Dinīts nāk!

Reiz kādai vientuļai marsietei piedzima puisēns, taču nabadzīte drīz nomira, un zēns palika viens. Tomēr bojā neaizgāja, jo viņu atrada dinozaurmāte un sāka zīdīt.

Dinīts auga. Auga un aplam pieņēmās spēkā.

Kad pienāca desmitā vasara, Dinīts jau varēja ar vienu iesūcienu padarīt sausu vidēja lieluma mežezeru; ar pēdas stingrāku uzspiedienu Dinīts jaudāja iemīdīt vai nolīdzināt pakalnu, bet viesuļvētra, ko sacēla Dinīša šķava, nenorima vairākas stundas.

— Es tev vairs neesmu vajadzīga, — nogurusi no Dinīša izdarībām, kādu dienu sacīja dinozaurmāte. — Nu tu esi gatavs darbam.

— Kādam darbam? — Dinīts brīnījās.

— Pats atradīsi, — atbildēja dinozaurmāte.

Palēcies (un tādējādi izveidodams vēl vienu gravu) Dinīts devās pasaulē.

Nu, ko nozīmē — devās pasaulē? Ko tas nozīmē tādam brašulim kā Dinītim? Pēc dūšīga skrējiena viņš jau atradās Marsa viņā pusē, izgrūzdams varenu «Ohoho!» — tādēļ, ka pērkona negaiss, kas iedārdējās, saucienam izskanot, aptvēra Marsa lielāko daļu un plosījās vai visu nedēļu.

Dažu dienu laikā Dinīts bija saplacinājis gandrīz visus Marsa kalnus, izdzēris gandrīz visas Marsa upes un ezerus, notiesājis gandrīz visu, kas tiesājams, un kādu vakaru skumji raudzījās zvaigznēs.

«Diezin kā izskatās tur — aiz viņām?» viņš prātoja, vēderam kurkstot un rīklei kalstot.

Dinīts piecēlās, ieskrējās un pamatīgi atspērās… ¹

— Dinīts nāk! — iespiedzās viena no raganām, un viņas pajuka kur kurā.

Dinīts jau bija apguvis visas planētas, kas bija gadījušās ceļā, bet augošais izsalkums un slāpes dzina viņu jaunos un jaunos medību laukos. Pamanījis ērmotos radījumus, Dinīts sāka tos vajāt.

— Ei, jūs tur! — viņš klaigāja, kāpinādams ātrumu ar dažādiem paņēmieniem. — Nemūk prom! Nāk šu!

Raganas kaitēdamās pielaida Dinīti tuvāk, bet tad, nobijušās viņa aplamās dūšas, iespiegdamās atkal aizspurdza.

Dinīts spieda ārā no sevis, ko jaudāja, — ja viņš nedabūs tagad, kā nākas, pamieloties, viņa spēki drīz izsīks.

— Ei, jūs tur! — viņš sauca aizelsies.

— Nu, ko tu gribi? — smiedama atsaucās ragana, kura jāja bara aizmugurē.

— Mie… lo…..ties… — elsa un dvesa Dinīts.

— Kā viņš teica? Mīlēties? — spurdza raganas.

R-136a ir superzvaigzne, kuras pievilkšanas spēks pārvar gaismas ātrumu — gaisma gluži vienkārši netiek no šīs zvaigznes nost. Pievilkšanas spēks to visu laiku ierauj zvaigznēs atpakaļ. Tāpēc no attāluma R-136a izskatās tumša.

R-136a ir raganu mājvieta.

Pa kaklu pa galvu brāzdamies, Dinīts tika rauts superzvaigznē R-136a.

— Ūja, kas te par spiedienu! — iesaucās Dinīts. — Elpu ņem ciet!

— Ar laiku pieradīsi! — riņķodamas apkārt, smējās raganas.

Dinīts apmulst. Pirmoreiz mūžā viņš netiek ar kaut ko galā. R-136a pievilkšanas spēks ir lielāks par viņa spēku, ar ko viņš nolīdzināja kalnus, izdzēra upes un ezerus, sacēla viesuļvētras.

