — bac!
Uz brīdi neliels apjukums,
bet puiši — gods kam gods —
drīz ugunsgrēku likvidē,
bet beigts ir virspilots.
bet puiši — gods kam gods —
drīz ugunsgrēku likvidē,
bet beigts ir virspilots.
Tas pats, kurš bija sacījis:
«Pret ienaidnieku — marš!»
Un nu — viņš klusi atdusas,
un laiks tam priekšā — garš…
«Pret ienaidnieku — marš!»
Un nu — viņš klusi atdusas,
un laiks tam priekšā — garš…
Uz brīdi milzu «Pelikāns»
bez vadības. Ko nu?
Cits citu puiši piebīda
pie stūres: — Sēdies tu! —
bez vadības. Ko nu?
Cits citu puiši piebīda
pie stūres: — Sēdies tu! —
Bet, kamēr viņi piebīda
cits citu, tikmēr — ai! —
jā. kaut kas laikam lēcies, eh,
nu, stūres iekārtai.
cits citu, tikmēr — ai! —
jā. kaut kas laikam lēcies, eh,
nu, stūres iekārtai.
— Re, šķemba iestrēgusi! — sauc
Rekss Karaliskais, un
— Velc ārā! — rīko Džo, Rekss velk,
jā, dzinējs atkal dun!
Rekss Karaliskais, un
— Velc ārā! — rīko Džo, Rekss velk,
jā, dzinējs atkal dun!
— Un stūre klausa, puiši sauc:
— Urā! Mēs dzīvojam!
— Jā, dzīvojam, — Džo uzelpo
un domā: «Tikai — kam?»
— Urā! Mēs dzīvojam!
— Jā, dzīvojam, — Džo uzelpo
un domā: «Tikai — kam?»
Un, stūri tvēris, saka tā:
— Pa vietām visi — marš!
Es iesaku jums nosnausties,
jo ceļš vēl priekšā garš. —
— Pa vietām visi — marš!
Es iesaku jums nosnausties,
jo ceļš vēl priekšā garš. —
Un, kamēr puiši sapņus redz
(cits krāsainus, cits nē),
Džo «Pelikānam» lidot liek,
kur to vairs netraucē
(cits krāsainus, cits nē),
Džo «Pelikānam» lidot liek,
kur to vairs netraucē
ne bumbvedēji, šāviņi, —
tas ir, Džo stūrē tur,
kur debesis ir mierīgas
(vēl gadās šur un tur).
tas ir, Džo stūrē tur,
kur debesis ir mierīgas
(vēl gadās šur un tur).
Džo stūrē prom uz dienvidiem
(starp citu — rudens klāt),
redz putnu kāšus lidojam;
«Kā aizskrien laiks, ai, māt!»
(starp citu — rudens klāt),
redz putnu kāšus lidojam;
«Kā aizskrien laiks, ai, māt!»
pie sevis domā Džo un vēl:
«Cik sen nav mājās būts…»
Džo acu priekšā mātes vaigs
un mājas loga rūts…
«Cik sen nav mājās būts…»
Džo acu priekšā mātes vaigs
un mājas loga rūts…
* * *
— Ei, kas tad tas? — kad puiši most,
Rekss Karaliskais bilst.
— Vai liekas tikai vienam man,
ka mūsu ātrums dilst? —
Rekss Karaliskais bilst.
— Vai liekas tikai vienam man,
ka mūsu ātrums dilst? —
Pie logiem visi metas klāt —
oho! jā, tas ir skats! —
uz visiem spārniem — gājputni!
Uz astes — ērglis pats!
oho! jā, tas ir skats! —
uz visiem spārniem — gājputni!
Uz astes — ērglis pats!
— Ei, zēni, ko tas nozīmē?
Mēs nogāzīsimies! —
Rekss Karaliskais uztraucas,
pie Džo viņš tūlīt skries.
Mēs nogāzīsimies! —
Rekss Karaliskais uztraucas,
pie Džo viņš tūlīt skries.
— Tu pagaidi! — Bils satver to
aiz pogas. — Paliec te,
drīz ieradīsies bumbvedējs;
še, kožļene! Nu, še!
aiz pogas. — Paliec te,
drīz ieradīsies bumbvedējs;
še, kožļene! Nu, še!
