Piķ’s viņ’ zin!

Vienam tēvam trīs dēli — bet visi trīs muļķīši. Neko nezina, visu prasa tēvam.

— Ko šodien sēsim? — muļķīši vaicā.

— Piķ’s viņ’ zin! — atsaucas tēvs.

— Ko šodien pļausim? — muļķīši taujā citu dienu.

— Piķ’s viņ’ zin! — atsmej tēvs.

— Kad brauksim uz tirgu? — grib zināt pēc kāda laika dēli.

— Piķ’s viņ’ zin! — saka tēvs un smaida pats nezin kāpēc.

— Ā, Piķ’s viņ’ zin, — sabāzuši kopā galvas, nospriež muļķīši un ies meklēt Piķi.

— Kur aizejat? — sētsvidū iznākusi, prasa māte.

— Piķ’s viņ’ zin! — atsmej brāļi un nozūd ceļa līkumā.

— Kur aizgāja dēli? — māte vaicā tēvam, bet tas parausta plecus: — Piķs viņ’ zin!

«Kāds tēvs, tādi bērni,» nopūšas māte un noskumusi atgriežas istabā.

Bet tēva valoda dēliem jau kā asinīs ieaugusi. Satiek pretimnācējus, tie vaicā, labdienu padevuši:

— Uz kurieni iedami?

— Piķ’s viņ’ zin! — smiedami atbild brāļi un smiedami dodas tālāk.

Tā staigādami, nonāk pie ķēniņa pils.

— Ko vēlaties? Kādu ļaužu? — noprasa sargs, bet brāļi smiedami atsmej: — Piķ’s viņ’ zin!

Sargs saņem brāļus ciet un iemet pils pagrabā. Brāļi skatās — tur jau kāds sēž, matiem un spalvām noaudzis, acīm vien zibsnī.

Brāļi šim uzsmaida, bet matainis bozdamies norūc:

— Piķis ellē, ko te atkal atveduši…

— Ā! — priecīgi iesaucas brāļi. — Piķ’s ellē!

Pa to laiku ķēniņš dabū zināt, ka pils pagrabā iemesti trīs klaidoņi. Viņš liek pasaukt sardzes vīru.

Sargs nostājas durvīs un zemu paklanās.

— Runā! — pavēl ķēniņš. — Kas tie par ļaudīm, kas ienākuši manā pilī?

— Piķ’s viņ’ zin! — pasprūk sardzes vīram, bet ķēniņa vaigs top tumšs, un viņš dod pavēli iekalt važās nekaunīgo sardzes vīru.

Izdzirdušas kņadu, istabā iesteidzas ķēniņa trīs meitas — princeses.

— Kas te notika? — princeses, cita par citu daiļāka, cita par citu gudrāka, grib zināt, un ķēniņš, nespēdams vēl īsti atgūties no saniknojuma, izmet: — Piķ’s viņ’ zin, kas te notiek!

— Bet tēt! — iesaucas pārsteigtās skaistules. — Kas tā runā!

Un, neizpratnē saskatīdamās un plecus raustīdamas, atstāj ķēniņu vienu.

— Tādu es tēvu redzu pirmo reizi, — brīnās vecākā princese. — Kas viņam nezin lēcies?

— Piķ’s viņ’ zin! — atsaucas jaunākās māsas, bet viņu domas jau traucas pavisam citā virzienā, jo vakarā ir noliktas viesības, kurās ielūgti triju kaimiņvalstu prinči, cits par citu daiļāks, cits par citu gudrāks.

Tikmēr brāļi pagrabā lūko izdibināt, kur tā elle, taču matainis nesaka ne vārda, acīm vien zibsnī. Tup uz bluķa, zibsnī acīm un nekust ne pa labi, ne pa kreisi.

Kad cietumsargs atnes maizi un ūdeni, viņš no nesamā dod tikai brāļiem, mataini itin kā nemaz neredzēdams.

