Par ko princese saņēma Oranžo Pūdersmilšu Ordeni

— Draugi! — iesāk savu paziņojumu Marsa galvenais astronoms. — To vairs nevar noslēpt: kosmosā atkal parādījies līdz šim nezināms putekļu sablīvējums.

To paudis, viņš apsēžas.

— Atkal jau! — ar dūri pa galda malu uzsit Marsa ķēniņš, bet padomnieki sabāž kopā galvas un sačukstas.

Iestājas neveikls klusums.

— Es palūgšu izteikties sīkāk, — pavēl ķēniņš.

— Nu, man jāsaka, tas nekādā ziņā nevar būt uz labu, — negribīgi piecēlies, bilst kāds no gudrajiem un tikpat lēni atslīgst atpakaļ sēdeklī, bet kāds cits piemetina: — No tāda sablīvējuma gadu gaitā parasti izveidojas planēta.

— To es pats zinu! — errojas ķēniņš.

— Tāds sablīvējums var izmainīt, tas ir, izjaukt līdzsvaru visā mūsu, tas ir, Saules sistēmā, — saka trešais. — Atcerēsimies kaut vai to pašu Plutonu. Arī tas sākās — ar ko? Ar putekļu sablīvējumu. Un kas notika tālāk? Blīvējās, blīvējās, pēc tam uzradās saprātīgas būtnes, tas ir, nu, kā viņus…

— Plutokrāti, — kāds pasaka priekšā.

— Nu lūk — uzradās saprātīgie plutokrāti, un ja mēs nebūtu laikus tikuši ar viņiem galā… — runātājs apsēžas.

— Jā, ar saprātīgām būtnēm nekad neko nevar zināt, — piebilst ceturtais gudrais, kurš, starp citu, labi pārzina citplanētiešu literatūru.

— Un ar nesaprātīgām vai tad var? — ieķiķinās piektais.

— Smejies? — iesmejas sestais. — Ar nesaprātīgām viss ir skaidrs, tās tik tālu nekad neaizdomāsies!

— Neaizmirsīsim, — tagad pieceļas iesirms, bet stalts melnacis, gudrajo padomes vecākais, — neaizmirsīsim, draugi, ka no nesaprātīgām būtnēm ar laiku attīstās saprātīgas. Atcerēsimies mūsu pašu izcelšanos…

Un, lai nebūtu nekādu nejaušību, ķēniņa padome nolemj sablīvējumu likvidēt.

Bet kā?

Te viedokļi šķiras.

Vieni ieteic pagaidām nogaidīt — varbūt kāda no apkārt klīstošajām kosmiskajām vētrām sablīvējumu izkliedēs. Iznāks lētāk. Citi uzskata, ka gaidīt būtu aplam un ka vismazāk jāpaļaujas tieši uz kosmiskajām vētrām — visiem zināms, cik tās neparedzamas, aušīgas.

Sanāksmi nolemj turpināt citā dienā.

Pirms došanās pie miera Marsa ķēniņš ieiet savas vienīgās meitas istabā. Ķēniņa meita, daiļā princese, dungodama kārto pie spoguļa cirtas; fantastisks naktstērps vērš meiču dienvidu ziedam līdzīgu.

— Papucīt, tu vēl neguli? — princese uzsmaida sirmojošā tēva attēlam spogulī. — Atkal valsts lietas? Atkal jaunas nepatikšanas?

Un ķēniņš, lai atbrīvotos no stresa, ņem un izstāsta savam lolojumam, cik nepatīkama jautājuma priekšā patlaban nostādīta Marsa gudrajo padome.

— Sablīvējums, tu saki? — turēdama zobos matadatu, princese turpina nodarboties ar krāšņajām, melnajām cirtām, bet acis gailēt gail.

Ķēniņš pārcilā smaržu flakonus un krēmu tūbiņas, kas tik bagātīgi rotā spoguļgaldiņu, pavirši ar acīm pārskriedams citplanētu parfimēriju firmu nosaukumiem, taču domas kavējas tikai pie sablīvējuma.

— Tu nezini, cik tas nopietni, — viņš saka.

