Marsa Stikla kalns

Kādam Marsa ķēniņam bija meita — pēc vaiga un auguma īsta skaistule. Tikai viena ķibele — prātiņš nebija īsti vesels.

Tā kā princese bija ģimenē vienīgais bērns, viņa tika lutināta, kā nākas, un mācīta pils visdārgākajā skolā pie izsmalcinātākajiem skolmeistariem. Ar atzīmēm bija tā: skolotāji lika tikai vislabākās, jo kam gan radīsies vēlēšanās iegūt valdnieku pāra nelabvēlību?

Princesei netrūka arī tā saucamo draudzeņu, jo kurš gan no audzēkņu vecākiem netīkoja pēc ciešākiem sakariem ar karalisko ģimeni?

Un tas nekas, ka pils galvenais ārsts kādā nereizē bija atklājis savai laulātajai draudzenei, ka ķēniņa atvasei, lūk, tāda un tāda kaite, un ka galvenā ārsta sieva šo ziņu, bez šaubām, nebija spējusi paturēt pie sevis — tas nav nekas, jo sakari ar karalisko ģimeni ir un paliek sakari ar karalisko ģimeni.

Un tā — par izcilām atzīmēm princesei tika piešķirts brīvs brauciens uz Rīta Zvaigzni. Turp viņa devās kopā ar vairākiem saviem studiju draugiem un draudzenēm. Nelielo, bet jautro kompāniju kosmodromā pavadīja tuvinieki, to skaitā ari ķēniņiene (ķēniņam todien gadījās planētiskas darīšanas).

— Nu, manu bučiņ, — vīst sākusī valdniece šķelmīgi uzrunāja meitu, — mēģini tur iepatikties kādam zvaigžņu princim, nu jau esi izdodamos gados.

Kad meita caur pieri it kā sapīkusi uzlūkoja māti (jo dzirdamā attālumā čaloja citi aizbraucēji), ķēniņiene pasteidzās sacīto izlīdzināt:

— Kuš, nu, kuš, es jau neko sliktu, paskaties pati, cik labi esi noaugusi!

No ģimeņu un skolas važām vaļā tikušie jaunieši lidojuma laiku īsināja kā nu prazdami, un, izkāpjot no lidojošā šķīvīša uz Rīta Zvaigznes, kompānija bija paspējusi sadalīties pāros. Taču jau pirmās diskotēkas laikā, ko noorganizēja starpplanētu atpūtas nometnes atklāšanas vakarā, visi marsiešu pāri izjuka. Arī princesei pēkšņi vairs nepatika vēl nesenais klasesbiedrs, ar kuru lidojuma laikā viņa bija atļāvusies vairāk, nekā pieklātos.

Kas te bija citplanētiešu! Vūieši, urānieši, emmiksieši, plutokrāti, zemnieki!… Tas viss bija tik fantastiski! Tas viss bija tik eksotiski! Lūk, šis stalti noaugušais zilacainais urānietis… Un, kad diskžokejs izziņoja meiteņu deju, princese piegāja Urāna dēlam un, uzlūkojusi to no savu tumšo skropstu apakšas, pakniksēja.

No rīta, pie miera dodamās, bijušās skolasbiedrenes jūsmodamas atstāstīja cita citai iespaidus par diskotēkā piedzīvoto, bet viena otra nepārradās nometnē pat līdz nākamajam vakaram.

Pēc mēneša, kad nometni slēdza, visām marsietēm piezīmju kalendārīšos atradās vesela virkne citplanētiešu adresu, tikai princese vien nespēja un nespēja aizmirst pastaigas ar tālā Urāna dēlu gar Rīta Zvaigznes jūras krastu, nespēja aizmirst viņa kvēlo, ciešo skatienu un stalto augumu. — Iemīlējusies! — smējās princeses draudzenes, kurām nometnē piedzīvotais nozīmēja tikai jauku pārmaiņu.

Pēc zināma laika pat ķēniņam bija skaidrs, ka viņa vienīgā meita ir mātes cerībās. — Es tev teicu, es tev teicu, ka no tās nometnes nekas labs ne. var iznākt, bet vai tad tu klausīji! — pārmeta ķēniņiene.

— Interesanti, kurš no mums abiem bija kā uzburts uz nometni! — atcirta ķēniņš. — Atminies, — pati vēl sacīji — tur varbūt noķers kādu citplanētieti, tas nezinās, kas mūsu bērnam par vainu, un vēlāk, tad jau būšot valgs kaklā, tad nekur vairs nesprukšot. Ko, vai tie nebija tavi vārdi?