— M? — viens no brāļiem pamet sargam ar galvu mataiņa virzienā.

— M? — sargs nesaprot.

— Eh, — brālis atmet ar roku un nododas skopajam mielastam.

Sargs tā dīvaini paskatās uz brāļiem, tad, plecus paraustījis, iziet un atkal aizbultē durvis. Brāļi samēž sausās maizes druskas, iemet mutē, uzdzer virsū pēdējo malku ūdens un liekas uz auss.

Pret vakaru pamodušies, skatās — matainis piecēlies un, atvēlis bluķi sāņus, skatās pazemē. Brāļi samirkšķinās, klusītēm no mugurpuses matainim klāt un — caps! — šo ciet, sasien rokas un kājas un atstutē pret akmens sienu. Matainis šņāc šņākdams. No pazemes, ko līdz šim bija sedzis bluķis, augšup kāpj kodīgi dūmi, dzirdama šņākoņa un burbuļošana.

— Piķ’s! — nolemj brāļi un nokāpj pazemē. — Piķ’s ellē!

— Bet ne jau ar mazo burtu! — atrūc vecākais.

— Ar lielo, ar lielo, — mierina vidējais. — Tēvs vienmēr teica ar lielo burtu.

Labi, brāļi staigā pa elli un skatās — jā, prāvos kublos vārās piķis, un no turienes izšļācas pa izmisuma saucienam, gārdzienam vai šaušalīgam kliedzienam, ap katliem rosās nadzīgi matainīši formas tērpos, pārbaudīdami temperatūru kublos un liesmas kurtuvēs, palaikam piesviežot pa lāpstai ogļu. Brāļi saskatās, vecākais nosaka: — Ē, tad jau tas, ko sasējām, būs pats elles sargs!

— Piķ’s viņ’ zin! — atbild abi pārējie.

Tūlīt viņus apstāj nadzīgie matainīši un, ačeles blisinādami, priecīgi sačukstas:

— Viņi zina paroli! Viņi zina paroli!

— Mūsējie! Savējie!

— No kurienes? — matainīši grib, zināt.

— Piķ’s viņ’ zin! — atsmej brāļi un ies pie kubliem.

— Muļķīši, — sačukstas savā starpā matainīši un saka brāļiem: — Tā jau tikai tāda valoda!

— Kā — valoda? — brāļi nesaprot.

— Nu, valoda, — skaidro matainīši. — Tā vienkārši runā. Īstenībā nekāds piķis neko nezina, izņemot vienīgi — buļ, buļ, buļ.

— Buļ, buļ, buļ! — smejas brāļi. — Buļ, buļ, buļ!

Un, sadevušies rokās un riņķī lēkādami, smiedami skandē:

— Buļ, buļ, buļ! Buļ, buļ, buļ!

— Muļķīši, — vēlreiz nospriež matainīši un, nelikdamies vairs par brāļiem zinis, atsāk darba soli.

Tikmēr pils lepnākajā zālē sākušās viesības. Viesi, tērpušies parādes drānās, izklaidējas kā mācēdami, veikli sulaiņi izdāļā dārgus dzērienus, skan mūzika un jautras čalas, un visas tās vienmēr beidzas ar skaļiem smiekliem. Lūk, dažas no čalām:

— Kāda vienreizēja kleita! Kur tu izrāvi?
— Piķ’s viņ’ zin!
— Ha-ha-ha-ha-ha!
— He-he-he-he-he!

— Paklau, kas tā par grupu, kas šovakar spēlē, ko?
— Piķ’s viņ’ zin!
— Hi-hi-hi-hi-hi!
— Ho-ho-ho-ho-ho!

— Skaties — marķīzei Klotildei atkal jauns pielūdzējs! Tu viņu zini?
— Piķ’s viņ’ zin!
— Hu-hu-hu-hu-hu!
— H-h-h-h-h-h-h-h!

Kad izdejotas visas zināmās dejas, ceremonijmeistars piesit zizli grīdai: — Un tagad — gudrosim jaunu! Kurš izgudros jaunu deju? Nu? Kurš zin?