— Tu zini? — iečivinās princese, tuvinādama seju savam attēlam spogulī, lai pārliecinātos, vai tikko pamanītais punktiņš uz kreisā vaiga ir vasaras raibums vai tikai pūtīte. — Atļauj ar sablīvējumu tikt galā man!

— Tev? — ķēniņš nogurušā balsī iesmejas.

— Nu! — atsaka princese. — Un pēc dažām dienām no tava sablīvējuma vairs nebūs neviena paša puteklīša. Es garantēju.

Un, nolikusi suku, skaistule pieceļas.

— Tikai pagaidām — nevienam ne pušplēsta vārda! Skaidrs? — viņa pasmaida, ar pūderslotiņu vieglītēm pieskardamās tētuka degungalam.

Tēvs uzlūko meitu, atkal un atkal pārsteigts par viņas žilbinošo skaistumu, tad norūc bārdā: — Pielūko, bez pekstiņiem!

Un dodas uz savām atpūtas telpām.

Ķēniņam jau sen ir aizdomas, ka meita stāv sakaros ar pašu nelabo, taču tiešu pierādījumu pagaidām nav, un viņš ilgi knosās gultā, nevarēdams un nevarēdams aizmigt.

Pārliecinājusies, ka pilī visi devušies pie miera, princese paņem no skapja apmetni, iziet lodžijā un, pārbaudījusi putekļsūcēju, sēstas tam jāteniski virsū, lai paceltos atmosfērā. Nošvīkst vien.

Pēc pusstundas uz kāda no Marsa mākslīgajiem pavadoņiem, kas vairs nedarbojas un, zinātnieku neizmantots, veic pēdējos apļus ap planētu, salido Marsa (un ne tikai Marsa) raganas, cita par citu skaistāka, cita par citu nevaldāmāka. Dēku un piedzīvojumu alkstošas, tās ik nakti uz putekļsūcējiem paceļas Visumā, apgūdamas visdažādākos debess ķermeņus. Tiešā Marsa tuvumā esošie ķermeņi tām jau apnikuši, tie jau pazīstami diezgan, raganas kāro ko jaunu, vēl nebijušu, tāpēc ziņa par sablīvējumu izsauc gaviles.

— Ko ta gaidām? Pucējam prom! — skaistules skubina.

Zib meteorīti, līst zvaigžņu lieti — līdzīgi kosmiskajam vējam joņo Marsa (un ne tikai Marsa) raganas pretī putekļu sablīvējumam. Marsa nakts nav gara, jāpagūst savlaicīgi atgriezties — lai neviens nezinātu, kas pa šo laiku noticis, citādi — citādi var atsākties tādas pašas raganu medības, kādas piedzīvotas šaušalīgajos Marsa (un ne tikai Marsa) viduslaikos, kad līdzīgu un vēl niecīgāku iemeslu dēļ raganas strīpām vien dedzinātas uz sārta… brrrrr!!!

Sablīvējums beidzot ir klāt, un raganas spiegdamas metas tajā iekšā — tā tik ir dēka! — drīz vien putekļsūcēju rezervuāri jau piedzīti putekļu pilni! Princese mudina iztukšot tos sablīvējuma pašā viducī, lai slēptu savu nedarbu no marsiešu astronomu modrajām acīm. Putekļu sūkšana un slēpšana izvēršas par aizraujošu rotaļu (un, kā zināms, laiks nekur nerit tik aši kā aizraujošā rotaļā!), tāpēc meičas tikai pēdējā brīdī atjēdz, ka nakts jau iztērēta.

Toties turpmākajās naktīs izprieca turpinās ar jaunu sparu, un, kamēr Marsa padome gudro, kā tikt galā ar kosmiskajiem putekļiem, tur, kosmosā, jau izveidojusies — pareizāk sakot, izveidota — jauna planēta.

