Tautas gudrība stāsta, ka nevajag apciemot bērnības varoņus, būs viena vienīga vilšanās. Par laimi, man ar Vika «Dinīts nāk!» grāmatu vilšanās izpalika — neparastais marsiešu pasaku, latviešu folkloras, vieglas nekaunības un pēcpadomju atmosfēras kokteilis ar karaļiem, princesēm un kosmosa kuģiem izrādījās tieši tāds, kāds tas sēdēja manā atmiņu kambarītī.

Šķiet, ka es esmu vienīgais, kuram šī grāmata sēdēja atmiņās, jo šādu grāmatu neatcerējās neviens, ar kuru es par to runāju. Pat mana mamma nē — kaut esmu drošs, ka tā bija viņa, kura šo grāmatu man pirms gadiem trīsdesmitpieciem nopirka. Ģimenes grāmatplauktā tā arī vairs nebija atrodama (iespējams, ka nelaiķa tēvs reiz būs ieskatījies, kādas ģeķības viņa nekam nederīgais dēls lasa, un to dusmīgi izlidinājis. Nebūtu pārsteigums).

Stāsta noslēgums man pienāca nesen, iepazīstoties ar vietējo bibliotekāri, kura uzzināja, ka grāmata ir praktiski rokasstiepiena attālumā, blakus bibliotēkā, un sagādāja to. Meties lasīt, es pārvērtos atpakaļ par to mazo dumjo mazpadsmitgadnieku, kurš to lasīja pirmoreiz, viss bija tik pazīstams un naivi mīļš. Vecums nu lika novērtēt Laimas Eglītes ilustrācijas vēl spēcīgāk — man tās patīk nenormāli!

Tapēc es, daudz nedomādams, nopurināju putekļus no fotoaparāta un skannera un devos savā personīgajā svētceļojumā cauri tekstam un laikam, fotografējot, skenējot, OCRojot un rūpīgi apčubinot tekstus un ilustrācijas, lai arī kāds retais garāmgājējs varētu uz mirkli iegāzties šai burvīgajā, neparastajā bērnu literatūras pasaulītē, klikšķini tik virsū dinozaurmātei,

Vietējā interneta tenku bodē iesvilās potenciāla drāma, bet biedri, kuri mēdz būt visai lecīgi, neticami ātri atrada kopēju valodu.

Izskrēju vakar pa diagonāli cauri “Someday is today” grāmatai. Tā iedeva dzinuli pamatu šodien pieķerties kādām gruzdošām, bet mūždien atliktām un paplēnējušām lietām.

Grāmatas autors ir baigais ņinzja, kurš krāmē savā darbu šķīvī visu ko var, un nebeidz vien par to tīksmināties. Nevaru ieteikt lasīšanai, bet arī efektu raibu lietu darīšanas-pieķeršanās ziņā redzu skaidri — un es pat šai darīto lietu sarakstā nepieminēju to, ka sāku lasīt “The Art of Immutable Computation”, pieskatot meitu vannā, un man par to būtu ko teikt!

Klavieres

Es savācu no meitas planšeti, atvēru tajā sēžošo Pianoforall kursiņu, un atkārtoju pēdējo nodaļu, līdz kurai reiz biju ticis, par akordu inversijām. Kad pirksti lēnām sāka atcerēties F-mažorus un C-minorus (pie mums tradicionāli tiek saukti fa-mažors un do-minors), sameklēju mazliet noputējušo izdruku ar burvīgo Desperado, un pāris reizes nospēlēju — desmit reizes lēnāk un nelīdzenu, nekā to spēlē Eagles. Sievai netraucēja, ka tas izklausās vairāk pēc atsevišķām frāzēm, nekā kopīgas kompozīcijas — izrādās, ir patīkami dzert kafiju, kamēr fonā kāds mazliet plinkšķina.

Ārkārtīgi patīk gan tā sajūta, kad kaut kas pa īstam patīkami skanošs nāk ārā no pirkstiem, gan puzlīšu risināšana, basa līnijā spēlējot to, kas tobrīd ērtāk, nevis to, kas notīs uzzīmēts, tā arī var!

Derētu padarīt klavieres sistemātiskākas un iemācīties kādu dziesmu pavisam no galvas. Šķiet, jāatrod kaut kas jestrāks un mazāk mentāli smags kā Desperado. Kaut kas no Džona Fogertija? Down on the corner?

