Par apdegušajām ausīm

Ģertrūdes ielas teātris piedāvā eksperimentu — nelielu audioizrādi «Jums ir apdegušas ausis», kuru noklausīties, snauduļojot austiņās, kamēr tajās apkārt grabinās, čabinās un čukstinās aktieri, uzburot dažādas ainas.

Izrāde neņem aiz stingras rokas un neved cauri skaidram piedzīvojumam, nē, tā savā nodabā tikai ar skaņas efektiem vien veido dažādas vairāk vai mazāk abstraktas scēnas bez īpašām raizēm par to, vai tu esi ar autoriem uz viena viļņa, un man atgādināja rēbusu bez pareizajām atbildēm. Šis bija neparasts skaņas iztēles treniņš, lielāko daļu izrādes es mēģināju noorientēties, kur autori vēlas, lai es šķistu, ka es atrodos un vai es esmu vēl turpat, kur biju vēl minūti atpakaļ.

Visdrīzākais, ka lokāciju neviennozīmība ir apzināta — ieviešot klasiskāku stāstu, eksperiments daudz neatšķirtos no kāda tipiskāka audioiestudējuma, kamēr šādā veidā fokuss ir uz iztēli. Pat, ja reizēm es sēdēju un domāju “tu tagad tos papīrīšus šuršini tapēc, ka tev šķiet, ka tas izklausās pēc degšanas, ja?”, tas bija tīri mīlīgi.

Izrādē nav daudz teksta, bet tie, kas ir, man gan nelikās labi. Replikas ir īsas, īpaši saīsinātas un teatrāli samāksloti nedzīvas (“pa kreisi — kalni. pa labi — zilonis” saka kaut kas, kas varētu būt domāts tūrisma autobusa gids). Ausīs čukstot, itin labi var just, kad ļaudis nerunā savās dabīgajās balsīs — pieķēru sevi pie vēlmes uzsist pa plecu aktieriem un teikt, “nu nemokies, pasaki tagad vēlreiz normālā balsī, un tā, it kā tu būtu patiešām tas, ko attēlo.”

Tas tā. Ja pati izrāde, kaut mani diez ko nesasniedza, man likās atbalstāms eksperiments, tad izrādes iegādes process mani gan pamanījās aizkaitināt. Es nebiju gatavs tam, ka lapā rakstītais “izrādes cena: četri eiro” izrādīsies tukša diršana, jo, iegādājoties pieeju, tā apaug ar zvaigznītēm, mārketinga sīkrakstiem un komisijām un — tā kā tādā biļešu paradīzē — pārvēršas jau par piecīti, un, it kā ar to būtu par maz, vēl liek iziet cauri absurdam busyworkam, meklējot biļetes numuru epastā atsūtītā pdfā, meklējot saiti, kur numuru ierakstīt — un tas viss, lai tiktu pie vimeo saites uz izrādi.

Teātra programmētājiem būtu noderīgi pamēģināt iegādāties kādu maksas video pašā vimeo, un salīdzināt eksperiensu ar pašu sanagloto.


Smukais komentāru spraudnis sāka prasīt naudu, eh.
Raksti e-pastu vai ziņu zilonītī-mastodonā!