— Piķ’s viņ’ zin! — cits par citu smiedami, sauc viesību dalībnieki un, rokās sadodoties un aplī rindojoties, sāk iet apkārt zālei, skandēdami:

— Ko nu tagad darīsim?
Varbūt darām tā (rāda)…
Ko nu tagad darīsim?
Varbūt darām tā (rāda)…

Un pagriežas pretējā virzienā, skaitīdami:

— Piķ’s viņ’ zin, piķ’s viņ’ zin,
piķ’s viņ’, piķ’s viņ’ zin!
Piķ’s viņ’ zin, piķ’s viņ’ zin,
piķ’s viņ’, piķ’s viņ’ zin!

Te nu rotaļnieki vairs nezina, ko skandēt tālāk, un ceremonijmeistars piesit ar zizli: — Ko tad piķis zin?

Un neviens nav pamanījis, ka pa to laiku atvērušās zāles durvis un tajās stāv trīs brāļi muļķīši. Tie tikko redzējuši rotaļu un nu lec riņķa vidū un, rokās sadevušies, danco un dzied:

— Buļ, buļ, buļ! Buļ, buļ, buļ!
Buļ, buļ, buļ, buļ, buļ!
Buļ, buļ, buļ! Buļ, buļ, buļ!
Buļ, buļ, buļ, buļ, buļ!

Tikmēr kādā no pils atpūtas istabām trīs kaimiņvalstu prinči kavē laiku ķēniņa trim meitām — princesēm. Visi seši tikuši jau tiktāl, ka prinči uzdod princesēm skaidru un gaišu jautājumu: — Kā pareizi jāsaka tagadnes vienskaitļa trešajā personā — zin vai zina?

Princeses saskatās, parausta plecus, un vidējā sarkdama atbild: — Viņš — zin, viņa — zina…

Tieši tajā brīdī kļūst dzirdama soļu dipoņa gaitenī un daudzu balsu skandēta rotaļa: — Buļ, buļ, buļ! Buļ, buļ, buļ!

— Piķ’s viņ’ zin! — ierunājas viens no skaistuļiem, nepatīkami pārsteigts jaukajā nodarbībā ar princesēm. — Piķ’s viņ’ zin, kas te notiek!

Un tad trokšņojošais bars atrauj istabas durvis, un viesi, lēkādami un buļ-buļ-buļ skandēdami, tver aiz rokām visus trīs augstdzimušos pārus un dziedādami, lēkādami turpina savu gaitu pa neskaitāmajām pils telpām ¹.

Ballinieki nedomā neko, viņi līksmo uz nebēdu un, dēkas aizrauti, brāļu muļķīšu vadībā sagrūst pazemē un, sajūsmā spiegdami, ierauj savā lokā i nadzīgos matainīšus. Aurodami «Piķ’s viņ’ zin!» un «Buļ, buļ, buļ!», visi ņemas lēkāt apkārt verdošajiem piķa kubliem, saceldami tādu jezgu, ka vaimanas un šaušalīgie kliedzieni, kas nāk no katliem, gluži vienkārši nav sadzirdami.

Drīz vien ķēniņa pilī un tās apkārtnē to vien runā kā «Piķ’s viņ’ zin!» un «Buļ, buļ, buļ!». Jaunā valoda strauji izplatās, trīs brāļi ir modē, un ķēniņa meitas, būdamas gluži vai ķertas uz visu moderno, jau atraidījušas kaimiņvalstu prinčus un visiem spēkiem pūlas pierunāt tēvu izdot viņām par vīriem modē nākušos brāļus. Meitām pār tēvu ir liela vara, — un drūmās nākotnes izredzes dara grūtas sirmā ķēniņa domas.