Pa to laiku uz Marsa parādījušies citplanētieši. Tiem ar viltu izdevies pierunāt Marsa ķēniņu noslēgt ar viņiem savienību. Citplanētiešu kosmiskie kuģi pakāpeniski aizved no Marsa visu, kas vien šķiet aizvešanas vērts. Sākas marsiešu kurnēšana, bet pret to vēršas kā pret nedraudzīgu rīcību.

Tikmēr R-136a tuvumā Dinīts mācās superzvaigznes likumus. No raganām viņš jau ielāgojis pārtikt no kosmiskajiem putekļiem un kosmiskās rasas. Nu var sākt apgūt vislielāko kosmisko ātrumu — tumsas ātrumu. Izrādās, ka tas ievērojami pārsniedz gaismas ātrumu, tikai Dinīts līdz šim to nebija zinājis, tas viņam nekad nebija ienācis prātā.

Kādu rītu, kad virs Marsa apvāršņa uzlec saule, vienā no Marsa tuksnešiem tā redz startam sagatavotu kosmisko kuģi. Patlaban kuģī grasās ievietot prāvu būri ar pēdējo Marsa dinozauru, lai to nogādātu citplanētiešu zooloģiskajam dārzam. Milzīgs celtnis paceļ būri uz transportiera, kas virza vērtīgo kravu kuģa tilpnē.

Tajā brīdī saulei pārskrien ēna. Tālē virs tuksneša paceļas smilšu stabi vairāku kilometru augstumā, ieaurojas nedzirdēta vētra, dārd apdullinoši pērkona grāvieni, citplanētiešu kuģis sasveras un gāžas, sākas vēl nepieredzēta marsatrīce, vētras auri un dārdoņa neļauj saklausīt citplanētiešu šausmu kliedzienus, plaiksnī milzīgi zibeņi, un to gaismā marsieši, kuri atrodas vairāku jūdžu attālumā no notikuma vietas, redz — —

— Dinīts nāk! Dinīts nāk! — viņi gavilēdami iesaucas un aizspiež ausis — tik vareni strādā pērkons.

— Māmiņ! Māmiņ! Mīļo māmiņ! — Dinīts šņukstēdams metas pie būra, pārkozdams citu pēc cita tērauda stieņus un sabradādams svešinieku kuģi…

Pēc nedēļas, kad viesuļvētra pierimusi, Dinīts sēž uz kanjona malas un, skardams ar pirkstiem paštaisītas ģitāras stīgas, klusi dungo, raudzīdamies tālajās debesīs.

— Kur kavējas tavas domas, dēls? — grib zināt dinozaurmāte, aizbāzusi ausis ar sūnām, jo ģitāras strinkšķināšana viņas nerviem par stipru.

— Māt, Marsu izlaupījuši, — Dinīts uzmet skatienu ainavai un atkal pievēršas debesīm.

— Es jau tev izstāstīju, dēls, kas notika pēc tam, kad tu aizceļoji, — atbild dinozaurmāte, kārtodama sūnu.

— Marss ir izlaupīts, — balsī, kurā skan spītība, runā Dinīts, pieceldamies kājās.

Dinozaurmātes acīs pavīd bažas.

— Ko tu esi nodomājis, dēls? — viņa uzbudinās, — redzēdama audžudēla sejā apņēmīgu rievu. — Teic — ko esi nodomājis?

Dinīts noliek ģitāru uz kanjona kraujas malas un pārtver audžumātes skatienu.

— No kurienes viņi ieradās, tie citplanētieši, vai kā viņus sauc?

Dinozaurmāte sāk izņemt sūnu no ausīm.

— Kā lai es to zinu, dēls, — viņa nopūšas.

— Tu viņus nepanāksi, — groza galvu Marsa ķēniņš. — Viņu kuģi ceļo ar gaismas ātrumu.

— Tad nav tik traki, — pasmaida Dinīts.

