Kā mazā Džī izglāba savu planētu

Pirms iesākas pasakas īstie notikumi, man jums jāpaskaidro, ka tie risināsies uz tālās planētas Vū, kas vienmēr atrodas otrā pusē Saulei.

Vūieši (tas ir, planētas Vū apdzīvotāji) nu jau vairākus gadus elpošanai lieto skābekļa balonus — tik piesārņota un saindēta kļuvusi Vū atmosfēra. Balonus ik dienas piegādā mikrorajonu un lauku centros, un vūieši stāv pēc tiem rindās, tukšos, izelpotos balonus nododami un uzpildītos saņemdami. Ar skābekļa baloniem uz mugurām vūieši atgādina akvalangistus, trūkst vienīgi pleznu. Uz galvām viņi visi nēsā ķiveres ar priekšpusē iemontētu starmeti, jo atmosfēras krāsa uz Vū pēdējo gadu laikā tapusi brūna. Šo nokrāsu izveidojuši planētas rūpniecības un transporta izgarojumi. Tumšās atmosfēras dēļ vūieši Saulē var skatīties, cik ilgi vien grib, taču saindētā gaisa ietekmē viņi vairs nedzimst, un patreizējā vūiešu paaudze acīmredzot ir pēdējā uz planētas.

Un tagad sākas pati pasaka.

1

— Un tā, bērni, — sacīja 5. b klases audzinātāja. — Jauno vielu esam izņēmuši. Līdz zvanam atlikušas 10 minūtes. Ko darīsim?

— Ejam uz mājām!

— Ejam uz mājām!

— Uz mājām! — cits par citu skandēja 5. b klases zēni un meitenes.

— Kas vēl nebūs! — iesaucās audzinātāja.

— Marš, pa vietām! Esso, uz tevi tas neattiecas?

Kņada negribīgi pierima, audzinātāja pārlaida klasei skatienu.

— Uzdevums sekojošs: atbildiet uz jautājumu «Par ko vēlos kļūt, kad izaugšu liels».

Pacēlās roku mežs.

— Esso?

— Par priekšnieku.

— Tubo?

— Par priekšsēdētāju, skolotāj.

— Bosso?

— Es? Es par prezidentu!

— Nu, un tu, mazā Džī? Par ko tu?

— Par princesi… — atbildēja mazā Džī.

Visi smējās. Skābekļa masku caurules pastiprināti pulsēja. Atskanēja zvans.

2

Nākamajā dienā līdzīgā situācijā 5. b klases audzinātājai ienāca prātā pārliecināties, vai bērni zina, par ko strādā viņu vecāki.

Rezultāts bija pārsteidzošs — vairāk nekā puse nemācēja atbildēt. Daži gan prata nosaukt savu vecāku darbavietas, un kāda meitenīte pat minēja, ka māmiņa laikam strādājot kaut kādā muļķīgā gastronomijas veikalā par desu pārdevēju.

— Kāpēc tu saki — muļķīgā? — painteresējās audzinātāja.

— Tāpēc, ka viņa saukā mani par muļķadesu.

Kad pēcpusdienā audzinātāja pārnāca mājās, viņa daudz domāja. Domāja arī vakariņojot, domāja, lasot laikrakstu, domāja, labojot kontroldarbu burtnīcas, un domāja, palienot zem segas, kad pulkstenis jau rādīja pusnakts stundu. Pirms iemigšanas viņa piestiprināja skābekļa maskai jaunu balonu un iekārtojās gultā tā, lai balons netraucē miegā.

No rīta 5. b klases audzinātāja bija izdomājusi. Kādā no brīvajām stundām viņa iegāja skolas kadru daļā, iepazinās ar datiem par bērnu vecāku darbavietām, pierakstīja šo iestāžu, rūpnīcu, institūtu un kantoru adreses un telefonus, tad satika skolas direktoru un izklāstīja viņam savu ideju. Ideja bija vienkārša, bet ģeniāla — proti, vienu dienu mēnesī bērni varētu ciemoties pie saviem vecākiem viņu darbavietās, lai uzzinātu, ko vecāki dara. ko nozīmē vecāku darbs, vecāku pūliņi bērnu labā, — citiem vārdiem, lai bērni redz un saprot, cik sūri un grūti vecākiem nākas nopūlēties, lai saviem lolojumiem, saviem mīluļiem sagādātu firmas krosenes, firmas jakas un firmas džinsus. Direktors par ideju bija stāvā sajūsmā, sajūsmā bija arī izglītības nodaļa, vienīgi apzvanītie iestāžu, rūpnīcu, institūtu un kantoru vadītāji rauca pieres, jo iztēlojās, kas tā būs par jezgu, kad bērni sāks skraidīt pa iestāžu, rūpnīcu, institūtu un kantoru telpām, maisīdamies visiem pa kājām, dezorganizēdami ražošanu un graudami disciplīnu.