Un tā kādu dienu, nevarēdams vairs izturēt pilī valdošo jezgu, vecais valdnieks uzvelk vienkāršas drānas un, izgājis pa pils vārtiem, uzņem soli pa kādu no lielceļiem. Paiesies drusku pasaulē ko labāku redzēt un dzirdēt.

Iet, iet — nonāk kādā sētā, kur pulka ļaužu. Izrādās — saimniecei piedzimis puika. Visa saime danco tam apkārt, skandinot: — Buļ, buļ, buļ!

Ķēniņš iet klāt, grib zināt, kā tad puiku nosauks, bet saimnieks stumj ķēniņam rokā kausu ar vīnu un, raudams valdnieku dancotāju aplī, skurbdams smejas: — Buļ, buļ, buļ! Buļ, buļ, buļ!

Ķēniņš iet vēl tālāk. Iet, iet — nonāk pie kādas skolas. Nupat atskanējis zvans starpbrīdī, pagalmā bērni sāk rotaļu, rokās sadevušies, saukdami un skandēdami cits pār citu: — Piķ’s viņ’ zin, piķ’s viņ’ zin, piķ’s viņ’, piķ’s viņ’ zin!

Ķēniņš pagaida zvanu uz stundu, bērni saskrien klasēs, skolā iestājas mācību klusums. Ķēniņš nu pieies pie loga paklausīsies, ko tad viņa skolās labu māca. Laime, ka stikls plāns, visu dzird, visu redz. Tikko klases priekšā izsaukts kāds zēns. Tas tekoši un bez stomīšanās noskaita atbildi: — Buļ-buļ-buļ-buļ-buļ.

Skolotāja uzdod papildjautājumu: — Buļ-buļ-buļ?

Pamājis ar galvu, zēns atbild: — Buļ-buļ-buļ.

Ķēniņš iet vēl tālāk. Iet, iet — nonāk kādā sētā, kur tiek svinētas kāzas. Ķēniņam nemanītam izdodas iejukt iereibušo kāzinieku barā, kas viņu tūlīt ierauj rotaļā «Piķ’s viņ’ zin!».

— Vai tad citas spēles neprotat? — viņam sašutumā pasprūk.

— Buļ-buļ-buļ! — dzērumā apskurbuši dveš kāzinieki.

— Buļ-buļ-buļ… — apskurbusī līgava sniedz mutes apskurbušajam līgavainim, un no visām pusēm ķēniņam piedāvā alus un vīna kausus, bet ķēniņš, pārlieko viesmīlību atvairīdams, manās atpakaļ uz lielceļa.

Iet, iet — nonāk pie rudzu lauka, kurā sarīkota talka.

— Kāpēc nestrādājat? — brīnās ķēniņš par neparasti līksmo un bezbēdīgo ļaužu pūli, kas aši vien ievelk ķēniņu savā vidū, un, skanot «Piķ’s viņ zin! Piķ’s viņ’ zin!», ķēniņš tiek stumdīts un raustīts gan uz vienu, gan uz otru pusi, talciniekiem lēkājot te pa labi, te pa kreisi.

— Kad sāksiet pļaut? — ķēniņš aizelsies prasa, redzēdams, ka vārpām jau graudi birst, bet kāda sareibusi talciniece apķeras kēniņam apkārt un, lēkādama un muti stiepdama pretī, neķītri vāvuļo:

— Buļ-buļ-buļ, buļ-buļ-buļ, buļ-buļ-buļ-buļ-buļ-buļ…

Ķēniņš atgrūž piedzērušo sievieti, taču aizvainotā saceļ tādu brēku, ka tai palīgos streipuļodami saskrien turpat vai visi talcinieki.

— Buļ-buļ-buļ! — auro saniknotais pūlis, bet ķēniņš met baram nicinājuma pilnu skatienu, sacīdams: — Tūlīt visi pie darba!

— Buļ-buļ-buļ! — rēc pūlis, rādīdams ķēniņam mēli.

— Jūs atsakāties pildīt ķēniņa pavēli? — sadusmots sauc valdnieks.

