Marsieša trešais dēls

Kādam marsietim bija trīs dēli: divi gudri un trešais — es labāk neteikšu, paši sapratīsiet.

Mirdams marsietis saka dēliem tā: — Vecākajam es atstāju lidojošo šķīvīti, vidējam — videoiekārtu un jaunākajam — jā, ko gan lai atstāju jaunākajam?

Un marsietis nomirst, gauzdamies, ka neatstājis savam trešajam dēlam neko.

Līdzko marsietis apglabāts, abi vecākie dēli sāk ķīvēties novēlētās mantas dēļ, bet jaunākais noiet malā un sēro par mirušo tēvu, kurš atstājis viņam — vienīgi piemiņu. To tad arī dēls pie sevis nosolās glabāt.

Tieši tanī laikā Marsa ķēniņa pilī lielas bēdas — ķēniņa vienīgā meita, skaistā princese, aiz garlaicības beidzas vai nost. Izmisumā ķēniņš izziņo pa visu Marsu — kurš izārstēs princesi no garlaicības, dabūs to par sievu.

Uz pili sapošas arī trīs brāļi — mirušā marsieša dēli.

Kamēr ceļo vidējais un jaunākais, tikmēr vecākais ar lidojošo šķīvīti jau pilī, piesakās pie ķēniņa un sāk princesi izklaidēt — vizina lidojošajā šķīvītī pa malu malām. No sākuma princesei patīk, bet tad apnīk. Vecākais brālis nelaimīgs — ko darīt, lai princesei nebūtu garlaicīgi?

Labi, ņems un aizvedīs uz Zemi!

Domāts, darīts — ņem un aizved. Lidinās virs Zemes, spokojas zemniekiem, saceļ uz Zemes paniku.

No sākuma princesei patīk, bet tad apnīk.

— Ved mani atpakaļ pie tēva! — viņa pavēl.

Kā tu princesei nepaklausīsi?

Pa to laiku pilī ieradies vidējais dēls. Piesakās pie ķēniņa un sāk izklaidēt princesi ar videoiekārtu. Izrāda visas programmas pēc kārtas. No sākuma princesei patīk, bet tad apnīk.

— Man ir tik garlaicīgi! — viņa žēlojas tēvam, bet tajā brīdī pilī ierodas trešais dēls.

— Nu, kā tu mani izklaidēsi? — garlaicības mākta, žāvājas princese, nu tik skaista, ka trešais dēls nevar izturēt un iesaucas: — Precēsimies!

— Ja? Vai tas būtu interesanti? — turpina žāvāties princese.

— Kā — vai tad tu nezini? Vai tad nekad, nekad neesi precējusies? — brīnās trešais dēls.

— Nu ko tu no manis gribi — es tak nevaru atcerēties visu, ko esmu darījusi! — caur žāvām saka ķēniņa meita. — Bet lai notiek — precamies, tikai ātrāk, es vai mirstu aiz garlaicības!

Sacīts, darīts: trešais dēls ņem princesi un ved uz tēva mājām.

Pa to laiku abi vecākie dēli, no pils padzīti, sēžas lidojošajā šķīvītī un dodas uz Zemi, pa ceļam bez mitas skatīdamies videoprogrammas, bet jaunākais dēls pēc tēva parauga apprecē princesi un vispār visu mājas dzīvi kārto tā, kā to bija darījis tēvs.

Pēc kāda laika pie viņiem ierodas ķēniņa ziņnesis painteresēties, vai princesei nav garlaicīgi.

— Nav laika ar tevi daudz runāt, pats redzi, darbs dzen, — atsaka jaunākais dēls, izceldams — arklu no vagas gala.

— Ko lai pastāstu ķēniņam? — šis neatlaižas.

— Ko redzēji, to arī pastāsti, — atbild jaunākais dēls, celdams pie mutes krūzi ar bērzu sulām, ko viņam no pagraba atnesusi princese, un ziņnesis mana, ka ķēniņa meita uzlūko jaunekli mirdzošām acīm.

Pēc nepilna gada abiem piedzimst pirmais puisēns.

— Vai vēl joprojām nav garlaicīgi? — ķēniņa ziņnesis atkal stāv sētsvidū.

— Garlaicīgi? — brīnās princese. — Neuzdod tik muļķīgus jautājumus!

Ziņnesis apmulst, tad pieņem svinīgu stāju un, pievērsies jaunākajam dēlam, vēstī: — Tādā gadījumā jums abiem rīt jāierodas pilī, kur ķēniņš izdos tev princesi par sievu.

Jaunākais dēls un princese saskatās, abi iespurdzas, un jaunākais dēls atbild ziņnesim: — Paklau, vai bez tā nevar?

— Tāda ir ķēniņa griba, — saka ziņnesis.

— Nu, ko, — pasmaida jaunākais dēls, — bez kā nevar, bez tā nevar.

Un, maigi apņēmis ap pleciem princesi, piebilst: — Mazo laikam būs jāņem līdzi, citādi — kas viņu pabaros?