Itāļu valoda

Es nezinu, vai es jelkad actually nobriedīšu mest mieru drebināšanai lokālajā aukstumā un lietū un doties emigrācijā uz siltajām zemēm (Sicīlija one love), bet šejienes laikapstākļi un saulītes regulārais trūkums mani ēd dzīvu nost. Itālijas lauki ir regulāri uztur manu mentālo veselību un, nākamreiz, kad es tur ceļošu, es vēlos spēt patarkšķēt pa īstam vairāk par divu alu pasūtīšanu, lūdzu.

Par cik es mācos RTU un tuliņ trešajā kursā būs jāizvēlas kāds randoms papildu priekšmets, esmu jau noskatījis, ka tas papildu priekšmets varētu būt itāļu valodas pamati, apvienojot studijām nepieciešamo ar interesanto un noderīgo. Ekspluatēšu universitātes dotās iespējas un izmantošu pasniedzēju kā kaut ko, ar ko runāties.

Valodu mācīšanās ir biš elle, jo visas trīs pamatprasmes — lasīšana, klausīšanās un runāšana — ir totāli atšķirīgas un, lielākoties, neatkarīgas, tās viena otru īsti nemaz nepapildina, un mācīties valodu bez tā, lai maksimāli ātri nesāktu ar kādu runāt, ir zemē nomests laiks. Un sākt runāt ir biedējoši,

bet līdz tam, es bibliotēkā atradu Nuovo Espresso kursiņu, kurš cenšas studentus iegāzt valodas vidē kā mazuli baseinā, un, kaut arī man nav blakus studentu, ar ko risināt dialogus, kādu stundu šodien braši pavadīju šai vidē, pie viena skaļi risinot visādus “Buongiorno, mi chiamo Einārs” dialogus pats ar sevi.

Skannierēšana

Es safočēju mīļu, mazzināmu bērnības grāmatu (to man sameklēja nejauši iepazīta vietējā bibliotekāre!) ar nodomu to OCRot un dumpinieciski pārvērst glīti digitālu. Iestūķēt grāmatu datorā izrādījās vieglāks un ātrāks process, nekā gaidīju; tagad tikai jāsatīra un jānoformē.

Vairāk detaļas — tad, kad būs kas taustāms, pagaidām tikai ieskats no procesa,

Ritenis

Pēc lauztās potītes atveseļošanās, senākā aizraušanās ar skriešanu bija jāizbeidz, un tās vietā ķirurģe ieteica pievērsties ritenim vai peldēšanai. Līdz ar to, es jau kādu laiku vizinos ar savu MTB, un man te blakus top melnraksts par lietām, kuras man bija interesanti uzzināt par riteņiem — mana pasaule bija apstājusies ar Trek riteni, kurš no ražošanas noņemts pirms divpadsmit gadiem.

Bez neprātīgas vizināšanās pa vietējiem mežiem, es sadzīvoju ar to, cik sasodīti sarežģīti diezgan masīvam pieaugušajam ir paveikt tās lietas, kuras šķietami triviāli padodas bērniem. Tā nu es mācos pa druskai braukt bez rokām (mācības apgrūtina mana nevēlēšanās iešļūkt krūmos, kas ik reizes vēl šķiet neizbēgama) un — nē, wheeliju vēl ne, šobrīd vienkārši pilnvērtīgi pacelt priekšējo ratu. Un šodien man jau drusciņ tas sāk izdoties! Līdzsvars ir tik sasodīta padarīšana, bet es zinu, ka reiz tikšu arī līdz palēcieniem.

Zīmēšana

Tuliņ uzspiedīšu “publicēt” šim visam, un ņemšu papīra lapu, un sākšu pazīmēt, tāpat, prieka pēc. Pēc pusotra mēneša atkal kārtējais inktobris un būtu jauki iesildīties, un man taču patīk zīmēt, velsparāvis.

Tā vietā, lai dotos uz manu jaunības mīlulīšu — Queens of the Stone Age — koncertu arēnā rīga, es būtu varējis uzmaukt galvā spaini un lūgt sievu dauzīt pa to ar pavārnīcu. Es nezinu un man ir vienalga, kas bija atbildīgs par to, ka smalka un traka koncerta vietā bija skaņu kakofonija ar bundzinieka atbalsošanos un vokālista dziedātā teksta saplūšanu neskaidrā ļerpatā. Runā, ka labi koncerti tur arī esot bijuši (Korn), bet es palieku pie iespaida, ka tā vieta ir nolādēta, un plānoju tur neatgriezties, ja nu vienīgi uz kādu hokeju.

