Es vienmēr esmu postulējis, ka divas lietas, kuras mani nudien neinteresē un garlaiko, ir astronomija (diendienā vērot tālas zvaigžņu sistēmas, uz kurām nokļūsi tikai fantāzijās, ir tiešākais ceļš uz dziļu depresiju) un fotogrāfija.

Tapēc pilnīgi neizbēgami, ka, sēžot mājās un ārstējot salauzto kāju, pirms pāris nedēļām soctīklos mani sasniegušais Latvijas Universitātes ieraksts par to, ka tosestdien būs sagaidāms neliels daļējs aptumsums, izrādījās pietiekams, lai rastos ideja pamēģināt to nofočēt vai pat izveidot taimlapsi.

Vēlējos to paveikt to ar pieejamajiem līdzekļiem, nepērkot nekādu kaut kādu jaunu tehniku — un “pieejamie līdzekļi” ir reiz banknotē pa lēto iegādāta Sony a6000 fotokamera, kurai man bija divi objektīvi — kita 16-50mm / f3.5-5.6 (tas ir tāds vienkāršs, universāls objektīvs, kurš fočē mūsu skatienam līdzīgu redzeslauku), un 30mm f3.5 makro objektīvs, kura skatiens, debesīs vērsts, ir daudz par platu jēdzīgai saulītes ķeršanai.

Statīvs man arī bija, bet man nebija līdzekļu, lai vērtos pašā saulē un to saskatītu, nenosvilinājis nedz savu radzeni (kaut arī man ir divas), nedz tehniku. Labu DIY veidu izveidot pašu filtru neatradu, bet atradu, ka astronomijas profesionāļi Baader Planetarium, kas ražo daudz visādus teleskopus un saistītas lietas, ražo arī astrofilm — blīvu, drošu, precīzi uzražotu plēvīti, kas aiztur nepieciešamo gaismas daudzumu, lai, caur to skatoties, visa pasaule izskatītos melna, bet saule — skaidri saskatāma. Un no tās var izveidot pats sev aptumsuma brilles, objektīva/teleskopa filtru, dajebko! Un, ja šo plēvi man izdotos atrast Latvijas vai Igaunijas veikalā, es varētu pagūt to saņemt un notestēt līdz pat aptumsumam.

Plēvīti es atradu Igaunijas veikalā teleskoobid.ee un, gandrīz jau nospiedis “apmaksāt”, pamanīju, ka apmaksa notiks uz kādu Latvijas SIA, attiecīgi kanceloju visu nost, un devos meklēt viņu Latvijas dvīņubrālīti. Tas izrādījās veikals teleskopiem.lv un tālākais bija tikpat garlaicīgi, kā jebkura iegāde internetveikalā — drīz jau sieva no pakomāta uz mājām atveda man plānu paciņu ar gan astroplēvi, gan saulesbrillēm, kuras jau veikala attēlā izskatījās tik jocīgas un bērnišķīgas, ka es sapratu, ka vajag.

Objektīva filtra izveide aizņēma apmēram tikpat daudz laika, cik sameklēt gumiju, kura šo filtru turēs — un filtru turēs gumija, jo objektīvs kustas iekšā-ārā un nav paredzēts, ka tam kaut kas varētu tikt uzkrāmēts vēl galā. Tā, ka rezultātā mans filtrs ir tikai mazs gabaliņš astroplēves, kas ar skoču turas pie kartona ripiņas — jo nav nekāda iemesla sarežģīt vienkāršas lietas.

Un nu bija laiks eksperimentiem, pavērst fočuku pret sauli un mazliet vairāk iedziļināties diafragmas attālumos, ekspozīcijas garumos, iso, etc.

Pavisam drīz es noķēru sauli. Nelielu, zilganā tonī, bet asu un good enough — tīrie saules izmēri bija ap 200×200px, būs gana animācijai — un ķēros pie taimlapses automatizācijas. Time-lapse latviski esot “laiklēciens”, un es šo terminu vēl neesmu gatavs ieviest savā leksikā.