— Tas vēl nav viss, — nopietnā balsī turpina Marsa valdnieks.

— Kas tad vēl? — grib zināt Dinīts, iesācis tramdīt griestu stūrī paslēpušos zirnekli.

— Viņiem ir, nu, kā tos sauc… nu, kodolieroči, — čukst ķēniņš, piesardzīgi vērdamies apkārt.

— Kodolieroči? — nesaprot Dinīts. — Vai tad no riekstiem kāds taisa ieročus?

— Tu nesaproti. Tas tāds pieņemts apzīmējums. Nekāda sakara ar riekstiem, — skaidro Marsa ķēniņš. — Viņi man nodemonstrēja. Kaut kas graujošs, mums tādu nav.

Un piebilst:

— Tev nevajadzēja iznīcināt viņu kuģi.

Un vēl:

— Pilī viņu čum un mudž.

— Kas čum? Kas mudž? — atkal nesaprot Dinīts.

— Nu, mūsu jaunie «draugi», — čukst ķēniņš. — Varu derēt, ka pa radio viņi jau paziņojuši savai planētai par atgadījumu tuksnesī, un vēl varu derēt, ka šurp jau dodas vesela eskadriļa viņu kaujas kuģu. Tā ka vispirms uzmanies.

— Paklau, — Dinīts beidz tramdīt zirnekli un nostājas Marsa ķēniņa priekšā, — ja tikšu ar viņiem visiem galā, vai dosi man savu meitu par sievu?

— Cssssst! — ķēniņš piešauj pirkstu pie mutes, bažīgus skatus visapkārt mezdams. — Runā, lūdzu, klusāk! Arī sienām ir ausis!

Un piemetina:

— Bez šaubām, došu. Tāds ir likums.

— Māmiņ, dod nu savu svētību — tavs puika dodas cīņā par Marsa brīvību! — sauc Dinīts, atgriezies kanjona malā, ģitāru pār plecu pārsviedis. Tāds viņš tur stāvēja — kā leģendārs pasaku milzis.

Dinozaurmāte pienāca, noskūpstīja audžudēlu uz pieres un nopūtās: — Ko lai dara, Marss priekš tevis ir par mazu, par bēdām vien būšu tevi izaudzinājusi.

— Nebēdā i nenieka, māmulīt! — atsaucas Dinīts. — Bet nu gan uzmanies!

Un, pagaidījis, kamēr dinozaurmāte atiet sāņus, Dinīts atspērās no kanjona malas…

— Dinīts nāk! Dinīts nāk! — sauc raganas, izklaidēdamās kosmosā kā nu prazdamas. Dinīša neaptēstība viņām pa prātam, tāpēc viņas spiegdamas lido Dinītim pretī.

— Trakās, pagaidiet! — Dinīts gaiņājas, burtiski aplipis draiskulēm. — Nav vaļas tagad, dzirdat! Nav vaļas tagad!

— Lepns kļuvis! — smej melnās skaistules. — Ka tikai neesi iemīlējies Marsa princesē.

— Ne iemīlējies, nekā! — pietvīcis atcērt Dinīts un tad kļūst pavisam nopietns. — Vai neesat manījušas citplanētiešu kuģus, ko?

— Citplanētiešu kuģus? — raganas pārvaicā. — Tieši kādus?

— Re! Kas tie tādi? — iesaucas viena no raganām.

Visu skatieni seko raganas norādītajā Virzienā.

— Tie ir viņi! Tie ir viņi! — Dinīša acis iegailējas.

— Ko darām? — sauc un drūzmējas raganas.

— To pašu, ko es! — Dinīts izrīko un, palaidis raķetes nedaudz priekšā, joņo aiz tām. Raganas neatpaliek.

— Gribi izspēlēt kādu no saviem trikiem? — viņas tincina.

— Pavisam nelielu, — pasmaida Dinīts. — Palīdzēsiet?

— Bet pēc tam tu ar mums paspēlēsies? — raganas grib zināt.