Bija interesanta pieredze redzēt kā mīļi dziedātāji ar blīkšķi un enerģisku dziesmu uzsāk uzstāšanos — un paātrināti pukstošā sirds pēc neilga brīža nomierinās, nododot fokusu uz smadzenēm, kuras sāk vaicāt, klaaau, kas te vispār notiek? Es biju ar čomu, un mēs cerējām norakstīt to visu uz savām pensionāru ausīm, tomēr tad būtu jāatzīst arī tas, ka mūsu ausis ir degradējušās vienlīdzīgi. Kā senili rēgi mēs līdām pa zāli, meklēdami labāk skanošu vietu. Mēs tikām vaļā no atbalss, bet vokāls skaidrāks nekļuva nekur.

Pūlis likās uzķēris pareizo vaibu — dungot līdzi dziesmu idejām galvā, nevis tam, kas skan no daudzajiem skaļruņiem. Tā var, un spēcīgi basi un alkohols spēj hipnotizēt, un dārgās biļetes liek fokusēties un spiest ārā visu iespējamo sulu no pasākuma baudīšanas — bet tas nebija gluži tas, pēc kā es biju ieradies, un jelkādai katarsei nepalīdzēja nemaz.

Un… izrādās, tas nav tikai lokāls fenomens? Pasaules klases grupas daudzās šitajās hokeja hallēs skanot kā ķīseļa katls, kuram pa virsu uzlikts dvielis. Es varu atrast youtubes video, kur šīs pašas qotsa tūres ietvaros ar telefonu filmētai dziesmai skaņa ir labāka, vai neatkodējama kakofonija citās vietās. Damn.

Vismaz to vietu manā fantāzijā, kur Marks Lanegans vēl ir dzīvs, un visi tik jauni un daiļi, man neviens neatņems.

Apčubināju savu galdaspēļu skapi, un notrausu putekļus no sev reiz tik ļoti mīļajiem Robinsoniem. Kādu laiku to neesmu spēlējis, tomēr tā man ir visai zīmīga spēle, jo parādīja, cik ļoti man pašam patīk kooperatīvās spēles (tās ir tādas, kur visi spēlētāji ir sabiedrotie, un cenšas panākt uzvaru kopīgi) un cik omulīgi man ir sēdēt stāstnieka lomā.

Oriģinālā šī ir nežēlīga spēle ar gariem un cimperlīgiem, un niansētiem noteikumiem, kurā ir daudz ko atcerēties un daudz ko palaist garām. Mēģināt izdzīvot uz salas, uz kuras spēlētāju komanda ir izskalota ir grūti arī bez tā, lai sekotu darbību secībai.

Labojot situāciju, es reiz izmēģināju kļūt par nespēlējošo vadītāju-narratoru, kurš seko darbību secībai un kura pārziņā ir visa spēles mehānika un noteikumu nianses, kamēr spēlētājiem atliek pieņemt lēmumus un mest metamos kauliņus, kad tas nepieciešams.

Hoho, spēle kļuva par kaut ko pilnīgi citu! Tā kļuva par pieejamu, vētrainu, kopīgu spēlētāju piedzīvojumu, kuru turklāt varēja izbaudīt arī tie spēlētāji, kuriem spēles laukuma vizuālā sarežģītība iedvesa paniku.

No plaukta izvilktā, nedaudz putekļainā kaste atgādināja par to, ka oriģinālie spēlētāju kauliņi (angliski tos bieži sauc meeples) ir koka ripiņas ar uzlīmētām papīra ļerpatiņām, un attēli no tām savlaik noberzās jau pēc pirmajām desmit spēlēm. Nu parādījās labs brīdis izveidot un izdrukāt savas ripiņas.

Spēles gaitā ripiņas — tās norāda darbības, ko spēlētāji dienas laikā dara uz salas, un viņi mēdz viens otram palīdzēt — tiek liktas nelielās čupiņās viena uz otras. Uzmodelēju mazu ripiņu ar maliņu, lai tās glīti liktos viena uz otras, un veicu testa druku.

Bija ok, bet ne līdz galam. Ripiņas bija varen vieglas, un koka klucīši jutās labāk vien tapēc, ka bija mazliet, bet tomēr masīvāki. Es zinu, ka varu labāk!

Un viss kļūst labāks ar nelielu devu magnētisma. Man bez atvilktnē blakus disketēm mētājas kaudzīte nelielu magnētiņu, un nu tiem bija laiks spīdēt. Ja tāds būtu iekšā katrā ripiņā, tās liptu kopā pašas, un tas pilnīgi kompensētu to vieglumu!