— Nu dumjš kas dumjš! — atsaucās ķēniņiene, pati apprecēta lielā vecumā un tikai mantas dēļ. — Mani vārdi, mani vārdi! Redzēs, kādus vārdus tu runāsi, kad nāks tas brēcējs pasaulē! Labāk padomāsim abi, kā to kaunu dabūt nost.

Salika ķēniņš ar ķēniņieni galvas kopā un domāja. Domāja vienu dienu, domāja otru — trešajā bija izdomājuši. Uzvedīs princesi stikla kalnā, ieliks stikla šķirstā un izsludinās pa visu karaļvalsti — kurš atmodinās nabaga princesi un nonesīs lejā, dabūs to par sievu.

— Un vēl piemetināsim, ka uzjājējs skaitīsies atnesis pasaulei jaunus, labākus laikus! — smiedamās piemetināja ķēniņiene, kurai piederēja neliela starpplanētu literatūras bibliotēka.

— Jā, vai tad mums žēl! — ķēniņš pasmaidīja bārdā.

— Bet kā mūsu bučiņa varēs tik ilgi tur augšā nogulēt? — ienāca prātā ķēniņienei. — Būs jāparunā ar ārstiem.

— Tas ir viens. Otrs — kur dabūsim tik pulka stiklu? — attapās ķēniņš.

— Stiklu, stiklu, — atņurdēja ķēniņiene un tad, priecīga par savu pēkšņo domu, iesita laulātajam draugam ar plaukstas ārpusi pa vēderu: — Ē, liec tak savākt kopā visas tukšās pudeles! Tur tev iznāks tāds stikla kalns, ka turies tikai!

Sacīts, darīts — jau nākamajā rītā klajums aiz Marsa ķēniņa pils atgādināja tirgu: nāca un brauca no malu malām, nesa ar maisiem un veda ar vezumiem, rūca un stenēja buldozeri, sastumdami pudeļu grēdu vienuviet. Kalns auga acīm redzami un pavisam drīz vien jau sniedzās līdz zemākajiem mākoņiem.

— Ka tikai atkal nebūs jājāj pēc princesītes? — minēja vienkāršā tauta, atcerēdamās seno laiku nostāstus.

Tā arī bija (jo vienkāršai tautai vienmēr taisnība!) — pēc necik ilga laika ķēniņa taurētāji izziņoja pa visu Marsu, ka daiļā princesīte aizmigusi dziļā miegā un ka atmodinātājs par savu darbu dabūšot… un tā tālāk, un tā tālāk…

*

Kādā no Marsa pilsētām dzīvoja un strādāja jauneklis, kurš sapņoja par labāku pasauli. Viņš tikko bija šķīries no meitenes, kura bija viņu vīlusi, un, neizgaisināmu skumju vajāts, nerada mieru ne dienu, ne nakti. Meitenei, kas viņu bija pievīlusi, piedzima bērniņš, par kura izcelšanos ļaudis mēles vien trina.

Vēsts par princesi stikla kalnā nonāca arī līdz skumjā jaunekļa mājoklim, jo kādā no grūtsirdīgajiem vakariem jauneklis bija ieslēdzis televizoru un tieši tobrīd raidstacija OP («Oranžā Planēta») sniedza kārtējo paziņojumu par konkursu «Aicinām piedalīties!» — telekameras pārraidīja stikla kalna panorāmu, princeses šķirstu un tuvplānu ar princeses attēlu.

Skumjā jaunekļa sirdī modās žēlums un līdzjūtība. Vai princeses liktenis neatgādināja viņa paša likteni? Jā, vai tad arī viņš neatrodas sava veida šķirstā — acīm neredzamā, toties tik sāpīgi izjustā — ar nodevību uzceltajā neuzticēšanās šķirstā? Tad jau princesei daudzkārt vieglāk — viņa ir aizmigusi, kamēr jaunekļa skumstošo sirdi ik brīdi vajā sāpīgas, skaudras atmiņas.

Cerēdams, ka jaunā iedoma varbūt pāries, jauneklis gauži vīlās — princeses tēls neatstāja viņu visas turpmākās dienas. Ik vakaru viņš it kā neviļus ieslēdza televizoru, lai gan apzinājās, ka dara to ar nolūku.