— Kas pēc tam, tas pēc tam, — Dinīts atsauc, dzimtās planētas liktenis viņam pirmajā vietā. — Vispirms aizmānām šos te uz R-136a! Aši!

To teicis, Dinīts attīsta tumsas ātrumu un, raganu pavadīts, novietojas kaujas raķešu priekšgalā, taču tās novirzās uz Marsu.

— Tā mums nekas neiznāks! — sauc Dinīts raganām. — Katra no jums lai pievāc pa raķetei!

Un, priekšzīmi rādīdams, viņš ļauj sevi panākt pirmajai raķetei, lai uzsēstos tai jāteniski virsū. To pašu ar pārējām raķetēm izdara raganas, un dīvainā eskadriļa, Dinīša vadīta, pagriežas pretī melnajai superzvaigznei…

— Kā tev tas izdevās? — brīnījās un brīnījās Marsa ķēniņš, bažīgus skatienus visapkārt mezdams.

— Esi bez rūpēm, — smaidīja Dinīts, ar acīm atkal meklēdams zirnekli griestu stūrī.

— Tu domā? — nerimās valdnieks. — Jā, bet tu neizstāstīji, kā tu to izdarīji!

— Kas tur daudz ko stāstīt! — iesmējās Dinīts. — Netālu no superzvaigznes mēs nolēcām no raķetēm nost, un R-136a pievilkšanas spēks paveica pārējo.

— Jā? Nu, bet blīkšķis? — interesējās ķēniņš.

— Kāds blīkšķis? — Dinīts smējās, zirnekli nekur neredzēdams.

— Nu, kodolieroči tak… — skaidroja ķēniņš.

— Ķēniņ, — Dinīts kļuva nopietns, — superzvaigznes spēks ir nesalīdzināmi lielāks par visiem taviem kodolieročiem. Starp citu, nebija ne dūmu, ne uguns, ne blīkšķa, ja tu gribi zināt.

— Kaut kas traks, — Marsa ķēniņš pie sevis nomurmināja, tad atcerējās. — Jā, tu nu gan tagad gribēsi princesi… likšu pasaukt…

— Lai nu paliek, ķēniņ, — Dinīts pārtrauca valdnieku ar rokas mājienu. — Redzu, ka esi godīgs un turi doto vārdu, bet man ir citi nodomi.

— Tu… tas… tas ir pret likuma! Tu noniecini manu meitu? Marsa princesi? — apjuka ķēniņš, un viņa vaigs aptumšojās.

— Ko tu! — mierināja viņu Dinīts. — Nepavisam i nē! Tikai — mana māte pareizi teica — Marss man ir par mazu.

— Māte? Kāda māte? Tev ir māte? — ķēniņš atkal bija nesaprašanā. — Tu man netiki stāstījis.

— Jā, Ķēniņ, manu ir māte, — Dinīts pienāca tuvāk, — un, ja tu tiešām vēlies kaut ko darīt manā labā, tad parūpējies, lūdzu, lai neviens viņai nekad vairs nedara pāri. Viņa mitinās Kanjonā.

— Tu dosies prom? — ķēniņa vaigs atkal aptumšojās.

— Jā, ķēniņ. Un vēl: es vēlu Marsam daudz laimes. Princesei arī. Tev arī. Un nebēdā — Marsu es uzmanīšu, par to vari būt mierīgs.

— Jā, bet ko man iesākt ar tiem citplanētiešiem, kuri vēl atrodas uz Marsa? — atcerējās ķēniņš.

Dinīts padomāja.

— Saki, lai viņi uzbūvē kuģi un atgriežas tur, no kurienes ieradušies, — pamācīja Dinīts. — Saki viņiem — ja nākamreiz es te vēl kādu no viņiem sastapšu…

Teikumu Dinīts nepabeidza, vien nozīmīgi un izteiksmīgi aplaizīja lūpas.

Spoža saule silda Kanjona krauju, uz kuras sēž Dinīts, dungodams kādu no savām dziesmiņām ģitāras pavadījumā.