Tomēr valdība, lai gan rūpju tai netrūka, uztvēra idejas būtību un pieņēma likumu par skolas un vecāku darbavietu ciešāku sadarbību. Likums stājās spēkā tai pašā mēnesī visā valstī.

III

Kad mazā Džī ieradās Mikrobioloģijas institūtā, kurā strādāja viņas tētis, pirmais, ko viņa sajuta, bija lepnums. Lepnums par tēti. Lepnums, ka arī viņa, mazā Džī, ir zināmā mērā piederīga pie šīs milzīgās, mirdzošās celtnes, kuras daudzajos stāvos pulsē noslēpumaina, viņai pavisam sveša pasaule; kuras gaiteņos un liftos pārvietojas baltos virsvalkos tērpies personāls; kuras laboratorijās uz mazo Džī valba acis simtiem visdažādāko aparātu, it kā pētīdami un novērtēdami, ko ar tādu knīpu iesākt un kādos eksperimentos izmēģināt. Mazā Džī bija kā hipnotizēta. Sākumā viņa vēl pabailīgi turējās tētim klāt kā ēna, vēlāk jau, ziņkāres rosināta, centās apjaust, ko tad īsti tētis te dara. — Kas tas tāds? Un tas? — viņa vaicāja vaicādama, rādot te uz oscilogrāfu, te uz lāzeru, te uz kādu no konteineriem. Mazajai Džī te bija interesants viss, itin viss, un redzētais viņu tā aizrāva, ka būtu audzinātāja pavaicājusi tagad, par ko viņa vēlas kļūt, kad izaugs, mazā Džī nevilcinoties atbildētu: — Par tēti!

IV

Nākamajā rītā 5. b klase vārījās kā tirgus laukums, bet, kad audzinātāja valodas stundā palūdza uzrakstīt sacerējumu par tematu «Ko es redzēju savu vecāku darbavietā», iestājās nopietns klusums un visi kā viens, pat grūti valdāmo Esso ieskaitot, noliecās pār burtnīcām, bet Dikka iečukstēja mazajai Džī: — Man atkal būs divnieks… — un, kad mazā Džī vaicājoši pavērās draudzenē, Dikka bēdīgā balsī paskaidroja: — Es galīgi nezinu pieturzīmes.

Tikmēr audzinātāja bija atvērusi laikrakstu un lasīja to, kā vienmēr, no pēdējās lappuses, vispirms gaidāmo laiku, sludinājumus, reklāmu, tad kultūras dzīves novitātes, sportu un tikai tad starptautisko apskatu, jo tur galvenokārt rakstīja tikai par kariem.

Pāri skolai pārdrāzās reaktīvais, bet Esso kodīja pildspalvas galu, palaikam uzmezdams skatienu audzinātājai. «Interesanti, kāda viņa izskatās bez skābekļa maskas,» viņam iešāvās prātā.

V

Sacerējumus izsniedza nākamajā dienā. Pienāca Dikkas kārta.

— Nu, Dikkai šoreiz vieninieks, — sadrūmusi paziņoja audzinātāja, paceldama atvērto burtnīcu un klasei rādīdama. — Par bezkaunību.

Klase uzbangoja, iemurdējās. Dikka nolieca galvu.

— Par kādu bezkaunību? — mazā Džī čukstēja Dikkai.

Dikka neatbildēja.

— Par kādu bezkaunību? skaļā balsī pavaicāja pēdējā solā sēdošais Esso.

— Skatieties paši, par kādu bezkaunību, — nosodošā balsī sacīja audzinātāja, ļaudama ar Dikkas sacerējumu iepazīties visai klasei. Burtnīca sāka ceļot no sola uz solu. Tie, kuri to jau bija redzējuši, iespurdzās, un pēc nedaudz minūtēm smējās visa klase, Dikka sēdēja nosarkusi, bet audzinātāja nez kāpēc pēkšņi sāka justies neomulīgi.