Kādā no saviem pēdējiem lidojumiem raganas pa ceļam savāc pietiekami daudz kosmiskās rasas un izlej uz jaunās planētas pirmo ezeru…

Viz burvīga mēnesnīca (arī par to ir domāts), viss ir kā pasaules pirmajā naktī, viss ir, kā nākas, un raganas, jaunās un skaistās raganas, pēc peldes pasakainajā ezerā dejo nevaldāmu deju krastmalas siltajās smiltīs, kad pēkšņi pašķiras krūmājs, no turienes izlec bars velnēnu (atcerēsimies, ka tieši viņi ir jebkura sablīvējuma īstenais cēlonis — un tieši tagad mēs to arī atceramies!), paķer skaistuļu drānas un prom ir!

Spiedzieni, panika, kņada un — visbeidzot — apmulsums…

Vienīgi princeses tērps nez kāpēc stāv neaiztikts.

Tāpēc tikai viņa vienīgā var atgriezties mājup, augšup, uz dzimtā Marsa.

— Neraudiet, es drīz būšu atpakaļ, atvedīšu jums jaunas drānas, — viņa mierina noskumušās draudzenes.

Taču atgriezties tik drīz vis neizdodas, jo tēvs pēc nogurdinošajām apspriedēm sasirgst un princesei uz laiku nākas pārņemt Marsa valdīšanas grožus savās rokās.

Un, kad beidzot pēc ilgākas prombūtnes viņa atkal ierodas uz Zemes (tā Marsa astronomi iedēvējuši jauno planētu, jo tā atrodas zem Marsa; un pareizi — skatoties no Zemes debesīs, skaidri redzam, ka atrodamies zemāk par Marsu!), viņa gandrīz vairs nepazīst bijušās rotaļu biedrenes — viņām visām ir bērni, un neviena pati i nekāro atgriezties mājās, lai gan princese solītās drānas atvedusi.

— Esiet bez bažām, — atlidojusi mājās, princese ziņo Marsa gudrajo padomei, — zemnieki mūs liks mierā, viņi pārāk aizņemti paši ar sevi.

— Acīmredzot Zemi pagaidām vēl apdzīvo nesaprātīgas būtnes, — secina kāds no sēdētājiem, — un mums vēl nav ko uztraukties.

— Ja nav ko uztraukties, ko tad uztraucamies? — iesmejas Marsa ķēniņš, atžirdzis pēc pārciestās kaites un ņemdams vērā ārsta padomu vairāk smieties.

— Neaizmirsīsim, — brīdinoši pacēlis gaisā rādītājpirkstu, ierunājas staltais melnacis, gudrajo padomes vecākais, — neaizmirsīsim, draugi, ka tagad, tagad mūsu galvenais uzdevums būs — noturēt — zemniekus uz viņu pašreizējā attīstības līmeņa!

To teicis, viņš pieceļas, rūpīgi ar plaukstām izlīdzina bikšu vīles un, piegājis pie princeses, zinoši smaidīdams, piesprauž princeses blūzei Marsa augstāko apbalvojumu — Oranžo Pūdersmilšu Ordeni.

Neviens, izņemot princesi, nezina, ka zem rūpīgi izlīdzinātajām padomes vecākā biksēm slēpjas āža kājas…

«Vai es nesapņoju?» naktī pamodies, brīnās ķēniņš. «Oranžo Pūdersmilšu Ordenis! Marsa augstāko apbalvojumu drīkst piešķirt vienīgi ķēniņš! Ko tas viss nozīmē?»

Un ķēniņš atkal ilgi nevar aizmigt.

No rīta viņu tādu neizgulējušos pa radio izsauc Saturna karalis.

— Vai tavos platuma grādos gadījumā nav manīta mana princese? — čerkst uztvērēja skaļruņa membrāna.

Marsa ķēniņš pārslēdz ierīci raidītāja režīmā.

— Kāpēc lai viņa būtu te? Vai kas atgadījies? — viņš painteresējas, nospiezdams slēdzi.

— Nevaru sadzīt pēdas nu jau veselu gadu. Pusi Galaktikas esmu pārmeklējis, — turpina čerkstēt skaļrunis. — Pats zini, cik ilgi ceļo kosmiskie radiosignāli. Ja gadījumā uzzini kaut ko, padod ziņu, labi?

— Pats par sevi saprotams, — atbild Marsa ķēniņš. «Cik labi, ka manējā nedauzās apkārt,» viņš atviegloti nopūšas.