Vēlējos izmēģināt kaut kur redzēto metodi ar to, ka detaļas iekšā tiek atstāts dobums, un drukas laikā tajā tiek ievietota kāda detaļa — gultnīši, asītes, vai pat magnēts. Tikai kā?

Modelēšanas rīki parasti aizvāc jebkādus neredzamus un nepieejamus dobumus figūru iekšienē, tapēc man nebija īsti skaidrs, kā to paveikt. Vienkāršākais, kaut ilgtermiņā neprecīzākais veids izrādījās pašā slaiserī, gatavojot detaļu drukai, pievienot “negatīva tilpuma” cilindrīti pareizajā izmērā un vietā, un tad var pareizajā augstumā printerim palūgt nopauzēt druku, lai varētu ielikt magnētiņus. Skrīnšota nebūs, tur nav nekā glīta, bet pēc figūras plānotā druka pa vidu izskatās šādi:

Dzīvē tas izskatās šādi, printeris ir ticis līdz caurumu kārtai un apstājies:

Lai magnēti neizlektu ārā no savām vietām un nepiemagnetizētos pie drukājošās galviņas, katram gadījumam katru no tiem tur abpusējā skoča kriksītis. Magnētiņus ir ārkārtīgi svarīgi ielikt pareizā virzienā, citādi kauliņi nevis lips kopā, bet atgrūdīsies viens no otra. Lai tas nenotiktu, man pareizā magnētu puse ir atzīmēta ar marķieri.

Un tad atlicis vien sagatavot pašas bildītes no boardgamegeek paša spēles autora ielādētajiem failiem — tas taču ir tik jauki! — kas mazliet saslaucītas inkskeipā. Ideālākā pasaulē te būtu tintes druka uz vinila uzlīmes, griešana ar plotergriezēju un tamlīdzīgas vaļības, bet manā šībrīža pasaulē iztikšu ar A4 printera papīru, divpusējā skoča gabaliņiem, un šķērēm:

Ripiņas gan vēl nav pierādījušas sevi spēlē, bet man izskatās lieliskas. Pievilkšanās spēks ir pietiekami spēcīgs, lai divas-trīs ripiņas varētu viegli saķept kopā, bet pietiekami maigi, lai netraucētu spēli — tīri kā mazs gimmiks un iemesls varbūt vēl pamuļķoties pie galda.

Tagad atlicis mazākais — savākt ļaudis uzspēlēt atkal!

Valsts ieņēmumu dienests varētu iet izēst sev dirsu. Ar apskaužamu regularitāti vairākas reizes gadā, dažādos formātos roboti un inspektori mirdzošām acīm skrien mani gānīt — nesakrīt! Deklarācija nesakrīt! Jūsu ieņēmumi ir lielāki, nekā deklarētie! Precizējiet nekavējoties! Un jau berzē rokas, domājot par saviem jaunatgūtajiem nodokļiem un plāno atvaļinājumu par potenciāli nopelnīto prēmiju.

Un atkal, un atkal, un atkal sēžos viņiem rakstīt, ka, nolādēts, jūs, sēnes — varbūt jūs varētu salikt kopā 1 ar 1 un ieraudzīt, ka eksistē arī privātpersonas, kuras nodarbojas ar saimniecisko darbību un maksā PVN. Un tieši no turienes rodas — negaidīti — 21 procenta starpība, jo visas deklarācijas ir korektas un tā nu tās strādā šai situācijā.

Nē. Atkal.

Uz šo atbildēs mana grāmatvede, jo viņa izskatās uzvilkusies ne mazāk par mani. Bet es vismaz varu izmantot blogu kā zibensnovedēju un izburkšķēt te, mierā un klusumā.

Aizgāju uz kino. Ne tik daudz skatīties Supermeni, cik skatīties yet another Džeimsa Ganna filmu, un supermenis bija jauks bonuss.

Nenieka es neietu skatīties vienkārši supervaroņu kino uz kinoteātri, bet Dž.Ganns — neteiksim, ka es esmu viņa superfanu pulciņā, bet — viņš ir kā zīmīte, ka skatīties man būs sasodīti interesanti, un scenārijs būs dauzonīgs un trakulīgs.