Drīz ieradīsies bumbvedējs! —
Bils smej un nebeidz smiet
(Bils arī skaitās jokdaris,
bet citādāks mazliet).
Bils smej un nebeidz smiet
(Bils arī skaitās jokdaris,
bet citādāks mazliet).
— Drīz ieradīsies bumbvedējs!!! —
Bils vai no smiekliem urdz.
— Tam jābūt, puikas, skatiņam,
kā šie no bailēm spurdz! —
Bils vai no smiekliem urdz.
— Tam jābūt, puikas, skatiņam,
kā šie no bailēm spurdz! —
viņš smej, ar pirkstu rādīdams
uz putniem, kuri tup
uz «Pelikāna», ceļojot
pa zaķi — dienvidup…
uz putniem, kuri tup
uz «Pelikāna», ceļojot
pa zaķi — dienvidup…
Okei, tad puiši pagaidīs.
Bet paiet stunda, trīs —
no bumbvedējiem miņas nav!
— Kas tas? — sauc Gajs, tāds īss,
Bet paiet stunda, trīs —
no bumbvedējiem miņas nav!
— Kas tas? — sauc Gajs, tāds īss,
un rāda lejup. — Okeāns! —
sauc puiši. — Kas ta nu! —
Uz karstām pēdām skrien pie Džo
un saka: — Klausies tu!
sauc puiši. — Kas ta nu! —
Uz karstām pēdām skrien pie Džo
un saka: — Klausies tu!
— Kas noticis? — Džo vaicā rāms.
— Jums visiem skrejamais?
— Tu pasaki un godīgi,
kur esam! — uzstāj Gajs.
— Jums visiem skrejamais?
— Tu pasaki un godīgi,
kur esam! — uzstāj Gajs.
Džo pagriežas un pasmaida.
— Lai notiek, — saka tas.
— Mēs lidojam uz dienvidiem.
Un piebilst vēl: — Ja kas.
— Lai notiek, — saka tas.
— Mēs lidojam uz dienvidiem.
Un piebilst vēl: — Ja kas.
— Tu ko! — sauc puiši. — Saspiedis
tu esi šito te
(uz galvu rādot)? Aizmirsti,
kas sacīts pavēlē?
tu esi šito te
(uz galvu rādot)? Aizmirsti,
kas sacīts pavēlē?
— Es nezinu, — teic Džo, — kā jūs,
bet nu jau labi sen
es kaut kā neesmu vairs tas,
kas biju toruden.
bet nu jau labi sen
es kaut kā neesmu vairs tas,
kas biju toruden.
— Mēs arī neesam vairs tie, —
bilst puiši. — Nu, un tad?
— Tad zvērēsim, ka mājup mēs —
nemūžam un nekad, —
bilst puiši. — Nu, un tad?
— Tad zvērēsim, ka mājup mēs —
nemūžam un nekad, —
teic Džo un pirmais roku ceļ,
bet Karaliskais Rekss
(ja ne pats skaistuļčempions,
tad katrā ziņā eks—)
bet Karaliskais Rekss
(ja ne pats skaistuļčempions,
tad katrā ziņā eks—)
ar karalisku žestu māj,
lai Džo laiž roku nost,
un saka: — Sen jau pulveri
Ir apnicis man ost.
lai Džo laiž roku nost,
un saka: — Sen jau pulveri
Ir apnicis man ost.
Bet lai nu paliek zvēresti.
Pats redzi, cik tie sver.
Mēs turēsimies draudzīgi
tāpat — ja tas tev der.
Pats redzi, cik tie sver.
Mēs turēsimies draudzīgi
tāpat — ja tas tev der.
Vai ne? — viņš pamāj pārējiem.
Tie ilgi nedomā,
un «Pelikānā» pirmoreiz
dārd visuvarens: — Jā! —
Tie ilgi nedomā,
un «Pelikānā» pirmoreiz
dārd visuvarens: — Jā! —
Un «Pelikānā» otrreiz
un trešoreiz dārd: — Jā!!! —
Bet puiši sajūt piepeši,
ka kaut kas vairs nav tā —
un trešoreiz dārd: — Jā!!! —
Bet puiši sajūt piepeši,
ka kaut kas vairs nav tā —
ka «Pelikāns» sāk zvalstīties,
ka iekšā kļuvis tumšs…
Kāds sauc jau: — Avarējam, ē! —
Bet Džo smej: — Vai tu dumjš?
ka iekšā kļuvis tumšs…
Kāds sauc jau: — Avarējam, ē! —
Bet Džo smej: — Vai tu dumjš?