— Tu esi pelnījusi piecnieku, nevis vieninieku, — Esso iečukstēja Dikkai, atdodams burtnīcu, un tikai tagad mazā Džī ieraudzīja, par ko audzinātāja Dikkai ielikusi vieninieku, — sacerējums bija uzrakstīts pilnīgi bez pieturzīmēm, vien pašās beigās Dikka bija uzvilkusi veselu rindu komatu, veselu rindu punktu, veselu rindu jautājumzīmju, veselu rindu izsaukumzīmju un apakšā lieliem burtiem uzzīmējusi vārdus

VI

Aiznākamajā dienā skolas aktu zālē notika mītiņš, jo bija ieradies ministrs, lai pasniegtu valdības apbalvojumu 5. b klases audzinātājai. Izrādījās, ka 5. b klases audzinātājas ierosmes rezultātā valstī cēlies darba ražīgums, arī darba kultūra, un ka tas noticis tieši uz to dienu rēķina, kad vecākus darbavietās apmeklē bērni. Bērnu klātbūtnē vecāki strādājot rūpīgāk, arī disciplīna uzlabojoties. Ministrs pavēstīja, ka valdība apsverot iespēju bērnu apmeklējumu dienu skaitu mēnesī no vienas palielināt līdz pat četrām. Zitto iebelza dunku Bosso: — Tu redzēsi, drīz uz skolu vispār vairs nebūs jānāk!

Un, malā nolīduši, abi sāka apspriest ideju — pēc mītiņa aizšaut uz jaunceltni, kur strādā Zitto tētis. Zitto sacerējums, starp citu, bija ieguvis galveno balvu — par tēmas nozīmīgumu, jo Zitto bija rakstījis, ka viņa tētis, būdams celtnieks, piedalās Mākslīgās Saules montāžas darbos. Tas bija vērienīgākais projekts visā valstī un atradās preses, radio un televīzijas uzmanības lokā ik dienas, jo bija aprēķināts, ka, atmosfēras piesārņojumam pieaugot līdzšinējos tempos, pilnīga tumsa uz Vū iestāsies jau pēc pusotra gada.

VII

Rīta laikrakstu pirmajās lappusēs bija ievietoti materiāli par to, ka potenciālais pretinieks uzstādījis jaunas, praktiski nepārtveramas raķetes. Visā valstī notika protesta akcijas, skanēja mācību trauksmes.

Pēc kārtējā pretraķešu mītiņa Zitto paņēma Bosso sev līdzi un abi aizbrauca līdz apvārsnim, uz kura tika montēta Mākslīgā Saule. Milzīgas metālkonstrukcijas jau pacēlās augstāk par mākoņiem, nepārredzamā būve stiepās gar visu dienvidu apvārsni, transportieri bez mitas piegādāja arvien jaunus blokus, superjaudīgi lifti tos pacēla uz augstajām montāžas platformām, darbos piedalījās un tos koriģēja helikopteri, un šodien bija viena no mēneša četrām dienām, kad bērni drīkstēja ierasties savu vecāku darbavietās.

Kamēr abi zēni atrada Zitto tēti, bija klāt pusdienas laiks, un Zitto tētis izrādīja abiem puikām jauno darba iecirkni, pēc tam uzvezdams abus liftā līdz Mākslīgās Saules zenīta platformai. Tā atradās 8 km virs zemes, un, kamēr visi trīs speciālos skafandros stāvēja, pieturēdamies pie apmales, jo te valdīja spēcīgi vēji un — 50°C sals, pavisam tuvu aizlidoja milzīga pasažieru lidmašīna, bet Zitto tētis rādīja visu celtniecības panorāmu, bezgalgaro torņu rindu, torņu, kuru smailēs novietotie starmeši pēc pusotra gada, secīgi ieslēdzoties un izslēdzoties, imitēs Saules diennakts gaitu pie Vū debesīm. Atveidos. Bet vai atvietos?