Tā arī bija! Runā, ka filma esot bijusi ieplānota kā baigais rebūts, bet tas, kas te bija, bija vnk feina izklaide supervaroņu mērcē. Režisors gan ir vairāk zināms ar spīdošiem blakustēlu-komandu attēlojumiem — gan suicide squad un peacemaker, gan creature commandos, gan galaktikas sargi — tapēc nezinu, ko īsti gaidīja lielie kinobosi, dodot viņam Supermani, visu lielo DC supervaroņu simbolu reanimēšanai —

bet ārkārtīgi mīlīgs Klārks “Supermanis” Kents, un viņa draudzene Luīza Leina, un brīnišķīgs Lekss Lutors, viss kā no fantāzijas pilnām komiksu grāmatām,

kuras varēja būt bijušas arī mūsu bērnības sastāvdaļa, ja ne krievijas okupācija un dzīve padomju savienībā. Kaut kādi jaunie komiksi un zīmētie stāsti ir ikdiena jaunajai paaudzei, bet — ak velns — arī tos nomāc neskaidrība. Tas ārā, kas tagad dārd, tas ir tikai salūts pie kaimiņiem, vai krievi jau nāk?

Besī ārā, es gribēju tikai filmu izklaidei.

Es vienmēr esmu postulējis, ka divas lietas, kuras mani nudien neinteresē un garlaiko, ir astronomija (diendienā vērot tālas zvaigžņu sistēmas, uz kurām nokļūsi tikai fantāzijās, ir tiešākais ceļš uz dziļu depresiju) un fotogrāfija.

Tapēc pilnīgi neizbēgami, ka, sēžot mājās un ārstējot salauzto kāju, pirms pāris nedēļām soctīklos mani sasniegušais Latvijas Universitātes ieraksts par to, ka tosestdien būs sagaidāms neliels daļējs aptumsums, izrādījās pietiekams, lai rastos ideja pamēģināt to nofočēt vai pat izveidot taimlapsi.

Vēlējos to paveikt to ar pieejamajiem līdzekļiem, nepērkot nekādu kaut kādu jaunu tehniku — un “pieejamie līdzekļi” ir reiz banknotē pa lēto iegādāta Sony a6000 fotokamera, kurai man bija divi objektīvi — kita 16-50mm / f3.5-5.6 (tas ir tāds vienkāršs, universāls objektīvs, kurš fočē mūsu skatienam līdzīgu redzeslauku), un 30mm f3.5 makro objektīvs, kura skatiens, debesīs vērsts, ir daudz par platu jēdzīgai saulītes ķeršanai.

Statīvs man arī bija, bet man nebija līdzekļu, lai vērtos pašā saulē un to saskatītu, nenosvilinājis nedz savu radzeni (kaut arī man ir divas), nedz tehniku. Labu DIY veidu izveidot pašu filtru neatradu, bet atradu, ka astronomijas profesionāļi Baader Planetarium, kas ražo daudz visādus teleskopus un saistītas lietas, ražo arī astrofilm — blīvu, drošu, precīzi uzražotu plēvīti, kas aiztur nepieciešamo gaismas daudzumu, lai, caur to skatoties, visa pasaule izskatītos melna, bet saule — skaidri saskatāma. Un no tās var izveidot pats sev aptumsuma brilles, objektīva/teleskopa filtru, dajebko! Un, ja šo plēvi man izdotos atrast Latvijas vai Igaunijas veikalā, es varētu pagūt to saņemt un notestēt līdz pat aptumsumam.

Plēvīti es atradu Igaunijas veikalā teleskoobid.ee un, gandrīz jau nospiedis “apmaksāt”, pamanīju, ka apmaksa notiks uz kādu Latvijas SIA, attiecīgi kanceloju visu nost, un devos meklēt viņu Latvijas dvīņubrālīti. Tas izrādījās veikals teleskopiem.lv un tālākais bija tikpat garlaicīgi, kā jebkura iegāde internetveikalā — drīz jau sieva no pakomāta uz mājām atveda man plānu paciņu ar gan astroplēvi, gan saulesbrillēm, kuras jau veikala attēlā izskatījās tik jocīgas un bērnišķīgas, ka es sapratu, ka vajag.

Objektīva filtra izveide aizņēma apmēram tikpat daudz laika, cik sameklēt gumiju, kura šo filtru turēs — un filtru turēs gumija, jo objektīvs kustas iekšā-ārā un nav paredzēts, ka tam kaut kas varētu tikt uzkrāmēts vēl galā. Tā, ka rezultātā mans filtrs ir tikai mazs gabaliņš astroplēves, kas ar skoču turas pie kartona ripiņas — jo nav nekāda iemesla sarežģīt vienkāršas lietas.