Pie logiem visi! Skatieties! —
Un ko tur puiši redz?
Viss spārnos cēlies putnu bars
nu debess zilgmi sedz!
Un ko tur puiši redz?
Viss spārnos cēlies putnu bars
nu debess zilgmi sedz!
— Jūs nabadziņus satraucāt
ar savu skaļo «Jā!!!», —
Džo skaidro puišiem un tad sāk
laist vaļā: — Ha-ha-hā! —
ar savu skaļo «Jā!!!», —
Džo skaidro puišiem un tad sāk
laist vaļā: — Ha-ha-hā! —
Un rādīt kaut ko ārpusē.
Un ko tur puiši redz?
Ka «Pelikāna» spārnus put
nu mēsli tagad sedz!…
Un ko tur puiši redz?
Ka «Pelikāna» spārnus put
nu mēsli tagad sedz!…
— Ho-ho-ho-ho! Ha-ha-ha-ha! —
rēc Gajs, rēc Avarē
(tā iedēvēts tāpēc, ka teica:
«Avarējam, ē!»).
rēc Gajs, rēc Avarē
(tā iedēvēts tāpēc, ka teica:
«Avarējam, ē!»).
— Es zinu, ko mēs darīsim! —
Rekss Karaliskais smej.
— Nu mums ir sētnieks vajadzīgs —
nāk, stājas izlozei! —
Rekss Karaliskais smej.
— Nu mums ir sētnieks vajadzīgs —
nāk, stājas izlozei! —
Un jau pēc dažām minūtēm
par sētnieku top Gajs,
viņš «Pelikāna» spārnus mēž,
lai tīrs ir atkal gaiss…
par sētnieku top Gajs,
viņš «Pelikāna» spārnus mēž,
lai tīrs ir atkal gaiss…
* * *
Virs tālās milzu planētas
(jau kurais, kurais gads?)
joprojām riņķo «Pelikāns,
bet ne jau nu viens pats.
(jau kurais, kurais gads?)
joprojām riņķo «Pelikāns,
bet ne jau nu viens pats.
Uz tālās milzu planētas
iet vaļā ZTR;
to vīri jūt, un bažas aug:
«Ka tik mūs nenoķer?»
iet vaļā ZTR;
to vīri jūt, un bažas aug:
«Ka tik mūs nenoķer?»
Tāpēc tie lido tikai tur,
kur Bellikānu sedz
vai mākoņi, vai okeāns,
vai džungļus kur tik redz.
kur Bellikānu sedz
vai mākoņi, vai okeāns,
vai džungļus kur tik redz.
Kā prazdami tie izvairās
no lidaparātiem,
jo vīri redz, ka ātrums aug
ar katru gadu tiem.
no lidaparātiem,
jo vīri redz, ka ātrums aug
ar katru gadu tiem.
Bet tā jau nav — kad mierīgāk,
uz spārniem vīri guļ:
cits zeķes lāpa, sauļojas,
cits tukšus salmus kuļ.
uz spārniem vīri guļ:
cits zeķes lāpa, sauļojas,
cits tukšus salmus kuļ.
Kad pietrūkst ūdens, «Pelikāns»
zem lietus tūces brauc
(tad izskatās, ka lidmašīna
mākoņgovi slauc).
zem lietus tūces brauc
(tad izskatās, ka lidmašīna
mākoņgovi slauc).
Nu, protams, kas ir lietūdens
pret, teiksim, avota?…
— Jā, tagad mājās de’ētu…
Bet vispā’ iztikt va’, —
pret, teiksim, avota?…
— Jā, tagad mājās de’ētu…
Bet vispā’ iztikt va’, —
teic Ors, kurš nemāk izteikt r,
bet toties dzied kā dievs
(kad, skandinādams ģitāru,
viņš stāv tāds slaids un tievs).
bet toties dzied kā dievs
(kad, skandinādams ģitāru,
viņš stāv tāds slaids un tievs).
Džo tādās reizēs atceras:
«Cik sen nav mājās būts!
Cik daudz tomēr ir pazaudēts.
Un kas ir vietā gūts?»
«Cik sen nav mājās būts!
Cik daudz tomēr ir pazaudēts.