VIII

Kamēr Zitto un Bosso no 8 km augstuma vēroja Mākslīgās Saules būvlaukumu, mazā Džī bija palikusi tēta laboratorija viena, jo tēti pa telefonu steidzīgi izsauca institūta direktors. Mazā Džī piegāja pie spoguļa, kas atradās virs izlietnes, pavērās savā attēlā, parādīja tam mēli, savaikstīja skābekļa maskā iemaukto ģīmīti, cik vien muļķīgi mācēja, tad apsviedās uz viena no papēžiem par 180° un pēkšņi ieraudzīja skapīti, kuru šodien vēl nebija pārbaudījusi. Atvērusi skapīša durtiņas, viņa tūlīt ievēroja uz plaukta virkni sarkanu un melnu burciņu. «Ai!» nopriecājās mazā Džī. «Nu gan paspēlēšos!»

Institūtam pāri ar virsskaņas ātrumu pārdrāzās raķešu iznīcinātāju posms, mazā Džī aizbāza ausis, logu rūtis teju, teju neizturēs, viņa nodomāja, un, dārdoņai beidzot noplokot, sāka novietot burciņas uz tuvējā galda.

«Šī būs pipariem, šī — kanēlim. Šitā — cukuram, tā — sālij. Tā — tējai. Šitā — kafijai. Šitā — putraimiem. Tā — krustnagliņām. Te es glabāšu muskatriekstu, bet šite — citronskābi.»

Tā plānodama, viņa ņēma pēc kārtas visas burciņas, noskrūvēdama vāciņus, skalodama izlietnē, iebērdama te vienā, te otrā, te trešā, te ceturtā iedomātos piparus, kanēli, cukuru, krustnagliņas, putraimus, sāli, tēju un kafiju, nemaz nezinādama, ka palaidusi vaļā tēta nesen iegūtos mikrobus uranīdus un plutonīdus — mikrobus, kuri bija iegūti burtiski pirms dažām stundām. Mikrobus, par kuru dabu nevienam vēl nebija ne jausmas.

IX

Mazajai Džī nebija māmiņas (viņa nosmaka, stāvot rindā pēc skābekļa baloniem), un tētis savu mazo Džī mīlēja vairāk par sevi pašu, tāpēc, lai gan uranīdu un plutanīdu iegūšana bija vainagojusi viņa mūža darbu, viņš neuzdrošinājās izteikt nevienu pārmetumu, kad, atgriezies laboratorijā, ieraudzīja mazās Džī rokās sarkanās un melnās burciņas bez vāciņiem. No viņa lūpām neatskanēja neviens nosodošs vārds. Vienīgais, kas nodarbināja viņa prātu, bija doma «Nav šaubu, ka no institūta man jāatvadās». Nākamā doma bija tāda: «Nu un? Liela muiža! Aizbrauksim abi uz laukiem un dzīvosim tur. Nopirksim kazu, badā jau nenomirsim. Būs vismaz miers…»

Miers… Par to tik daudz runāja un rakstīja…

X

Ar tādām pūlēm iegūtie un tik viegli vaļā palaistie uranīdi un plutonīdi izplatījās zibensātri. To daba vēl nebija pētīta, aprēķināta. Nedaudz stundu atradušies bez barības, tie kļuva agresīvi, palielināja ātrumu un instinktīvi tiecās pēc savas vienīgās ēsmas — urāna un plutonija. Tie meklēja un iespiedās visur, institūta reaktorā tie atrada tieši tik daudz barības, lai iegūtu spēju vairoties. Process izrādījās eksplozīvs, vairošanās notika trigonometriskā progresijā, visi jaundzimušie mikrobi bija izsalkuši kā velni, un pirmie mikrobu pulki jau iekļuva urāna un plutonija rūpnīcās un šahtās, mikrobu demogrāfiskais sprādziens dažu dienu laikā aptvēra visu valsti un pārgāja tās robežas, jo robežsargi nav apmācīti un tos nevar iemācīt aizturēt un apstādināt neredzamus robežpārkāpējus.

XI

Karš sākās naktī no trešdienas uz ceturtdienu, pl. 03.15. Lai atņemtu pretiniekam priekšrocības, tika palaistas visas pirmā trieciena raķetes, pēc tam startēja stratēģiskās. Pretinieka pavadoņi savukārt signalizēja par uzbrukumu savam komandpunktam, un arī no pretinieka teritorijas pacēlās pirmā un otrā trieciena raķetes. Lidlaukos ierēcās un ieskrējās bumbvedēji, lidmašīnu bāzes kuģi saņēma pavēli steigties uz desantu izcelšanas vietām, un no okeānu viļņiem izšāvās un debesīs ieurbās zemūdeņu raķetes.