Un nu bija laiks eksperimentiem, pavērst fočuku pret sauli un mazliet vairāk iedziļināties diafragmas attālumos, ekspozīcijas garumos, iso, etc.

Pavisam drīz es noķēru sauli. Nelielu, zilganā tonī, bet asu un good enough — tīrie saules izmēri bija ap 200×200px, būs gana animācijai — un ķēros pie taimlapses automatizācijas. Time-lapse latviski esot “laiklēciens”, un es šo terminu vēl neesmu gatavs ieviest savā leksikā.

Nu kā, automatizācija. Atvērtās tehnoloģijas ļauj pieslēgt fotoaparātu caur usb pie portatīvā datora, paņemt gphoto2 un uzrakstīt niecīgu skriptu, kurš pieslēdzas pie aparāta, palūdz tam nofočēt bildīti, un lejupielādē to, faila nosaukumā ielikdams šodienas datumu un laiku, pēc tam paguļ 20 sekundes, un tā uz rinķi. Positively boring!

while : 
do
  gphoto2 --capture-image-and-download --filename "images/%Y%m%d%H%M%S.jpg"
  sleep 20
done

Paralēli izpētījis kā dabūt saulītes attēlu lielāku, baltāku un skaistāku, atstāju ierīces savā nodabā fočēt sauli caur logu un, atnācis pēc nepilnas stundiņas apraudzīt, veicu sensacionālu astronomisko atklājumu, ka saule kustas apkārt zemei or something, jo saule bija aizbraukusi prom no kadra. Kļuva skaidrs, kapēc gan teleskopiem automātiskā sekošana ir dārga, bet vēlama fīča — sasodītie debesu ķermeņi kustas ĀTRI!

Bet testu uzskatīju par veiksmīgu, un man bija skaidrs, ka sestdien viss izdosies.

Sestdiena

Sestdien bija brīnišķīgs laiks, tā ka pusdienslaikā es izkliboju dārzā, izdabūju ārā gan fotoaparātu, gan portatīvo, un, kaut arī nokavēju pašu-pašu sākumu, tiku sveikts ar īstu saules zobiņa foto:

Caur brillēm izskatījās tieši tāpat — un brilles izrādījās izcila lieta, jo ļāva parādīt aptumsumu neko nenojaušošajiem kaimiņiem un interesentiem. Tuvākās stundas pagāja ārā tarkšķot, reizi pa reizei pieskatot, vai saule nav izskrējusi ārā no kadra, un pavēršot kameras skatu labākā virzienā.

Necik ilgi, aptumsums bija beidzies, un manās rokās bija ap divsimt jpg failu ar aptumsumu, no kuriem izveidot lapsi. Viņus varētu samest vienā secīgā video (vispār, to es arī izdarīju, te ir video, bet, meh), bet es gribēju redzēt, kā pats mēness šļūc garām saulītei, bet saule būtu katra kadra centrā.

Lai to izdarītu, es vēru vaļā GIMP, un tas ne aci nepamirkšķināja, kad es kā slāņus viņam ielādēju divsimt milzīgus jpg failus, un sāku iet tiem cauri, sabīdīdams tos tā, lai katra nākamā slāņa saulīte būtu tai pat vietā, kur iepriekšējā. Mūsu datori ir daudz, daudz, DAUDZ jaudīgāki, nekā programmētāju lērums un web tehnoloģijas bieži liek mums domāt!

Process bija tāds, ka es ņēmu ik divus slāņus, un difference režīmā bīdīju saulītes kopā, meklējot vislabāko sakritību, kad tās sakritīs tik ļoti, ka viss ekrāns kļūs melns:

Tā divsimt reizes, un šis process man aizņēma nepilnu stundu. Tad es saglabāju rezultātu “OpenRaster / ORA” formātā, kas ir vienkāršs zip-fails, kur katrs slānis ir kā png, un no tiem izveidoju video. To es darīju ar universālo video procesējamo nazīti ffmpeg, ar šādiem buramvārdiem lūdzot no secīgiem failiem data/000.png, data/001.png utt izveidot video:

ffmpeg -framerate 25                     # 25 fps
       -f image2 -pattern_type sequence  # image2 ļauj procesēt secīgus attēlus
       -r 16                             # cik laika atvēlēt katram kadram
       -i './data/%03d.png'              # bildīšu failu šablons
       -s 1280x720                       # rezultāta video izmērs
       rezultats.mp4                     # rezultējošais videofails

Un lūk, gala rezultāta video, divpadsmit sekundes:

Un filtru, un plēvīti, un brillītes varu tagad likt plauktā līdz nākamajam aptumsumam. Ko līdz tam? Varbūt iegādāties kādu vienkāršu 200mm objektīvu un mēģināt ieraudzīt saules plankumus (uz saules ir planukumi, kuri lēni jo lēni slīd tai pāri, bet mans setaps ir pārāk vājš, lai tos ieraudzītu) — vai pavērties uz mēnesi? — …

Velns, kaut kas tajā visā ir.