Un kas ir vietā gūts?»
Daudz pārtikas jau izlietots
(un degvielas cik daudz!),
un kādu dienu pilots Džo
nu visus kopā sauc.
(un degvielas cik daudz!),
un kādu dienu pilots Džo
nu visus kopā sauc.
— Cik zināms, mūsu «Pelikāns»
ir gandrīz pustukšs jau, —
viņš teic, — un vadāt tukšumu
nekādas jēgas nav.
ir gandrīz pustukšs jau, —
viņš teic, — un vadāt tukšumu
nekādas jēgas nav.
Es esmu uzzīmējis te
un aprēķinājis, —
viņš teic, — un laiks ir piemērots.
Pie darba! Tas ir viss. —
un aprēķinājis, —
viņš teic, — un laiks ir piemērots.
Pie darba! Tas ir viss. —
Ap zīmējumu vīri stāj.
— Nē, tas tikai ir Džo! —
sauc Gajs, sauc Rekss, sauc Avarē.
— Nu ko tad gaidām, ko? —
— Nē, tas tikai ir Džo! —
sauc Gajs, sauc Rekss, sauc Avarē.
— Nu ko tad gaidām, ko? —
Pēc darba tērpiem vīri steidz
un darbarīkus tver,
tie «Pelikānu» pārbūvēs
un bēgs no ZTR.
un darbarīkus tver,
tie «Pelikānu» pārbūvēs
un bēgs no ZTR.
Klaudz cirvji, āmurs; zāģis dzied,
uz spārniem vīri sēž,
starp sauli, jā, un pasauli
put skaidas, svilpo vējš,
uz spārniem vīri sēž,
starp sauli, jā, un pasauli
put skaidas, svilpo vējš,
krīt okeānā motori
un dēļi — viss, kas lieks,
un otrās dienas vakarā
(ei, kur tu rodies, prieks?),
un dēļi — viss, kas lieks,
un otrās dienas vakarā
(ei, kur tu rodies, prieks?),
jā, «Pelikāns» ir divtik īss
jeb divtik nemanāms,
un vīri mazgā sviedrus nost,
tiem gars uz brīdi rāms.
jeb divtik nemanāms,
un vīri mazgā sviedrus nost,
tiem gars uz brīdi rāms.
Bet okeānā dēļi peld,
tos straume’izskalos
kaut kādās salās, iedzimtiem
tie kurināmo dos.
tos straume’izskalos
kaut kādās salās, iedzimtiem
tie kurināmo dos.
Nu vīri raksta vēstules
uz mājām savējiem,
ka viņiem (vīriem) braši iet,
lai nebēdā par šiem.
uz mājām savējiem,
ka viņiem (vīriem) braši iet,
lai nebēdā par šiem.
Bāž uzrakstīto pudelē,
to korķē, aizlako,
un, jūrai pāri lidojot,
to straumē lingo Džo,
to korķē, aizlako,
un, jūrai pāri lidojot,
to straumē lingo Džo,
pats nu jau laiku ilgāku
pie kaut kā strādādams.
Pie kā?
Nevienam nesaka
(šai ziņā ciets kā krams).
pie kaut kā strādādams.
Pie kā?
Nevienam nesaka
(šai ziņā ciets kā krams).
* * *
Jā, «Pelikāna» lidojums
uz pusi nav vairs drošs,
jo, kur tik lido, paveries —
pēc pulvera vien ož.
uz pusi nav vairs drošs,
jo, kur tik lido, paveries —
pēc pulvera vien ož.
Re, vakar, piemēram, kad Gajs
bij nomainījis Džo,
kāds šāviņš «Pelikānu» ķer,
jā, aizdedzinot to;
bij nomainījis Džo,
kāds šāviņš «Pelikānu» ķer,
jā, aizdedzinot to;
un, kamēr vīri tekalē
un uguni dzēš nost.
— Re! — aizsmacis sauc Avarē.
viss vienos pušumos,
un uguni dzēš nost.