Tajā brīdī radio iečerkstas no jauna.

— Paklau, te runā Vū ķeizars. Kā klājas?

Marsa ķēniņš parausta plecus.

— Var iztikt. Un tev?

— Paklau, — čerkst radio. — Vai pēdējā gada laikā neesi manījis manu princesīti?

Marsa ķēniņš sasprindzina uzmanību. Vienā rītā dažu minūšu laikā divu planētu valdnieki meklē Galaktikā savas pazudušās meitas!

— Vismaz te nav manīta, — ķēniņš nezina neko citu, ko atbildēt Vū ķeizaram.

— Ja kaut ko uzzini, esi tik labs un nekavējies pavēstīt, — skan norūpējusies balss no radio.

— Pats par sevi saprotams, — mierina tālo paziņu Marsa ķēniņš un tikko paspēj izslēgt radio, kad tas ieskanas atkal.

«Kas ta nu!» ķēniņš sniedzas pie slēdža.

— Te Urāna cars. Ko labu dari?

— Es? Tikko runāju ar Saturnieti un Vūieti. Viņiem abiem pazudušas meitas. Vai tik tu arī negatavojies apvaicāties, vai gadījumā pēdējā gada laikā neesmu te kā manīja tavējo? — smej Marsa ķēniņš.

— Tu smejies? — čerkst radio. — Veselu gadu nezinu, kur palikusi manējā!

Ķēniņš kļūst nopietns. Nevar būt, ka viņi visi sajukuši.

— Paklau, — viņš pievēršas mikrofonam. — Ja tas tiesa, tad te kaut kas nav kārtībā.

— Ko? Vai tavējā arī pazudusi? — grib zināt Urāna cars.

— Nē, — atbild ķēniņš un sāk brīnīties. Tiešām, viņa meita vēl vakar piedalījās padomes sēdē. Dabūja pat Oranžo Pūdersmilšu Ordeni! Šis neizskaidrojamais notikums…

Dienai turpinoties, Marsa ķēniņu cits pēc cita pa radio izsauc visu viņam zināmo planētu valdnieki. Sarunu saturs viens un tas pats — princešu mīklainā, ilgstošā prombūtne.

Pievakarē ķēniņa prāts jau sāk meklēt sakarības. «Paga, paga,» viņš sāk strādāt ar domāšanas paņēmienu, «ar Oranžo Pūdersmilšu Ordeni princesi apbalvoja padomes vecākais. Kamolu jāsāk risināt no šī gala…»

Un ķēniņš ielūdz gudrajo padomes vecāko pie sevis uz pirti. Pirtī, kur parasti visas oficiālās attiecības tiek atstātas pie sliekšņa, nepiespiestā sarunā ķēniņš raudzīs patīt, parisināt kamolu tālāk.

Liels ir ķēniņa pārsteigums, kad padomes vecākais, aizbildinādamies ar nejaukām galvassāpēm, no ielūguma atsakās.

«Tā, tā, tā,» secina ķēniņš. Un, miera nerazdams pilī (ir jau tumšs, saule norietējusi), viņš pa meža taciņu nonāk citu acīm slēptā vietā, kur, pateicis paroli, tiek ielaists stingri apsargātā nožogojumā, par kuru nezina pat gudrajo padome.

Neliela klajuma malā, it kā saaudzis ar krūmāju, tumsā tikko samanāms neliels angārs.

— Parādiet man viņu, — saka ķēniņš sargiem. Pēc brīža angāra jumts paceļas. Tur nu tas atrodas — uz platformas startam gatavs ķēniņa idejas lolojums un auklējums — pirmais Marsa lidojošais šķīvītis.

— Gribu redzēt to lidojumā, — saka ķēniņš.

— Bet ar to vēl neviens nav lidojis… — goddevīgi ziņo angāra priekšnieks.

— Kāpēc nē? Kas kavē? — brīnās ķēniņš.

— Neviens negrib riskēt, — skaidro priekšnieks. — Kā nekā, kurš var galvot, ka nenotiek avārija? Piemēram, jūs? Jūs to varat?

— Nu, bet kāda jēga šķīvītim, ja ar to neviens nelido? — iesaucas ķēniņš.