Un tad kādā no nākamajām dienām redz jaunekli ļaužu pārpilnajā laukumā stikla kalna pakājē.

Kas te kņadas! Kas valodu! Kas skaņu un krāsu! No skaļruņiem auļo mūzika, veikli tirgoņi piedāvā visu veidu preces, iereibušajiem uzsmaida izkrāšļojušās meičas, patrulē kārtības sargi, ik pa brīdim atbīdīdami no virvēm, kas apņem kalna krauju, pārāk uzmācīgos. Pāri visam spīd spoža jo spoža saulīte, un acs nespēj saskatīt stikla kalna virsotni — tik žilbinoša tā zaigo.

— Nē, es to nespēšu, — nopūšas jauneklis, būdams liecinieks tam, ka viens no drosminiekiem, kuri pieteikušies šodienas uzkāpšanas mēģinājumam, pēc nepilnu desmit metru veikšanas nogāžas atpakaļ zemē. Un tas piemeklēja vīru, kurš muskuļu spēkā un ekipējumā daudzkārt pārspēj skumjo jaunekli! Tūlīt uzkāpšanu sāk nākamais, tam kājās citplanētu firmu alpīnista tērps un ķivere, uz kuras koši balts uzraksts «Himalaji», bet arī šis nogāžas, neticis pat ne tik augstu cik iepriekšējais. Pūlis katru neveiksminieku pavada ar izsmieklu un mēdīšanos.

— Nē, man te nav ko meklēt, — vēlreiz nopūšas jauneklis un uzgriež muguru trokšņojošajam pūlim. — Došos mājup, varbūt palaimēsies visu aizmirst…

Ceļš iet gar lauku. Tā malā stāv traktors ar piekabi, grāvmalī valodo divi dūšīgi vīri sasarkušām sejām.

— Nāc talkā! — šie uzsauc jauneklim.

— Jums te talka? — jauneklis atvaicā.

— Talka, talka! — smej vecākais no vīriem. — Kā ta, ka talka!

Otrs smej līdzi, vaigus kustinādams. Redzams, ka mielojas.

— Kur ta tik maz talcinieku? — brīnās jauneklis, apkārt skatīdamies, vai nemanīs kur pārējos.

— Tāpēc jau saucam tevi talkā! — smej atkal vecākais.

Nu jauneklis ievēro, ka vīram rokā iesākta pudele, bet grāvī jau divas tukšas guļ.

«Vai!» nobrīnās atkal jauneklis. «Kā ta viņi pastrādās, ja izdzers vēl trešo? Jāiet gan talkā, citādi vēl nelaime notiks!»

Un jauneklis pārkāpj grāvim, lai piebiedrotos vīriem.

Pēc laiciņa pudele tukša, un jauneklim pasaule atkal ir Apsolītā zeme, jauneklim tagad nekāds varoņdarbs nav vairs par grūtu, vienīgi kājas kaut kā neklausa.

— Nebēdā, mēs tevi aizvedīsim! Mums ir braucamais! — drošina vecākais — Tu mums kā brālis. Vai ne, Kaža? — viņš pievēršas biedram, papirosus meklēdams, bet nekādi nevarēdams kabatas atrast.

— Ja netici, paprasi man, — atņurd par Kažu sauktais, bet jauneklim ir tik labi, tik gaiši — domās viņš jau nes princesi lejā no stikla kalna, domās viņš jau…

Bet ķēniņiene pa to laiku skatās tiešo pārraidi no stikla kalna.

— Man nupat ienāca prātā, — viņa ierunājas, tikko atvērušās durvis un tajās parādījies laulātā drauga stāvs. — Paklau, vai esi ko darījis, lai neatkārtojas tas numurs, atceries, ar zelta zirgu? Ko?

— Ā, tu domā to, ja? — atņurd ķēniņš. — Jā, tas man nebija ienācis prātā.

— Nu, ko tu iesāktu, ja es tev nebūtu? — lielīgi sarosās ķēniņiene. — Paklau, varbūt jau tagad kāds kapara zirgs rāpjas augšā pie mūsu bučiņas! Nez vai tu jūsmotu, ja mūsu bučiņu dabūtu kaut kāds niekkalbis.

— Nu, ko tu visu laiku — mūsu bučiņu, mūsu bučiņu, — ķēniņš nav īsti mierā. — Pateiksim paldies, ja vispār izdosies kādam iesmērēt.