— Re! — aizsmacis sauc Avarē.
viss vienos pušumos,
un vīri pamet acis tur,
kur rāda viņu draugs — —
zem «Pelikāna» paveras
tiem varens kaujas lauks…
kur rāda viņu draugs — —
zem «Pelikāna» paveras
tiem varens kaujas lauks…
— Vēl vakar te bij kluss un rāms, —
kāds iesāk komentēt,
bet nākamajā brīdī: — Ā! —
Un aiznākošā: — Tēt!… —
kāds iesāk komentēt,
bet nākamajā brīdī: — Ā! —
Un aiznākošā: — Tēt!… —
Bet aizaiznākošajā vairs
viņš nesaka neko…
Tik dzirdams, ka virs viņiem kaut
kas dārdot aizjoņo.
viņš nesaka neko…
Tik dzirdams, ka virs viņiem kaut
kas dārdot aizjoņo.
Gajs piedod gāzi, stūri griež,
Džo viņam kaut ko kliedz,
un «Pelikānam» blakus sprāgst
kāds šāviņš, šķembas spiedz.
Džo viņam kaut ko kliedz,
un «Pelikānam» blakus sprāgst
kāds šāviņš, šķembas spiedz.
— Tev paveicās! — kliedz Gajam Džo.
— Un tagad — mākoņos!
Tur paslēpsimies, tur būs miers! —
Bet kas tev mieru dos!
— Un tagad — mākoņos!
Tur paslēpsimies, tur būs miers! —
Bet kas tev mieru dos!
Ir sācies otrais lielais karš
uz Bellikāna, jā,
un apkalpei daudz vērīgāk,
daudz vairāk jāstrādā.
uz Bellikāna, jā,
un apkalpei daudz vērīgāk,
daudz vairāk jāstrādā.
Vairs Bila nav, nav Avarē,
vien piemiņa — tā ir
(cik neredzama siena mūs
no nebūtības šķir!).
vien piemiņa — tā ir
(cik neredzama siena mūs
no nebūtības šķir!).
Un pārbūvēts tiek «Pelikāns»
(jā, vēlreiz divtik īss),
bet arī tas vēl būs par daudz
(to redzēsim mēs drīz),
(jā, vēlreiz divtik īss),
bet arī tas vēl būs par daudz
(to redzēsim mēs drīz),
jo ZTR aug augumā,
aug garas rokas tai,
tu velti pūlies, Reks un Džo,
tu velti centies, Gaj…
aug garas rokas tai,
tu velti pūlies, Reks un Džo,
tu velti centies, Gaj…
It visas jūras kuģi šķeļ,
it visur meklē jūs;
kad dabūs ciet, bail iedomāt,
kas ar jums visiem būs.
it visur meklē jūs;
kad dabūs ciet, bail iedomāt,
kas ar jums visiem būs.
— Ir tikai viena izeja,
un tā ir — Dienvidpols, —
Džo aizmirsis nav it neko,
ko devis skolas sols.
un tā ir — Dienvidpols, —
Džo aizmirsis nav it neko,
ko devis skolas sols.
— Tur sastingsim! — sauc pretī Gajs
un Karaliskais Rekss.
— Tikai ne tur, tikai ne tur!
Tur polārnakts mūs segs!
un Karaliskais Rekss.
— Tikai ne tur, tikai ne tur!
Tur polārnakts mūs segs!
— Es esmu uzzīmējis te
un aprēķinājis, —
teic Džo, — un laiks mums drusku ir.
Pie darba! Tas ir viss. —
un aprēķinājis, —
teic Džo, — un laiks mums drusku ir.
Pie darba! Tas ir viss. —
Ap zīmējumu abi stāj…
— Nē, tas tikai Džo! —
sauc Karaliskais Rekss un Gajs.
— Nu ko tad gaidām, ko? —
— Nē, tas tikai Džo! —
sauc Karaliskais Rekss un Gajs.
— Nu ko tad gaidām, ko? —
Klaudz atkal āmurs, zāģis dzied,
tik taisāmais ir cits
(kas negribēs, tas neticēs,
kas gribēs, tas lai tic).
tik taisāmais ir cits
(kas negribēs, tas neticēs,
kas gribēs, tas lai tic).
Pēc pāris dienām. gatavs tas
(nav svarīgi, kā sauc),
un tikmēr mūsu «Pelikāns»
uz Dienvidpolu brauc.
(nav svarīgi, kā sauc),
un tikmēr mūsu «Pelikāns»
uz Dienvidpolu brauc.