Angāra priekšnieks parausta plecus.

— Ķēniņ, — atskan nepazīstama, bet maiga balss, kad, neapmierināts ar šodienas neveiksmēm, ķēniņš ir atceļā uz pili. Uz meža takas viņa priekšā nostājas svešs jaunietis.

Ķēniņa roka satver ieroci, bet jauneklis pasmaida.

— Nebaidies, valdniek, — viņš saka. — Vēlos tev palīdzēt.

— Palīdzēt? — nesaprot ķēniņš. Tu? Kādā veidā?

— Jauneklis pienāk tuvāk.

— Es protu vadīt lidojošo šķīvīti, — viņš saka.

Ķēniņš pasmaida.

— Nu ko, tev nāksies pamatīgi papūlēties, lai mani par to pārliecinātu, — viņš drusku izsmējīgi atbild.

Bet jauneklis nesamulst.

— Es zinu, ka tu netici, — runā jauneklis. — Es to saprotu. Un tavā vietā es darītu to pašu.

— Labi, — saka ķēniņš. — Stāsti, kas esi un no kurienes ieradies. Tikai īsi — ir jau vēls, man laiks doties pie miera.

— Kad uzzināsi, kas esmu, tev miegs vairs nenāks, — pasmaida jauneklis, bet ķēniņš nejūt jaunekļa balsī ne ļaunuma, ne izsmējības.

— Redzi, toreiz mēs vēl dzīvojām visi kopā, es un mani brāļi, — turpina jauneklis. — Mūsējo, tas ir, sinsiniešu, sākumā bija ļoti maz…

— Sinsinieši? — brīnās ķēniņš. — Es tādus nezinu.

— Daudzi viņus nezina, — skaidro jauneklis. — Jo Sinsina atrodas ļoti, ļoti tālu. Nu, bet klausies, ja vēlies tikt ātrāk pie miera.

— Labi, stāsti tālāk, — saka ķēniņš.

— Nu, lūk, — turpina jauneklis. — Ģimenē man gadījās piedzimt pēdējam. Vecākie brāļi nez kāpēc man darīja pāri. Nezin kāpēc tas tā pasaulē ir — apceļ mazākos un vājākos. Nu meklēju draugus citur.

— Nu, un kā? — iemet starpā ķēniņš.

— Es satiku brīnumjauku meiteni. Bet tad sākās karš, — turpina jauneklis. — Briesmīgs. Uzvarēja stiprākais, taču ne labākais. Un sinsinieši izdarīja secinājumu: kara nebūs, ja neviens tajā nepiedalīsies.

— Diezgan fantastiski, — nogrozīja galvu ķēniņš.

— Jā, un galvenais, ka nelīdz ne vārdi, ne arī cita veida pārliecināšana, — turpina jauneklis. — Nelabvēlīgie nokļuva sprukās. Pie tam — skaitliski viņu nebija daudz, tā kā par Sinsinas nākotni mēs vairs neraizējāmies. Bet — —

— Kas vēl par bet? — iemet starpā ķēniņš, kuru jaunekļa stāstījums ieinteresējis.

— Mūs nodeva zinātnieki, — jauneklis nosit kādu uzmācīgu odu. — Pavisam vienkārša iemesla — godkāres dēļ. Galvenais, ka nelabvēlīgie bija zinātnieku darba devēji, tiem piederēja visas iekārtas, tā ka zinātnieki faktiski atradās viņu kalpībā. Mūs pārējos centās notvert pa vienam, jo kopā mums neko nevarēja padarīt. Mani sagūstīja naktī, kad atgriezos tēva mājās, — izrādījās, ka nevajadzēja, brāļi savus niķus nebija atmetuši. Viņi saprata gan, ka neesmu viņējais. Vēlāk uzzināju, ka viņi abi iekārojuši manu draugu — brīnumjauko meiteni. Bija sākusies mūsējo tvarstīšana. Un kas visu to vadīja? Mani miesīgie brāļi! Pēc kāda laika mani iesēdināja lidojošā šķīvītī un kopā ar citiem aizgādāja prom no dzimtās planētas.