Dziesmiņas skaņas zīmē mazliet smeldzīgu, bet gaišu rakstu, un Dinīša skatiens meklē kaut kur augstu un tālu, tālāk par Marsa apvārsni un debesīm, un, kad blakus apsēžas dinozaurmāte, Dinīts pārtrauc spēli un saka:

— Bez tevis uz Marsa nav neviena dinozaura. Tu esi pēdējā dinozauriene. Kad tu nomirsi, dinozauru uz Marsa vairs nebūs, vai ne?

Dinozaurmāte skumji pasmaida.

— Kāda gan tam nozīme, dēls?

— Marss bez dinozauriem? — Dinīts uzsit stīgām, un dinozaurmāte aizsedz ausis, kas jau tā aizbāztas ar sūnām. — Gribi, es sameklēšu tev kādu dinozauru? Vienalga, uz kādas no planētām ir jābūt kādam dinozauram! Es sameklēšu un atvedīšu tev! Lai tev nav garlaicīgi! Lai mums uz Marsa rodas jauni dinozaurēni! Jā!

— Auša! — smejas dinozaurmāte. — Nerunā nu aplam!

— Nē, nopietni! — iesaucas Dinīts, pielēkdams kājās un nosviezdams ģitāru. — Es atvedīšu! Vienalga, no kurienes, bet es tev atvedīšu dinozauru! Kaut kur taču viņiem vēl jābūt! Nu, dod man savu svētību, māmiņ, — kā vienmēr! Nu, tā — tagad varu doties ceļā!

Un viņš noskūpsta dinozaurmāti uz pieres, satver ģitāru, paietas nostāk un no visa spēka atsperas Kanjona krauju…

— Tēt, kāpēc tu neatdevi mani Dinītim? — sarauca pieri Marsa ķēniņa vienīgā meita — skaistā princese.

Ķēniņš brīdi nezināja, ko atbildēt. Patiesībā uz princesi kā uzburts bija citplanētiešu barvedis, dodams ķēniņam šajā sakarībā nepārprotamus mājienus, tā ka ķēniņš jau bija grasījies samierināties ar domu, ka mīļā miera labad nāksies apmierināt nelūgtā viesa apetīti, bet nu, kad uz pilnīgu atbrīvošanos no svešinieku varas ataususi ne tikai cerība vien, Marsa ķēniņš atkal iedrošinājās lolot savu senseno sapni — izprecināt meitu Urāna princim.

— Negribu Urāna princi! — saīga princese. — Es neparko neiešu pie viņa! Dinīti gribu! Visās pasakās princesi dabū uzvarētājs! Pēc kā tas izskatīsies, ja Dinīts mani nedabūs! Tas ir pret likumu! Ko sacīs marsieši? Vai esi padomājis par to, ko?

_Ķēniņš apmulsa. Viņš raudzīja meitu pārliecināt citādi.

— Redzi… Dinīts… nu, Dinīts priekš tevis ir par dūšīgu…

— Ak tā — par dūšīgu? — princese iecirtās. — Un kā tad raganas, ko?

— Raganas? — brīnās Marsa ķēniņš. — Ko tu, knīpa, zini par raganām? Un vispār — līdz sešpadsmit gadiem par raganām aizliegts…

— Tēt, — apņēmīgā balsī paziņo princese, — vispirms, es vairs neesmu nekāda knīpa, otrkārt, tagad nav vecie laiki, un, treškārt, tiklīdz Dinīts atkal ieradīsies uz Marsa, tu mūs saprecināsi vai arī — —

— Vai arī? — atbalso pārsteigtais ķēniņš.

— Vai arī… — princese atnes no gaiteņa slotu, pārliek labo kāju tai jāteniski pāri un zīmīgi paveras tēvā.

— Dinīts nāk! Dinīts nāk! — spiegdamas drūzmējas raganas izplatījuma telpā starp Marsu un superzvaigzni, bet Dinīts…

…Dinīts lido dziedādams un skandēdams ģitāru zvaigznēm un melnajām skaistulēm: