Mājas internetā

Lai regulāri rakstītu, tomēr vajag ērtu vietu, kur viegli ierakstīt savu tekstu, nevis jebatoriju ar mārkdauna failiem un Hugo-šmugo, un skriptiem, un ko tik vēl ne, tapēc izmēģināju kaut kādus ārējos servisus. Regulāri rakstīts sūds vordpresā esot vērtīgāks, nekā reizi gadā apdeitota figņa, un viss šitas. Paraustīju teletaipu, paraustiju write.as, nekas nepatīk, visur kaut kas ne tas — vai nu komentāru sistēma bezjēdzīga, vai raksta krievi un bez maksas — nē paldies, neliešu ūdeni uz viņu vējdzirnavām.

Nu i pie velna.

Adhd

Es nezinu, vai man pa īstam ir uzmanības deficīta sindroms — pēc dažādām pazīmēm, un kā vēl ir, bet tas viss ir pašdiagnostika un paša manīti bagi ar smadzeņu izpildfunkcijas moduli. Jebkurā gadījumā, padomi, kas darbojas īstiem ADHD cietējiem, izrādās krietni noderīgi un strādājoši arī man.

Lasīšana

No raptitudes bloga es paņēm padomu lasīt apzināti un lēni, ļoti lēni un ļoti apzināti, totāli iedziļinoties un izmaļot sevī katru teikumu, un tas manu lasīšanu pēkšņi ir padarījis par ārkārtīgi kaifīgu nodarbi. Tu, visdrīzāk, ka to jau tāpat zini, bet man bija jaunums, cik ļoti teikumos ir rakstītas daudz un dažādas nozīmīgas lietas! Tas, kas man bija līdz šim “lasīšana”, šķiet, vairāk ir bijusi pavirša slīdēšana pa uzrakstītā nospiedumu manā prātā, cik nu es to spēju ātrumā uztvert.

Burbuļpasaule

Es lasīju Cišina Liu, ķīniešu fantastikas autora, krājumu “The Wandering Earth“. Viņš ir savdabīgs scifi autors, kuram diezgan pajāt darbos notiekošo drāmu, bet viņš vairāk fokusējas uz setingiem un idejām, un neiespringst uz ticamiem dialogiem vai tamlīdzīgu literāru estētiku. Var jau būt, ka viņi Ķīnā visi tā uzvedas, anyway, mani iepriecināja stāsts “Mountain” ar tajā apdomāto citplanētīešu pasauli — evolucionējuši metāla un elektronikas robotorganismi, kuri izcēlušies kādas planētas tukšajā vidū, klinšu ieskautā pazemē, tumsā un bezsvarā. Ģeoloģiskā situācija raisa robotu vidū kosmosa teoriju par to, ka viss visums sastāv no blīva akmens, kurā atrodas burbuļi ar dzīvību, un roboti eventuāli tiecas šo pasauli izpētīt.

Lai veiktu izpēti, strauji attīstās akmeņrakšanas tehnika, bet izpēti skarbi ierobežo tas, ka vietas daudzums robokurmju tā jau nelielajā pasaulē ir limitēts — tuneļa racēji darbojas, izgrebtos akmeņus no priekšas novietojot sev aizmugurē, kā tādi caur klintīm peldoši burbulīši, bet, kādai iekārtai ejot bojā, tās tilpums uz mūžīgiem laikiem ir izšķērdēts, un robotiem dzīvei pieejamā pasaule samazinājusies.

Stāsts apskata šīs civilizācijas tieksmi pētīt, un vēlāk — šo izpēti apvaldīt, kad pie hipotēzēm par to, ka akmens slānim ir atrodams gals, krietni jau attīstītie kurmji sāk neprātīgi rakt, radot kaudzes atlūzu, atkritumu un bīstami samazināt dzīvei pieejamo, klaustrofobisko platību.

Lai sasniegtu akmens robežu, robotiem jāiemācās par gravitācijas esamību, un pat akmens robežas sasniegšana tiem nedod acumirkšķīgu gandarījumu, jo sasniegts tiek okeāns ar līdz šim neredzētu, robotiem nāvējošo vielu — ūdeni.

Pilnīgi brīnišķīgs stāsts, ļoti iesaku, turklāt šis man iepatikušais settings tajā ir tikai blakus-stāsts, tā ka nav pat baigais spoileris.

Tulkotāji

Es lasu papīra grāmatu iegāzies savā lasāmajā krēslā, tikai bez pleda un tējas krūzes. Lai varētu turpināt lasīt uz planšetes pirms gulētiešanas, biju novilcis digitālo versiju un, ticis līdz nākamajam stāstam, apmulsu un noskumu, un štrunts ar tulkojumos nesakrītošajiem personvārdiem, paskat, paskat,

Aaargh.