— Nu, un tālāk? — ieinteresēts vaicā Marsa valdnieks.

— Tālāk? Tālāk nav vairs gandrīz nekā, ko stāstīt, — saka sinsinietis. — Te es esmu.

— Viņi izsēdināja tevi uz Marsa?

— Jā, mani uz Marsa, citus uz pārējām planētām — ka tikai tālāk no Sinsinas, — stāsta jauneklis. — Taču ceļojums man, cik redzu, nav bijis gluži veltīgs. Pirmkārt, paguvu ielāgot šķīvīša vadīšanu un, otrkārt, varu būt noderīgs Marsa ķēniņam.

— Saskaņā ar likumu man tevi vajadzētu aizturēt, — saka ķēniņš. — Jo tu esi uzzinājis mana slepenā angāra atrašanās vietu. Taču vienā ziņā tev taisnība — miegs man pat prātā vairs nenāk. Klausies — ko tu saki par nelielu lidojumu?

— Tagad? Tūlīt? — jauneklim iemirdzas acis.

— Ja vien tev nav iebildumu, — skan ķēniņa atbilde.

Ir pirmā stunda pēc pusnakts, un, skatoties uz pili no putnu lidojuma, ķēniņš redz tikai sardzes torņu uguntiņas, viss pārējais pils masīvs saplūst kopā ar apkārtējo tumsu. Cik satraucoši, taču patīkami tā turēties gaisā, un sinsinietis patiešām vada šķīvīti, it kā ar to vien līdz šim būtu nodarbojies! Ar katru jaunu minūti ķēniņš jūtas arvien drošāk un omulīgāk. Nupat viņi pārlido pils observatorijai, lielais teleskops izbīdīts no torņa lūkas un mēmi pēta izplatījuma zvaigznes.

— Griez pa labi! — iesmejas ķēniņš. — Citādi astronoms dabūs trieku, ja šķērsosim viņa redzeslauku!

— Nodomās, ka drāžas virsū asteroīds! — atsmej jaunais sinsinietis. — Ē, kas tas tāds? — viņš kļūst nopietns.

— Kur? Kas? — atsaucas ķēniņš.

— Re! Skaties tur! — norāda jauneklis, pamādams lejup uz pils pusi.

Ķēniņš veras norādītajā virzienā, ieslēgdams iluminatoru fokusā. Iestādījis asumu, viņš ierauga pavisam tuvu, it kā tepat degungalā, savu meitu! Uz putekļsūcēja lidodama, tā nosēžas uz kāda no pils balkoniem un pieklauvē pie loga rūts. Logs tiek atvērts, un ķēniņš pazīst — jā, pie joda! — tas taču gudrajo padomes vecākais! Abi uz balkona pārmij dažus vārdus, tad princese atkal iedarbina putekļsūcēju, un uz tā tagad sēž divi — ķēniņa meita un padomes vecākais! Abi naktsputni ceļas aizvien augstāk! — Seko viņiem! — pavēl ķēniņš. Viņa vaigu aptumšojušas dusmas.

Raganas ar gavilēm apsveic Marsa princeses un gudrajo padomes vecākā ierašanos. — Dzīres! Rīkojam dzīres! — viņas sauc, spiegdamas cita citai un saviem velnēniem, un drīz vien ezera krastmalā sprēgā ugunskuri, skan trakulīga mūzika, saķērušies lēkā pāri, arī Marsa princese nomet apmetni, to pašu dara Marsa gudrajo padomes vecākais, un ķēniņš, pieplacis šķīvīša iluminatoram, beidzot atklāj savas meitas noslēpumu — padomes vecākais ir neviens cits kā pats nelabais!

Ķēniņam derdzas vērot neķītrās rotaļas ezera krastā, viņš ir sašutis, ka meita viņu krāpj un ka viņu vazā aiz deguna padomes vecākais.

— Man kauns, ka mana meita ir palaidne, — viņš izdveš, jo klusēt gluži vienkārši pietrūkst spēka.