— Kā tu runā! Kaunies! — eksplodē ķēniņiene. — Šitā nozākāt miesīgu bērnu! Labāk ej un gādā, lai zelta zirgs netiek kalnā, citādi no tiesas atnesīs vienkāršajiem ļautiņiem labākus laikus, ko tad iesāksim!

Tikmēr abi traktoristi aizveduši sapņu jaunekli uz kādu no Marsa traktieriem. Vīri brangi nopelnījuši, un tas nu jānotērē ar lielu blīkšķi, kā māca marsiešu sakāmais.

— Sanāk, ka biezs! — abi sauc klātesošajiem. — Mēs maksājam!

Traktierī valda skaļums, gaiss viļņojas tabaku dūmos, skan bezbēdīgas, ašas dziesmas, pie griestiem deg oranžas spuldzes, un sārtvaidzis krodzinieks ar sārtvaidzi krodzinieci tikko jaudā pienēsāt cienastu. Jaunekļa apskurbušais skatiens redz svešas, rupju kaislību apzīmogotas sejas, bet te neviens nevienu neblēdī, ja nu vienīgi — likteni…

— Tu man pasaki! — sit dūri galdā viens no traktoristiem. — Tu man pasaki — kas tas liktens tāds ir? Šitas te, — viņš pamāj uz jaunekli, — šitas te man cenšas iestāstīt, ka viens esot mācījis — nevis liktens, bet sliktens. Tu man pasaki… — Tālāk traktorists netiek.

— Liktens? — atrūc otrs, pilns kā mārks. — Liktens ir liktens, liec tu likteni mierā! Reku mans liktens! — viņš bezbailīgi satver kausu.

Kur gadījusies, kur ne, jauneklim klēpī iesēdusies pēc stipriem dzērieniem smaržojoša, izkrāšļojusies meiča, laiku pa laikam smiedamās iepūzdama viņam sejā pa cigaretes dūmu mutulim, zemā krūšu balsī dūdodama: — Nu, čabul?

«Princese,» vēl ienāk prātā jauneklim, atceroties stikla kalnu, bet tas nu ir tik tālu, tik neaizsniedzams, un skarbā apkārtne vēl vairāk uzvandī rūgtās atmiņas par mīļotās meitenes nodevību — — —

«Eh!» jauneklis satver kausu, lai atriebtos liktenim par nodarīto pārestību…

Viņš pamostas patumšā telpā. Meiča, noslēpumaini smaidīdama, vāra kafiju.

— Nu, čabul? — viņa pamanījusi jaunekļa atmošanos un pienāk pie gultas. — Mīļš jau, mīļš tu man esi, — viņa noglāsta jaunekļa pieri. — Tikai saki — kas tā par princesi, ko tu visu nakti piesauci? Vai tik neesi uzdomājis stikla kalna princesīti, ko?

Jauneklis pietvīkst, jo nupat atceras visu naktī notikušo. Princesīte… Vai pēc visa tā viņš ir cienīgs daiļās, cēlās princesītes?

— Labi, labi, tev nevajag man neko paskaidrot, — smaidīdama jauc jaunekļa matus tumšmate skaistule. — Tu biji mīļš, un es tev gribu palīdzēt. Saki tikai, ko vēlies. Stikla kalna princesīti, jā? Es uzminēju?

Jauneklis sarkst un nezina, kādus vārdus sacīt, bet meičai tāpat viss ir skaidrs.

— Labi, klausies šurp, — viņa pienes pie gultas tasi kūpošas kafijas, peldinādama sidraba karotītē cukurgraudu. — Princesi tu dabūsi. Ja jau tik stipri vēlies, ka pat sapņos piesauc. Bet ar vienu noteikumu — neaizmirsti taciņu uz šejieni.

Te tumšmate ietur pauzi un, beigusi kausēt cukurgraudu, turpina: — Mums te, ellē, arī vajadzīgi labi cilvēki. Citādi — kas mums ticēs? Pagaidām vēl turamies. Nu?

— Es tātad atrodos… ellē? — jauneklis satrūkstas. — Un tu — tu esi… ragana?

— Kā to skaidrāk lai pasaka, — ragana pasmaida. — Tas ir terminoloģijas jautājums. Sauc mani pavisam vienkārši — tu.

— Tu… — atkārto jauneklis gluži kā noburts.

Vakarā, kad miegs ver acis ciet, jauneklim ienāk prātā pavaicāt: — Bet ja nu pa šo laiku kāds nones princesīti no kalna?