Nu kā, automatizācija. Atvērtās tehnoloģijas ļauj pieslēgt fotoaparātu caur usb pie portatīvā datora, paņemt gphoto2 un uzrakstīt niecīgu skriptu, kurš pieslēdzas pie aparāta, palūdz tam nofočēt bildīti, un lejupielādē to, faila nosaukumā ielikdams šodienas datumu un laiku, pēc tam paguļ 20 sekundes, un tā uz rinķi. Positively boring!

while : 
do
  gphoto2 --capture-image-and-download --filename "images/%Y%m%d%H%M%S.jpg"
  sleep 20
done

Paralēli izpētījis kā dabūt saulītes attēlu lielāku, baltāku un skaistāku, atstāju ierīces savā nodabā fočēt sauli caur logu un, atnācis pēc nepilnas stundiņas apraudzīt, veicu sensacionālu astronomisko atklājumu, ka saule kustas apkārt zemei or something, jo saule bija aizbraukusi prom no kadra. Kļuva skaidrs, kapēc gan teleskopiem automātiskā sekošana ir dārga, bet vēlama fīča — sasodītie debesu ķermeņi kustas ĀTRI!

Bet testu uzskatīju par veiksmīgu, un man bija skaidrs, ka sestdien viss izdosies.

Sestdiena

Sestdien bija brīnišķīgs laiks, tā ka pusdienslaikā es izkliboju dārzā, izdabūju ārā gan fotoaparātu, gan portatīvo, un, kaut arī nokavēju pašu-pašu sākumu, tiku sveikts ar īstu saules zobiņa foto:

Caur brillēm izskatījās tieši tāpat — un brilles izrādījās izcila lieta, jo ļāva parādīt aptumsumu neko nenojaušošajiem kaimiņiem un interesentiem. Tuvākās stundas pagāja ārā tarkšķot, reizi pa reizei pieskatot, vai saule nav izskrējusi ārā no kadra, un pavēršot kameras skatu labākā virzienā.

Necik ilgi, aptumsums bija beidzies, un manās rokās bija ap divsimt jpg failu ar aptumsumu, no kuriem izveidot lapsi. Viņus varētu samest vienā secīgā video (vispār, to es arī izdarīju, te ir video, bet, meh), bet es gribēju redzēt, kā pats mēness šļūc garām saulītei, bet saule būtu katra kadra centrā.

Lai to izdarītu, es vēru vaļā GIMP, un tas ne aci nepamirkšķināja, kad es kā slāņus viņam ielādēju divsimt milzīgus jpg failus, un sāku iet tiem cauri, sabīdīdams tos tā, lai katra nākamā slāņa saulīte būtu tai pat vietā, kur iepriekšējā. Mūsu datori ir daudz, daudz, DAUDZ jaudīgāki, nekā programmētāju lērums un web tehnoloģijas bieži liek mums domāt!

Process bija tāds, ka es ņēmu ik divus slāņus, un difference režīmā bīdīju saulītes kopā, meklējot vislabāko sakritību, kad tās sakritīs tik ļoti, ka viss ekrāns kļūs melns:

Tā divsimt reizes, un šis process man aizņēma nepilnu stundu. Tad es saglabāju rezultātu “OpenRaster / ORA” formātā, kas ir vienkāršs zip-fails, kur katrs slānis ir kā png, un no tiem izveidoju video. To es darīju ar universālo video procesējamo nazīti ffmpeg, ar šādiem buramvārdiem lūdzot no secīgiem failiem data/000.png, data/001.png utt izveidot video:

ffmpeg -framerate 25                     # 25 fps
       -f image2 -pattern_type sequence  # image2 ļauj procesēt secīgus attēlus
       -r 16                             # cik laika atvēlēt katram kadram
       -i './data/%03d.png'              # bildīšu failu šablons
       -s 1280x720                       # rezultāta video izmērs
       rezultats.mp4                     # rezultējošais videofails

Un lūk, gala rezultāta video, divpadsmit sekundes:

Un filtru, un plēvīti, un brillītes varu tagad likt plauktā līdz nākamajam aptumsumam. Ko līdz tam? Varbūt iegādāties kādu vienkāršu 200mm objektīvu un mēģināt ieraudzīt saules plankumus (uz saules ir planukumi, kuri lēni jo lēni slīd tai pāri, bet mans setaps ir pārāk vājš, lai tos ieraudzītu) — vai pavērties uz mēnesi? — …

Velns, kaut kas tajā visā ir.