Ko lai jaunais sinsinietis atbild? Viņš klusē. Arī viņš redz krastmalā notiekošo, lidojošais šķīvītis ir tikai kādus divsimt metrus virs krastmalas, taču apskurbušie dzīrotāji to nepamana, tie pārāk nodevušies savām izpriecām.

— Ko es redzu! — pēkšņi iesaucas jauneklis. — Lai es neesmu sinsinietis, ja tie nav mani brāļi! Ķēniņ, tie ir viņi!

— Kurējie? — nesaprot Marsa valdnieks, jo gaismu ezermalā dod vienīgi ugunskuru šaudīgās liesmas, bet nu, kad ķēniņš sāk ieskatīties vērīgāk, — ko viņš tur pazīst?

— Paga, tā tak… tā tak Urāna princese! viņš pārsteigts iesaucas. — Un tur tā — vai tā nav Saturna karaļmeita? Nu kā tad, ka ir! Vai tas nav trakums, ko! Paga, paga, reku Vū princese!

Ķēniņš pagalam apmulsis. Raganās citā pēc citas viņš pazīst visas pazudušās princeses!

— Ko lai nu darām? — viņš neziņā pievēršas jauneklim.

Jauneklis nav par matu gudrāks. Viņa skatiens kā noburts piesaistīts Marsa princesei, kura ir par visām visskaistākā.

Beidzot ķēniņš ir izdomājis.

— Zini ko? Griez atpakaļ, — viņš saka. — Pagaidām mums pietiek ar to, ko esam uzzinājuši. Kā saka marsieši — rīts gudrāks par vakaru. Ja vajadzēs, tu man palīdzēsi arī turpmāk, norunāts?

Vēl ir tumša nakts, kad šķīvītis nosēžas uz pils jumta, tieši virs ķēniņa atpūtas telpām.

— Jocīgi, — saka Marsa valdnieks, vērdamies zvaigžņotajās debesīs. — Zemnieki savu planētu dēvējot par Zemi, jo, no turienes raugoties, viņi atrodas zemāk par mums. Bet no šejienes taču viņi ir virs mums! Tātad mums viņu planēta būtu jādēvē par Virsu! Ko?

— Un viņu iedzīvotājus — par virsniekiem, — piebilst jauneklis.

— Jā, tā būs īsti pareizi, — nolemj ķēniņš. — Rīt pat likšu mūsu astronomiem izdarīt attiecīgus labojumus zvaigžņu kartēs. Bet tagad tā — tev kaut kur jāpārnakšņo. Kur lai tevi novietojam, ko? Paga, princeses istaba brīva — gulēsi tur.

— Bet… —grasās iebilst jauneklis.

— Nekādu bet! — ķēniņa prāts nav lokāms. — Šeit komandēju es.

Jauneklis guļ skaistās princeses gultā, un, lai gan nogurums milzīgs, miegs nenāk ne akls. Viņam neiziet no prāta uz Zemes, tas ir, uz Virsas, redzētais, mieru nedod arī tas, ka viņš atrodas valdnieka meitas guļamistabā. «Ko gan ķēniņš no manis grib?» jauneklis domā. «Izmantot mani kā atriebības ieroci pret padomes vecāko?»

Tajā brīdī viņš izdzird troksni uz lodžijas. Jauneklis grasās iededzināt naktslampiņu, bet lodžijas durvis jau atvērušās, un tur viņa ienāk — Marsa princese, nomet apmetni un, gaismu neieslēgusi, pienāk gultai, lai — —

— Ai! — viņa iesaucas pārbīlī, palikdama kā sālsstabs, bet jauneklis izmisumā nezina nekā cita kā izdvest: — Nebaidies, princese, es tev neko nedarīšu!

— Kā tu mani nobiedēji! — pēc brīža princese kaut necik attapusies. — Bet kas tu tāds esi? Ko tu šeit meklē?

Nu jauneklim kārta stāstīt.

Un princese pamazām atskārš, ka viņas un padomes vecākā noslēpums atklāts, un krīt panikā.

— Ko man tagad darīt? — viņa raud. — Saki — ko man tagad darīt, ko? Atbildi, jo pie visa vainīgs esi tu! Saproti, tu! Mans tēvs nekad neko nebūtu uzzinājis, saproti!