Par printeriem ir populārs viedoklis, ka, ja vajadzīgs printeris, tad ņem vienkāršāko brother, kurš tev der, un raižu nezināsi.

Es šim viedoklim piekritu — mans iepriekšējais viņu krāsu lāzernieks kalpoja lieliski un, kad beigu beigās tam tomēr sačakarējās fjūzeris, kura nomaiņa / remonts bija nepraktiski, tad bija skaidrs, ka jāņem atkal Brothers ——— un nu es esmu iesprūdis ar sūdaināko printeri, kurš man jebkad bijis.

Meklējot printeri, redzēju, ka viņiem bija parādījušies glīti LED printeri — tie ir līdzīgi lāzerniekiem, tikai klusāki un robustāki. Izvēle viegli krita uz HL-L3220CW printeri, un viņa priekpilnajam uzrakstam “EcoPro ready!” nepievērsu daudz uzmanības. Ha! It kā līdz šim nebūtu pamanījis, ka it viss, kas sevi reklamē ar “Eco”, nozīmē tikai un vienīgi ražotāju vēlmi apčakarēt.

Mans vecais printeris, protams, skaitīja lapas, ko katrs toneris bija izdrukājis, un brīdināja, ka kādas krāsas kasetne varētu iet uz beigām. Tai pat laikā, printera inženieri jau tolaik saprata, ka šis rādītājs ir super-neprecīzs, un, ja galvenā krāsu druka ir vien tumšzili virsraksti dokumentos ar pāris krāsainiem grafikiem, tad dzeltenais toneris nebūs tukšs vēl pāris gadus. Tapēc pašā printerī bija pieejama maza izvēlne, ar kuru nomest šos toneru skaitījumus — uz nulli. Ērti un brīnišķīgi.

EcoPro, savukārt, ir brothera toneru abonēšanas piedāvājums, tieši tāds pats, par kādu ļaudis gāna HP no panckām ārā, bet brotheram ir milzīgs uzticības kredīts, un tapēc tas ir palicis publikas neievērots. Piedāvājums ir maksāt 10-50 eiro mēnesī par atļauju izdrukāt 100-700 lapas (skaits atkarīgs no plāna. Virs plāna — drukāsi par papildus naudu), un ražotājs par to laicīgi sūtīs tev tonerus, kad tie tuvosies beigām. Un, lai to nodrošinātu, toneros iestrādāti vitāli nepieciešamie kontroles mehānismi, lai ļaudis neiedomātos krāpties ar izdrukāto lapu skaitu.

Tamdēļ šim printerim ir čipoti toneri. Printeris nu zina, vai toneris ir īsts brother toneris, un reģistrē čipā drukājumu skaitu. Kas būtiskākais, viņš ne tikai skaita, bet arī kontrolē tevi un tad, kad viņam liksies, ka izdrukāts ir pietiekami, viņš bez ceremonijām teiks VISS. Un tad, kad printeris tev ir pateicis VISS, tad ir VISS. Ja čips saka, ka pietiek drukāt melno, tad nav vairs variantu pateikt “ai, tas nekas, turpini drukāt, lai jau ir blāvāks”, nē: printeris pārvēršas par ķieģeli. Computer says no.

Tas, ka ir iespējams iegādāties un ielikt ne-brother tonerus, neglābj situāciju. Man šobrīd printerī stāv tam oriģināli līdzi nākušie krāsu toneri, un, kaut krāsainos materiālus es esmu drukājis maz, tomēr printeris uzskata, ka viss tas, ko es esmu drukājis, ir bijis krāsupilns, tapēc dzeltenais toneris ir T-U-K-Š-S, nudien un pavisam. Ej pērc jaunu, un līdz tam drukāsi melnbaltu, un midžina sarkanu lampiņu nepārtraukti. Var just, ka viss ir uzdizainēts tā, lai frustrējoši bīdītu lietotāju uz ideju, ka ah, ja vien tu iegādātos to abonēšanu, tad taču visas šīs raizes tiktu atrisinātas!