— Drošs paliek nedrošs — paiet nost! —
sauc Džo un bumbu tver,
un aparātā ievieto…
— Lai dzīvo ZTR! —
sauc Džo un bumbu tver,
un aparātā ievieto…
— Lai dzīvo ZTR! —
Rekss Karaliskais sauc un Gajs,
kad silts ap viņiem kļūst,
un sirdis brīvāk iepukstas,
un miklās pieres žūst.
kad silts ap viņiem kļūst,
un sirdis brīvāk iepukstas,
un miklās pieres žūst.
Ap mehānismu vīri stāj.
— Tu, lūdzu, paskaidro,
kā šitā kaste darbojas! —
tie plijas virsū Džo.
— Tu, lūdzu, paskaidro,
kā šitā kaste darbojas! —
tie plijas virsū Džo.
Džo smaida: — Nav vēl vārda tai,
bet principā ir tā:
tā bumbas pārvērš siltumā,
bet regulējamā.
bet principā ir tā:
tā bumbas pārvērš siltumā,
bet regulējamā.
— Nu, ta i’ skaid’s, kas tas i’,
BBTF, — zin Ors.
— Jeb citiem vā’diem va’am teikt,
ka — bumbote’mofo’s! —
BBTF, — zin Ors.
— Jeb citiem vā’diem va’am teikt,
ka — bumbote’mofo’s! —
Bet Džo jau tūlīt rēķina,
cik ilgi «Pelikāns»
virs Dienvidpola lidot var,
ar bumbām apsildāms.
cik ilgi «Pelikāns»
virs Dienvidpola lidot var,
ar bumbām apsildāms.
— Tu esi ģēnijs! — biedri sauc
un atceroties min,
ka Avarē nu sacītu:
«Šis brīdis jānosvin!»
un atceroties min,
ka Avarē nu sacītu:
«Šis brīdis jānosvin!»
Un «Pelikāna» apkalpe
par godu savam Džo
cep torti, smejas, jo neviens
nav agrāk cepis to;
par godu savam Džo
cep torti, smejas, jo neviens
nav agrāk cepis to;
un tas tūlīt ir jāziņo
uz mājām savējiem —
ka viņiem (vīriem) braši iet,
lai nebēdā par šiem;
uz mājām savējiem —
ka viņiem (vīriem) braši iet,
lai nebēdā par šiem;
bāž uzrakstīto pudelē,
to korķē, lako ciet
un okeāna straumē met,
uz ziemeļiem kas iet.
to korķē, lako ciet
un okeāna straumē met,
uz ziemeļiem kas iet.
* * *
Uz tālās milzu planētas,
kas savu ceļu veic,
zils debesjums, zils okeāns,
un tur — kāds kuģis steidz.
kas savu ceļu veic,
zils debesjums, zils okeāns,
un tur — kāds kuģis steidz.
Uz tālās milzu planētas
steidz karakuģis dižs;
uz klāja — lidmašīnu simts,
no ceļa visi — tiš!
steidz karakuģis dižs;
uz klāja — lidmašīnu simts,
no ceļa visi — tiš!
Un virziens karakuģim viens
jā, trešais lielais karš…
Uz starta lidmašīna rēc
(pret ienaidnieku — marš!),
jā, trešais lielais karš…
Uz starta lidmašīna rēc
(pret ienaidnieku — marš!),
jau klāja vīrs dos signālu,
te — komandiera balss:
— Stāt! Atpakaļ! — Un dzinējs dziest…
— Nu, kad tam reiz būs gals? —
te — komandiera balss:
— Stāt! Atpakaļ! — Un dzinējs dziest…
— Nu, kad tam reiz būs gals? —
viens otram saka jūrnieki.
— Kad beigsim spēlēties? —
Te paklīst slepas valodas:
NLO laižoties…
— Kad beigsim spēlēties? —
Te paklīst slepas valodas:
NLO laižoties…
Uz klāja — biezs! To redzēt grib
it visi, kas vien var:
i matrozis, i kuriķis,
i kohs un junga ar…
it visi, kas vien var:
i matrozis, i kuriķis,
i kohs un junga ar…
— Kur ir? Kur ir? — grib zināt kohs,
tāds lempīgs, sirsnīgs zēns,
un ieraudzījis izsaucas:
— Tik vien? Un vēl tik lēns!
tāds lempīgs, sirsnīgs zēns,
un ieraudzījis izsaucas:
— Tik vien? Un vēl tik lēns!