Atskan bezkaunīgi rēcieni, ķērcieni, svilpieni, spiedzieni, pūlis mācas virsū, grābj ķēniņu ciet, sasien viņam rokas un kājas un nogādā pilsētā vājprātīgo namā.

Tur ievests, valdnieks atrod priekšā citus ievietotos. Sapratis, ka to sabiedrībā nāksies pavadīt nenoteiktu laika daudzumu, ķēniņš, rūgtu mācību saņēmis, secina, ka ar veselo saprātu te nekas nebūs līdzams, tāpēc sveiciena vietā izmet: — Buļ-buļ-buļ!

Pārējie ievietotie saskatās, un viens norūc: — Uzmanieties, šito viņi iesūtījuši speciāli.

Izdzirdējis beidzot normālu valodu, ķēniņš sajūt it kā smagumu noveļamies no krūtīm, viņš iet klāt saviem bēdubrāļiem, lai izstāstītu savas likstas.

Un brīnums — no šiem te neviens viņu netur par jukušu, un viņi visi kopā sāk apspriest savu neapskaužamo stāvokli.

Pa to laiku māte, nevarēdama vien sagaidīt dēlus, pārmet vīram, kāpēc tas neko nedara un ka viņai vienai uzvelti visi mājas darbi. Vīrs tikai muļķīgi smaida, laiku pa laikam atbildēdams: — Piķ’s viņ’ zin!

Un pamazām ieaug netīrumos. Redzēdama, ka posts mājās, māte dodas meklēt laimi citur un nonāk pilsētā, bet visur, kur vien viņa iet un taujā, viņai atbild: — Piķ’s viņ’ zin! «Dīvaini,» domā māte, jo dzirdētais viņai pēkšņi saistās ar mājās palikušo tēvu un pasaulē aizgājušajiem dēliem.

Beidzot viņa sameklē darbu — apkopējas vietu slimnīcā, kurā ievieto garā vājos. Visu laiku to vien dzirdējusi, kā tikai «Piķ’s viņ’ zin!» un «Buļ-buļ-buļ!», māte no slimnīcā ievietotajiem pēkšņi dzird pavisam citu valodu. Kādu dienu viņa uzzina, ka slimnīcā nesen ievests kāds vīrs, kurš dēvējot sevi par šīs zemes ķēniņu. Māte nolemj ar viņu parunāt, tikko radīsies izdevība.

Tāda drīz vien gadās, jo mātei pienākas apkopt arī telpu, kurā tiek turēts ķēniņš.

Ķēniņu māte ievēro uzreiz — pēc staltās stājas un īpašā skatiena.

— Vai tu esi mūsu valdnieks? — ar pienācīgu cieņu māte vēršas pie nelaimē nokļuvušā.

— Jā gan, sieviete, — ķēniņš ir nedaudz pārsteigts. — Bet ko tu gribi man teikt?

— Ja tā ir taisnība, — turpina māte, — ja tā ir taisnība, ka tu esi šīszemes ļaužu valdnieks, varbūt tev ir kas zināms par maniem dēliem?

— Par kādiem dēliem? — brīnās ķēniņš.

— Labi, mīļi puikiņas bija, — saka māmuļa, — tikai tēvs tāds slinkumā palaidies, un tad dēli arī tādi paši palika. Aizgāja pasaulē, ne par ko nebēdādami neko nezinādami, ne prasīdami, tikai skandēdami vienu un to pašu.

— Vienu un to pašu? — saausās ķēniņš. — Tagad jau visā zemē maļ vienu un to pašu. Vai tad…

— Jā, no tā jau visa tā sodība sākās, — sūrojas māmuļa. — Kā tēvs sāka dzert, tā tapa dumjāks un dumjāks, līdz nemācēja vairs parunāt neko citu kā tikai «Piķ’s viņ’ zin!».

Nu ķēniņš atceras.