Es esmu vecs īgņa, un man ir svarīgi, lai mani dzelži klausītu man, un nebūtu atkarīgi no svešiem serveriem un iegribām. Visas gudrās (lol) lietas mājās man ir pieslēgtas tikai lokālam zigbee tīklam, un nekad neredzēs ne druskas no pasaules interneta. Man nekad nebūs Bambu Labs 3d printeris, lai cik arī ātri tas nedrukātu, jo tam arī patīk likt čipus savos filamenta ruļļos (protams, atrunājoties ar to, ka printerim ir svarīgi zināt, kuras krāsas un kāda materiāla rullis ir ieinstalēts, bet, ah, ah, viņiem arī ir iespēja abonēt filamentus, kāda sagadīšanās), un mana sirds uz mūžiem pieder pilnīgi un absolūti atvērtajiem Prusa 3d printeriem, kurus es varēšu darbināt un apkopt, un salabot arī, ja paši Prusa Labs rīt aizvērsies, un tā. Vairāk dumjas un vienkāršas tehnikas!

Tālāk iekšas

Skatoties uz sasodīto kārtridžu, likās laba doma izlocīt pirkstus un papētīt komunikāciju, kā tad izskatās printera sarunāšanās ar to velna iekārtu — es esmu topošais elektronikas inženieris vai ne, galu galā?

Netaisīšu intrigu — nekas vērā ņemams man neizdevās. Toties man ir bildītes, kuras man pašam patīk, un par kurām man būs prieks, kad es šo pārlasīšu pēc gada, tapēc this stays.

Lūk, oriģinālais toneris ar čipiņu kreisajā malā. Čipsis skaita, cik reizes kārtridžs ir izmantots lapu drukā (vai patiešām lapa saturēja attiecīgo krāsu, tas ražotājus neinteresē — ja dators printerim saka, ka nāk krāsaina lapa, tad visas krāsas arī tiek atzīmētas)

Es viņu izknibināju ārā. Reku, aizmugurē var redzēt EEPROMu vai ko tamlīdzīgu, kurā gan tiek rakstīti skaitlīši par izdrukātajām lapām, gan kaut kādā veidā tiek veikta autentifikācija, lai printeris zinātu, ka toneris ir īsts. Visdrīzāk, kaut kāda vienkārša kriptogrāfiska maģija.

Tur vēl ir mazīīīīīīītiņš kondensators starp divām kājām — un es pieņēmu, ka kondensators ir starp zemi un barošanu, un pa trešo vadu printeris komunicēs ar čipiņu caur kaut kādu 1wire protokolu. Nē, izrādījās, ka tā nav, bet man ļoti patīk šī bildīte:

Man nav mikroskopa, lai varētu parādīt šādus sīkumus lielākā tuvinājumā, tapēc jācīnās ar brillēm un palielināmajiem stikliem.

Čips ar no aizmugures pielodētajiem vadiņiem atgriezās tonerī, toneris — printerī, un vadiņi tika izvilkti ārā,

…un pieslēgti loģiskajam analizatoram, kur es ar PulseView cerēju ieraudzīt, kā iekārtas runājas. Šo visu sasetupojot, jutos kā hakeris, baigi vareni, jānoskatās vecā filma vēlreiz,

Kā iekārtas runājas, es ieraudzīju, bet, diemžēl, neizdevās atpazīt protokolu, tas bija kaut kas gan man, gan pulseviewam pilnīgi neatpazīstams.

Tā, ka nācās vien mest mieru, samierinoties ar sasniegumu, ka ieraudzīju kaut kādus iekārtu tarkšķus uz vadiem un neko nesaplēsu.

Uzņēmīgāki ļaudis sēdētu un analizētu rūpīgāk visu, salīdzinot sarunas pārējiem toneriem, etc — un skaidrs, ka ļaudis to ir izdarījuši, jo ir pieejami neoriģinālie toneri, kuriem ir klonēti čipiņi, par kuriem printeris zina, ka tie nav savējie — bet šobrīd tas priekš manis nav sasniedzams reversēšanas augstums.

Ko iesākt ar to sūda printeri, gan vēl nav man skaidrs.

Vnk noguruša vakara dūdlēšana un skribināšanās bez kaut kādas idejas un mākslinieciskā pamatojuma,