Mazo Džī pamodināja metālisks blīkšķis uz ielas. Viņa pietrūkās gultā sēdus, pamodās arī mazās Džī tētis, viņš iededza naktslampiņu un paskatījās pulkstenī.

— Vēl agrs, čuči, — viņš mierinādams pasmaidīja, bet mazā Džī gribēja zināt:

— Kas tas bija par troksni?

Viņa piecēlās no gultas un pietipināja pie loga.

— Papu, uz ielas kaut kas ir, — viņa sacīja, mirkšķinādama samiegojušos plakstiņus. — Nāc paskaties, papu!

Uz ielas gulēja stratēģiskās kodolraķetes kaujas uzgalis. Un tepat blakus silta savā pūkainajā naktskrekliņā stāvēja viņa mazā Džī, viņš aplika roku viņas pleciņiem, un tas bija aizkustinošs un tai pašā laikā stindzinošs skats — neaizsargātās, pulsējošās dzīvībiņas blakus civilizācijas pašnāvības ierīcei…

Bet tad viņš atžilba un vedināja bērnu atpakaļ gultiņā.

— Vēl jāčuč, vēl dziļa, dziļa nakts, — viņš runāja rāmā, maigā balsī, brīnīdamies, kā viņš to spēj.

— Bet kas tas ir, tur uz ielas? — nerimās mazā Džī.

— Varbūt no kādas kravas mašīnas kaut kas izkritis, — sacīja mazās Džī tētis. — No rīta varēsi apskatīties, kad iesi uz skolu. Bet nu gan aši midzenītī un sapnītī iekšā!

— Jā, jā, no rīta sētniece jau būs pievākusi, — mazā Džī uzmeta lūpu, tomēr paklausīja un palīda zem siltās un pūkainās segas, ko tētis viņai bija nopircis tāpēc, ka tā bija visskaistākā un vispūkainākā sega visā veikalā un zem tās rādījās vislabākie sapņi — tajos nebija jāelpo no skābekļa baloniem un dienas tajos vēl joprojām bija tikpat gaišas agrāk uz planētas Vū.

Bet, kad mazā Džī bija atkal aizmigusi, tētis klusītēm izslīdēja no gultas, uzmeta pleciem mēteli un, izgājis uz ielas, tuvojās raķetes uzgalim. Viņš pazina kodolieroču uzbūves principu, tāpēc jo liels bija viņa izbrīns, kad, aplūkojis sadragāto konteineru, atrada tajā vienīgi elektroniskās vadierīces drumslas, bet ne miņas no paša kodollādiņa.

——————

Pasaka ir galā. Dienā, kas sekoja nakts notikumiem, mazās Džī vārds aplidoja visu planētu, jo, pateicoties viņas rotaļai ar melnajām un sarkanajām mikrobu burciņām, uranīdi un plutonīdi bija notiesājuši itin visu planētas Vū urānu un plutoniju, ieskaitot arī to, kas atradās raķešu kaujas galviņās, un tā rezultātā visas pasaules kodolraķetes nogāzās uz notēmētajiem mērķiem skanēdamas un grabēdamas kā tukšas mucas, un 5. b klases (un ne tikai 5. b klases) zēni vēl daudzus gadus spēlējās ar atomraķešu galviņu atliekām, kuras tika izsvaidītas pa visu planētu karā, kurš nenotika.

Kas notika ar mazās Džī tēti? Mazās Džī tēti, protams, no darba atlaida, un neviens nezina, kur viņš patlaban atrodas un kur dzīvo mazā Džī, lai gan par to, ka vūieši vēl ir dzīvi, tie var pateikties tieši viņiem abiem — mazajai Džī un viņas tētim.

Jā, vēl. Skolas papīros slavenā 5. b klase kā skaitījās, tā skaitās 5. b klase, bet par godu mazajai Džī bērni to dēvē tikai par Princeses klasi un solu, kurā sēdēja mazā Džī, par Princeses solu.

Ko vēl? Esso ir tikpat nevaldāms kā senāk, Bosso turpina sapņot, kā kļūt par prezidentu, nu, un Dikkai ar pieturzīmēm joprojām ir tīrais posts.

Epilogs

Jaunākā informācija: planētas Vū virzienā palaistie lidojošie šķīvīši ziņo, ka Vū atmosfēra kopš zināma laika topot gaišāka.

Vai tas nozīmē, ka vūieši sākuši nākt pie prāta?