Un princese ņemas plosīt saraudāto spilvenu.

— Nomierinies, skaistā princese, — jauneklis cenšas remdēt ķēniņmeitas satraukto prātu. — Lūdzu, rimsties. Padomā pati — cik tad ilgi tu tā turpinātu dzīvot? Vai par tēvu nemaz neesi iedomājusi — ko viņš tagad pārdzīvo tevis dēļ? Kādreiz arī tev būs bērni, kādreiz arī tev rūpēs, lai viņi ir laimīgi.

— Man — bērni? — princese rūgti iesmejas. — Kas mani vairs tagad precēs — tādu! Varbūt tu, ko?

Un princese saraudātu, bet izaicinošu seju paveras jauneklī.

Jauneklim jau uz lūpām vārdi «Par ko ne?», bet viņš savaldās, vien apbrīnas pilnu skatienu veras princeses skaistajās acīs un, atvadījies no istabas saimnieces, iziet gaitenī, lai atlikušo nakts tiesu nogulētu uz princeses durvju kājslauķa.

Kopš aprakstītajiem notikumiem nelabais uz Marsa vairs nav redzēts. Neviens nav manījis viņu nedz lidojam, nedz ložņājam. Var jau būt, ka viņš kaut kur ļoti veiksmīgi slēpjas un tikai gaida gadījumu. Viss var būt. Lai nu kā, tomēr ilgāku laiku par viņu nav ienākušas nekādas ziņas, un tas drusku nomierina.

Ķēniņš kopš trauksmainajām dienām visus savus viesus un draugus vienmēr pārbauda pirtī, un visi kā viens atzīst, ka tā tiešām ir omulīgāk, un, ja kādreiz kādam ielūgumu uz pirti saņēmušajam iesāpēsies galva, tad ķēniņš, protams, zinās, ap ko lieta grozās…

Labojumi zvaigžņu kartēs ir izdarīti…

Princese? Princese nu jau ilgāku laiku ir jaunā sinsinieša sieva. Kāzas, ticiet man, bija lieliskas, ar visu kosmisko uguņošanu un tā tālāk. Es arī tur biju, visu redzēju un no visa nobaudīju.

Sinsinietis? Starp citu, man gadījās (pavisam nejauši) dzirdēt šādu sarunu:

Ķēniņš: — Saki, meit, — kā tur īsti bija ar to Oranžo Pūdersmilšu Ordeni? Ko?

Princese (iesmiedamās): — Nekāda ordeņa nav bijis, tēt!

Ķēniņš (izbrīnījies): — Kā!? Bet viņš pats ar savām rokām tev piesprauda!

Princese (pasmaidīdama): — Tēt, neaizmirsti, kas viņš ir.

Ķēniņš: — Un kas tad viņš ir?

Princese: — Nu, iluzionists, kas tad cits!

Ķēniņš: — Un tāpēc tu toreiz nepaliki ar viņu uz Virsas?

Princese: — Es negribēju… redzi, es negribēju, ka man būtu tādi bērni kā viņiem — ne šādi, ne tādi. Ko tad sacītu tu…

— Ķēniņš (atviegloti uzelpodams): — Tad jau tu nemaz tik bezcerīga neesi bijusi.

Princese: — Un tomēr — mans glābējs, mans princis ieradās ļoti, ļoti savlaicīgi…

Saruna izgaisa jautrā čalā, un tas tad arī būtu viss, ja vien…

Bet uz tālās, tāltālās Sinsinas, katru rītu uz darbu dodamās, pieturvietā stāv meitene un, autobusu gaidīdama, galvu pacēlusi, veras dziestošajās zvaigznēs.

Tā ir sinsinieša bērnības draudzene. Visi viņu uzskata par drusku jukušu, jo tik atklāti uz Sinsinas sen neviens zvaigznēs vairs neskatās.

Jaunā sinsinieša vecāko brāļu pazemota, meitene te vairs nevienam nav vajadzīga, taču viņas sirds joprojām pieder mīļotajam.

— Vai viņš tur ir laimīgs? — vaicā meitenes augšup pavērstais skatiens. — Vai mani viņš vēl kādreiz atceras?