Par printeriem ir populārs viedoklis, ka, ja vajadzīgs printeris, tad ņem vienkāršāko brother, kurš tev der, un raižu nezināsi.

Es šim viedoklim piekritu — mans iepriekšējais viņu krāsu lāzernieks kalpoja lieliski un, kad beigu beigās tam tomēr sačakarējās fjūzeris, kura nomaiņa / remonts bija nepraktiski, tad bija skaidrs, ka jāņem atkal Brothers ——— un nu es esmu iesprūdis ar sūdaināko printeri, kurš man jebkad bijis.

Meklējot printeri, redzēju, ka viņiem bija parādījušies glīti LED printeri — tie ir līdzīgi lāzerniekiem, tikai klusāki un robustāki. Izvēle viegli krita uz HL-L3220CW printeri, un viņa priekpilnajam uzrakstam “EcoPro ready!” nepievērsu daudz uzmanības. Ha! It kā līdz šim nebūtu pamanījis, ka it viss, kas sevi reklamē ar “Eco”, nozīmē tikai un vienīgi ražotāju vēlmi apčakarēt.

Mans vecais printeris, protams, skaitīja lapas, ko katrs toneris bija izdrukājis, un brīdināja, ka kādas krāsas kasetne varētu iet uz beigām. Tai pat laikā, printera inženieri jau tolaik saprata, ka šis rādītājs ir super-neprecīzs, un, ja galvenā krāsu druka ir vien tumšzili virsraksti dokumentos ar pāris krāsainiem grafikiem, tad dzeltenais toneris nebūs tukšs vēl pāris gadus. Tapēc pašā printerī bija pieejama maza izvēlne, ar kuru nomest šos toneru skaitījumus — uz nulli. Ērti un brīnišķīgi.

EcoPro, savukārt, ir brothera toneru abonēšanas piedāvājums, tieši tāds pats, par kādu ļaudis gāna HP no panckām ārā, bet brotheram ir milzīgs uzticības kredīts, un tapēc tas ir palicis publikas neievērots. Piedāvājums ir maksāt 10-50 eiro mēnesī par atļauju izdrukāt 100-700 lapas (skaits atkarīgs no plāna. Virs plāna — drukāsi par papildus naudu), un ražotājs par to laicīgi sūtīs tev tonerus, kad tie tuvosies beigām. Un, lai to nodrošinātu, toneros iestrādāti vitāli nepieciešamie kontroles mehānismi, lai ļaudis neiedomātos krāpties ar izdrukāto lapu skaitu.

Tamdēļ šim printerim ir čipoti toneri. Printeris nu zina, vai toneris ir īsts brother toneris, un reģistrē čipā drukājumu skaitu. Kas būtiskākais, viņš ne tikai skaita, bet arī kontrolē tevi un tad, kad viņam liksies, ka izdrukāts ir pietiekami, viņš bez ceremonijām teiks VISS. Un tad, kad printeris tev ir pateicis VISS, tad ir VISS. Ja čips saka, ka pietiek drukāt melno, tad nav vairs variantu pateikt “ai, tas nekas, turpini drukāt, lai jau ir blāvāks”, nē: printeris pārvēršas par ķieģeli. Computer says no.

Tas, ka ir iespējams iegādāties un ielikt ne-brother tonerus, neglābj situāciju. Man šobrīd printerī stāv tam oriģināli līdzi nākušie krāsu toneri, un, kaut krāsainos materiālus es esmu drukājis maz, tomēr printeris uzskata, ka viss tas, ko es esmu drukājis, ir bijis krāsupilns, tapēc dzeltenais toneris ir T-U-K-Š-S, nudien un pavisam. Ej pērc jaunu, un līdz tam drukāsi melnbaltu, un midžina sarkanu lampiņu nepārtraukti. Var just, ka viss ir uzdizainēts tā, lai frustrējoši bīdītu lietotāju uz ideju, ka ah, ja vien tu iegādātos to abonēšanu, tad taču visas šīs raizes tiktu atrisinātas!