— Labo sieviņ, — viņš satver māmuļas rokas. — Steidzies tūlīt uz manu pili! Tur tu atradīsi savus dēlus. Tu atradīsi viņus pie manām meitām. Jā, pie princesēm! Nekavējies! Pasaki viņām, kur es patlaban atrodos un lai viņas nekavējas mani atbrīvot!

— Bet ja nu man netic? — bažījas māte.

— Netic? — ķēniņš uz brīdi apmulst, tad attopas un izvelk no svārku kabatas mutautu ar karaliskā nama ģerboni un valdnieka iniciāļiem.

— Ņem šo te un parādi viņām! — viņš drošina māmuļu.

— Bet ja nu viņas nav ar mieru? — turpina bažīties māte, kas pasaulē pieredzējusi bēdas vien. Ķēniņš saskaišas.

— Tad saki, ka es ātrāk nepiekritīšu viņu kāzām! — viņš skarbi atbild, un nākamajā rītā māte dodas uz pili.

— Buļ-buļ? — sardzes vīrs, pavēris spraugu pils vārtos, painteresējas, kad māmuļa pieklauvē.

— Ielaid, dēls, — māmuļa lūdzas. — Gribu satikt dēlus, neesmu ilgi redzējusi.

— Buļ-buļ-buļ-buļ? — sargs painteresējas sīkāk.

— Ielaid nu, dēls, nedari pāri vecam cilvēkam, — žēli lūdz māmuļa, — gan dieviņš tev atlīdzinās.

— Buļ! — strupi atsaka sargs, grasīdamies aizvērt vārtus, bet tad māte atceras ķēniņa doto mutautu un parāda to sargam.

— Reku, šo te ķēniņš man vēlēja nodot princesēm, — viņa bilst, cerēdama, ka sargs nu ielaidīs. Sargs pazīst gan karaļa zīmi, spraugu vārtos paver gan, bet vienīgi tik daudz, lai satvertu mutautu un izrautu to no māmuļas rokām.

— Pagalam, pagalam, — raud māmuļa, bet tajā brīdī pie pils piestāj diža kariete, kurā no jautra izbrauciena atgriežas ķēniņa meitas un viņu iecerētie — trīs brāļi muļķīši.

Sargs atver vārtus, lai ielaistu karieti pilī, kad māte karietes logā ierauga savu dēlu sejas.

— Dēliņi mīļie! — viņa iesaucas, vairs necerējusi, ka vēl kādreiz skatīs acīm savus lolojumus. — Dēliņi mīļie! Tā esmu es, jūsu māte!

Un izstiepj rokas uz karietes pusi.

Brāļi pazīst gan māti, bet negrib ierādīt princesēm, ka māte tik zemas kārtas, un kariete ieripo pils pagalmā.

*

Kamēr māte velti mēģina iekļūt pilī, mājās palikušais tēvs ieaudzis netīrumos līdz ausīm. Tāds viņš nu stāv sētmalē — pleci apauguši ciņiem, pa kuriem čukstēdamas rāpo vaboles un maigi muzicē sienāži, bet uz galvas augošajā matu ērkulī, kuru glauda vēja māte, mājokli novijis kāds te vēl neredzēts, kāds te vēl nedzirdēts putns, un ligzdā jau valodo ņipri putnēni, katru augu dienu pavēstīdami pasaulei arvien jaunus un jaunus brīnumus, bet vēlu vakaros abi putnu vecāki, noguruši garās darba dienas, aizmieg, cieši viens otram pieglaudušies, lai agrumā, rīta gaismai iekrāsojot laukus un mežus, sveiktu planētu ar dzidru gaviļvārdu.

Drīz, pavisam drīz uzlēks saule, un varbūt tie, kuri nāks garām šai vietai, nodomās, ka tēvs nemaz nav aizmidzis, tikai pievērtām acīm klausās sen aizmirstu valodu — laimes putna dziesmu — dziesmu, ar kuru kādreiz, pēc dziļa un svētīga miega, no jauna iesāksies citu, labāku, ļaužu pasaule.