— Čuči, — neatvērusi plakstus, gurdi mierina skaistā tumšmate. — Ķēniņš norīkojis kalna apsardzei lidojošos šķīvīšus, nu jau i zelta zirgs netiks augšā. Čuči.

Septiņi lidojošie šķīvīši lieliski tiek galā ar uzdevumu, bet ķēniņiene, vērodama TV pārraides no stikla kalna un bažīdamās par to, ka vienkāršajai tautai varētu atnākt labāki laiki, pierunā ķēniņu norīkot patrulēšanā vēl astoto.

— Nu gan neviens jājējs lai necer! — lidojošo šķīvīšu flagmanim pa radio ziņo šķīvītis nr. 1. Patruļlidojums ir tik garlaicīgs, ka gribas parunāties vienkārši tāpat.

— 800 gadus jau esam lidinājušies un, ja šodien nekas neatgadās, lidināsimies vēl vienu simtiņu, — radiosarunu dzirdējis, ēterā iejaucas šķīvītis nr. 2.

— Tā ir bijis, tā i paliks, — iečerkstas nr. 3.

— Un princesīti lai neviens neiedomājas traucēt, mēs esam nomodā! — piebalso šķīvītis nr. 4.

— Zaļi stikli, bleķa korķi, — vītero 5. šķīvīša rācija.

— Vidū balta dvēselīte, — iesprakstas šķīvītis nr. 6.

— Vidū gaiša dzirkstelīte! — iedziedas vienmēr optimistiskais nr. 7.

— Tā ir bijis, tā i paliks, — atkal iečerkstas nr. 3.

— Ai! Redzat? — piepeši satraukts raida 8. šķīvītis. — Skatieties lejup! Kalns!

Acumirklī visu skatieni iluminatoros — un tas, ko viņi redz, ir tā vērts! Stikla kalns ļodzās un šķobās, dzirdama savāda skaņa jeb troksnis — miljardiem tukšu pudeļu beršanās un strīķēšanās citai gar citu. Un kalns — kas notiek ar kalnu! Tas plok! Viss milzīgais laukums ap to pārvērties panikā un ārprātā! No neredzētās pārvērtības bēgot, ļaudis klupdami krizdami joņo cits citam pāri, skan vaimanas, izbaiļu kliedzieni…

— Vai! Es nekur neredzu princesītes šķirstu! — čerkst rācija nr. 2.

— Vai! Es arī neredzu! — sprakst nr. 1.

— Kas nu būs! Kas nu būs! — pīpina nr. 3.

Tai pašā vakarā pazemē ragana salaulāja nabaga jaunekli ar princesi. Ko tur lika galdā, kā tur dejoja un, galvenais, par ko tur tika triekts — tas viss citai reizei, bet tagad — tagad pārcelsimies laikā vairākus mēnešus uz priekšu — —

Epiloga vietā

Bija tīras augusta debesis, dzidrs un viegls gaiss, un tīruma malā stāvēja divi kombaini, grāvmalī sēdēja abi kombainieri, uz ceļgaliem izklājuši sviestmaižu ietinamos. Tikko iesākta pudele ceļoja no rokas rokā, un, pazinis nācēju, vecākais kombainieris iesaucās:

— Ei, nāc talkā!

Jauneklis pagausināja soli, pasmaidīja, tad apstājās pavisam un kaut ko pārlika savā prātā.

— Nu, kā tad ar prinča dzīvi, ko? Diez kas nav? — iesmējās otrs kombainieris.

Jauneklis vēl vilcinājās, vēl paskatījās atpakaļ, no kurienes nācis, pakasīja pakausi, tad pārlēca grāvim…

… kad rīta pusē gultiņā iebrēcās mazulis, jauneklis iztraucēts pagriezās uz otriem sāniem.

— Viņš tevi pamodināja? — apburoši pasmaidīja bērna māte, melnacainā tumšmate. — Nu, nedusmo, lūdzu. Paskaties pats — vai uz tādu mīļumu var turēt greizu prātu? Un vispār, — pazemes skaistule atmeta matu vilni, kas bija noslīdējis uz krūtīm, — esmu dzirdējusi, ka marsieši ar saviem dēliem lepojas.

«Elle,» jauneklis iedomāja. «Kur tā īsti atrodas — tur vai te?»

Tad viņš uzlika roku uz sievietes pleca.