Es esmu vecs īgņa, un man ir svarīgi, lai mani dzelži klausītu man, un nebūtu atkarīgi no svešiem serveriem un iegribām. Visas gudrās (lol) lietas mājās man ir pieslēgtas tikai lokālam zigbee tīklam, un nekad neredzēs ne druskas no pasaules interneta. Man nekad nebūs Bambu Labs 3d printeris, lai cik arī ātri tas nedrukātu, jo tam arī patīk likt čipus savos filamenta ruļļos (protams, atrunājoties ar to, ka printerim ir svarīgi zināt, kuras krāsas un kāda materiāla rullis ir ieinstalēts, bet, ah, ah, viņiem arī ir iespēja abonēt filamentus, kāda sagadīšanās), un mana sirds uz mūžiem pieder pilnīgi un absolūti atvērtajiem Prusa 3d printeriem, kurus es varēšu darbināt un apkopt, un salabot arī, ja paši Prusa Labs rīt aizvērsies, un tā. Vairāk dumjas un vienkāršas tehnikas!

Tālāk iekšas

Skatoties uz sasodīto kārtridžu, likās laba doma izlocīt pirkstus un papētīt komunikāciju, kā tad izskatās printera sarunāšanās ar to velna iekārtu — es esmu topošais elektronikas inženieris vai ne, galu galā?

Netaisīšu intrigu — nekas vērā ņemams man neizdevās. Toties man ir bildītes, kuras man pašam patīk, un par kurām man būs prieks, kad es šo pārlasīšu pēc gada, tapēc this stays.

Lūk, oriģinālais toneris ar čipiņu kreisajā malā. Čipsis skaita, cik reizes kārtridžs ir izmantots lapu drukā (vai patiešām lapa saturēja attiecīgo krāsu, tas ražotājus neinteresē — ja dators printerim saka, ka nāk krāsaina lapa, tad visas krāsas arī tiek atzīmētas)

Es viņu izknibināju ārā. Reku, aizmugurē var redzēt EEPROMu vai ko tamlīdzīgu, kurā gan tiek rakstīti skaitlīši par izdrukātajām lapām, gan kaut kādā veidā tiek veikta autentifikācija, lai printeris zinātu, ka toneris ir īsts. Visdrīzāk, kaut kāda vienkārša kriptogrāfiska maģija.

Tur vēl ir mazīīīīīīītiņš kondensators starp divām kājām — un es pieņēmu, ka kondensators ir starp zemi un barošanu, un pa trešo vadu printeris komunicēs ar čipiņu caur kaut kādu 1wire protokolu. Nē, izrādījās, ka tā nav, bet man ļoti patīk šī bildīte:

Man nav mikroskopa, lai varētu parādīt šādus sīkumus lielākā tuvinājumā, tapēc jācīnās ar brillēm un palielināmajiem stikliem.

Čips ar no aizmugures pielodētajiem vadiņiem atgriezās tonerī, toneris — printerī, un vadiņi tika izvilkti ārā,

…un pieslēgti loģiskajam analizatoram, kur es ar PulseView cerēju ieraudzīt, kā iekārtas runājas. Šo visu sasetupojot, jutos kā hakeris, baigi vareni, jānoskatās vecā filma vēlreiz,

Kā iekārtas runājas, es ieraudzīju, bet, diemžēl, neizdevās atpazīt protokolu, tas bija kaut kas gan man, gan pulseviewam pilnīgi neatpazīstams.

Tā, ka nācās vien mest mieru, samierinoties ar sasniegumu, ka ieraudzīju kaut kādus iekārtu tarkšķus uz vadiem un neko nesaplēsu.

Uzņēmīgāki ļaudis sēdētu un analizētu rūpīgāk visu, salīdzinot sarunas pārējiem toneriem, etc — un skaidrs, ka ļaudis to ir izdarījuši, jo ir pieejami neoriģinālie toneri, kuriem ir klonēti čipiņi, par kuriem printeris zina, ka tie nav savējie — bet šobrīd tas priekš manis nav sasniedzams reversēšanas augstums.

Ko iesākt ar to sūda printeri, gan vēl nav man skaidrs.

Vnk noguruša vakara dūdlēšana un skribināšanās bez kaut kādas idejas un mākslinieciskā pamatojuma,

Nejauša camera obscura, kur caur spraudziņu sienā uz cietuma kameras sienas projicējas debesis.

Divdesmitā inktobra diena — UNCHARTED, kur vannas mantiņas dodas ekspedīcijā ārpus zināmās pasaules robežām.

Un pie tāfeles uzdevumu risināt nāks…