— Nu, tu jau dikti mudīgāks! —
kāds matrozis šim bilst,
bet tikmēr attālums starp šiem
un NLO jau dilst.
kāds matrozis šim bilst,
bet tikmēr attālums starp šiem
un NLO jau dilst.
— Ei, otro joslu atbrīvot! —
nu komandieris kliedz;
uz klāja visi drūzmējas
un saulē acis miedz;
nu komandieris kliedz;
uz klāja visi drūzmējas
un saulē acis miedz;
no saules puses tuvojas…
kāds divplāksnis; jā, div—;
grūž koham dunku sānos kāds:
— Ē, nepielien pa tiv’! —
kāds divplāksnis; jā, div—;
grūž koham dunku sānos kāds:
— Ē, nepielien pa tiv’! —
Bet divplāksnis nāk grabēdams,
to tikai brīnums nes,
tam astes vietā dēļa gals,
redz burtus:…e un… s…
to tikai brīnums nes,
tam astes vietā dēļa gals,
redz burtus:…e un… s…
Jā, viss, kas pāri palicis
no «Pelikāna», nu
pa klāju ripo, apstājas…
— Nu, nē, es neticu, —
no «Pelikāna», nu
pa klāju ripo, apstājas…
— Nu, nē, es neticu, —
man blakus nomurmina kāds,
bet «Pelikāns» stāv kluss.
Stāv minūti, pusotras stāv,
jau divas, divarpus…
bet «Pelikāns» stāv kluss.
Stāv minūti, pusotras stāv,
jau divas, divarpus…
Jau ugunsdzēsējs nostājas
ar šļūteni, ja kas.
— Ej tuvāk! koham kuriķis
teic. — Ko, vairs negribas? —
ar šļūteni, ja kas.
— Ej tuvāk! koham kuriķis
teic. — Ko, vairs negribas? —
Bet mehāniķis steidz jau klāt,
uz spārna kāds jau lec,
jau atlauž vaļā kabīni — — —
un iesaucas: — Cik vecs! —
uz spārna kāds jau lec,
jau atlauž vaļā kabīni — — —
un iesaucas: — Cik vecs! —
Sauc ārstu; zintnieks konstatē,
ka sirmgalvja vairs nav,
tas ir, ka viņš ir izbeidzis
šīssaules gaitas jau.
ka sirmgalvja vairs nav,
tas ir, ka viņš ir izbeidzis
šīssaules gaitas jau.
Un nesen. Tikko. Paguvis
vēl «Pelikānu» glābt…
Uz klāja visiem dīvaini
ap dūšu. Taisās slāpt.
vēl «Pelikānu» glābt…
Uz klāja visiem dīvaini
ap dūšu. Taisās slāpt.
Ceļ sirmgalvi no sēdekļa.
Uz klāja noliek to.
— Tu nelien priekšā! — kuriķis
teic koham. — Paej no’! —
— — — — — — — — — —
Uz klāja noliek to.
— Tu nelien priekšā! — kuriķis
teic koham. — Paej no’! —
— — — — — — — — — —
Kad «Pelikānu» pārmeklē,
tiek atrasts vīstoklis
ar zīmējumiem, rēķiniem…
Bet vai tad tas ir viss?
tiek atrasts vīstoklis
ar zīmējumiem, rēķiniem…
Bet vai tad tas ir viss?
Nē, «Pelikāna» sēdeklī,
re, kaut kāds bortžurnāls…
re, kaut kāds bortžurnāls…
Tiek uziets ieraksts, pirmais pats…
Kāds datums! Cik tas tāls!…
Kāds datums! Cik tas tāls!…
Ko?! Pirmais Bellikāna karš?…
Vai tas tad nozīmē,
ka šis ir tas pats «Pelikāns»,
ko sen vairs nemeklē?…
Vai tas tad nozīmē,
ka šis ir tas pats «Pelikāns»,
ko sen vairs nemeklē?…
Mulst karakuģa pavēlnieks
un lasa pēdējo,
ko šorīt, saulei uzaustot,
vēl ierakstījis Džo:
un lasa pēdējo,
ko šorīt, saulei uzaustot,
vēl ierakstījis Džo:
«Beidzas pēdējā bumba. Vai mans izgudrojums nonāks saprātīgu ļaužu rokās? »
Lappuses apakšējā stūrī — mātes adrese…
1984
Bellikāns — no «bellum» (latīn.) — karš.↩︎