Snauts grima nostaļģijā un dalījās ar tik lielisku “ziema/vasara” foto pārīti no sava drauga laukiem,
ka es metos mazliet pārmērogot un pārpozicionēt un pielikt strīpiņu pa vidu — to var ar peli vilkt šurpu-turpu un salīdzināt skatu uz Liezēra ezeru ziemā un vasarā.
Ikdienā arī man šķiet, ka uzuplādēt savu apziņu, pat arī tikai pēc nāves, būtu kā iesprūst Nutty Putty alā, tikai uz mūžīgiem laikiem. Tomēr pēdējos pāris mēnešus gan mani šī tēma ir veikli caurvijusi lasīšanā un skatīšanā, čukstot dažādus citādas nākotnes aspektus, tapēc sūtu superīgās satiktās lietas tālāk jums.
Krāšņākais un mūsdienīgākais, kas — neticami — ir savas stundas vērts, ir Pantheon (2022) multenīte (divas sezonas, pabeigts stāsts, Netflix), cepurnost! Seriāls vizuāli vareni dragā pa apziņas uplādes tēmu un ir viens no tiem televīzijas produktiem, kur outsourcētā vizuālā fantāzija par to, kā tad izskatītos pasaule ļaudīm, kuru apziņa ir uplādēta, viegli pārsniedz to, ko es pats varētu iztēloties. Superļaudis, kuri neapturami dzīvo tīklā iekšā un nepieciešamība tos apturēt, nenozīmīga protestētāju publika, kura viegli zvārojas jebkuras aktuālās dienaskārtībiņas virzienā, rogue human-ai, uzupurēšanās, pizģilkas un viss kopā grafiska končā, ar teicamu eksponenciālu finālu.
Kino pamatā ir Kena Liu, produktīva scifi autora, stāstiņi, un arī viņš pats ir intensīvi piedalījies multenes tapšanā. Tas noteikti ir iespaidojis visu rezultātu izcilā virzienā, pat, ja es pats nevienu viņa stāstiņu ne tikai neatceros, bet pa galvu visu laiku grozījās…
…Grega Īgena Permutation City (1994) grāmata, ko es uzskatu par visfantastiski labāko uplādes fantāzijas attēlojumu. Ar visām personīgajām klaustrofobijām un nākotnes lietām, ka šīs grāmatas vaibs — es to pirmoreiz izlasīju pirms gadiem… septiņiem? — manī vēl joprojām mājo itin dzīvs. Laiks pārlasīt.
Jūs gan jau tuliņ nemetīsieties meklēt šo grāmatu un lasīt — tas tomēr ir trīssimt lappušu komitments no zila gaisa — tapēc tā vietā, kā maza končiņa lai ir qntm (tas ir literārais pseidonīms) īsstāstiņš Lena (2020). Nieka trīs peidždauni tuvas nākotnes, kad robotus darbinās ik uz soļa atrodami skennēti cilvēku smadzeņu modeļi, nevis šitas te viss, kas tagad notiek. Šo gan jūs varat mesties izlasīt (un pēc tam visu pārējo no qntm).
Nemaz ne tik ļoti aiz matiem pievelkot tematiski, tikko pabeidzu lasīt Filipa Dika “Ubik” (1969). Te Ņikita Tonsky stāsta par šo grāmatu (content warning: krieviski), un es to pieminu, jo tieši tas ieraksts arī mani pamudināja to ielikt lasāmajā sarakstā, un es to — pieņemot, ka visas šīs apziņu maģijas jums arī ir interesantas — mudinu tālāk. Kā jau sešdesmito gadu grāmatai, te nav nekādas datorizētas uplādes tīrā formā, bet pus-pēcnāves dzīve. Pasaulē ļaudis ir iemācījušies paturēt mirušos pie pus-dzīvības vēl kādu brītiņu un pat komunicēt ar viņiem, un mums ir dota iespēja ieskatīties šai pasaulē pašiem, un, kā vien Filips Diks to māk, visam cauri velkas Ubik, kas ir pilnīgi nekaitīgs, kamēr vien tiek lietots stingri pēc instrukcijām.
Uzmanīgi ar superlētiem supermaziņiem pazeminošajiem līdzstrāvas pārveidotājiem no aļika, apmēram šitādiem:
Tur varbūt gan ir rakstīts, ka viņi atbalsta līdz 24 V ieejā, bet tie ir pilnīgi māņi. Viņu lietotais MP2307(?) klona čipiņš ir mistērija, kuram nemaz nepatīk pašpasludinātais ieejas sprieguma augšgals: pie 24 V ieejā tā metīs kūleņus un, kaut arī nenosvils, bet nestrādās arī. Tā cik necik stabili strādā pie max kādiem 17 V, ne vairāk, bet man ta vajag 24!
Nezinādams to, tu sēdēsi — kā es — trīs stundas arvien dziļāk mežā, mēģinādams saprast, kas noticis, kāpēc plānotās 5 V izejas vietā ir 0.5 V, vai kaut kur īssavienojums, vai nav kontakts?
Bet nē, platīte pie kādiem 20 V vnk ņem un aiziet pusmiegā.
Šis konkrētais modelis ir vispār pārpratums, ar nejēdzīgiem izvadiem (tie četri izvadi nav V_in+, V_in-, V_out+, V_out-. Nē, tas būtu pārāk ērti, tapēc tur ir kopīga zeme (kura sagādā neticami daudz ķēpas pieslēgšanā) un mitoloģisks EN, kas, kaut teorijā ļauj atslēgt platīti, praksē paildzina kļūdu meklēšanu vismaz divreiz, jo tu mēģini tā un šitā raustīt hipotēzi, ka kaut kas ar platītes enablēšanu nav kārtībā,
un galu galā platīte ir bez saprātīgas montāžas iespējām, nav pat viena paša skrūvcauruma, tā ka ne-ne, nevajag šito.
Rīt aizbraukšu uz Salvatu pakaļ kādam īstam pārveidotājam. Ar skrūvju caurumiem un skaidru polaritāti.
“Apsēdīšos pusstundiņu un savedīšu barošanu kārtībā”, my ass.
Šodien rūpīgi — līdz sīkākajām detaļām — iztīrīju kafijas automāta brūvēšanas iekārtu, izlasīju jauno The Favor of Giving Things Up rakstu no brīnišķīgā Raptitūdes (https://www.raptitude.com/2025/11/in-favor-of-giving-things-up/) un izlēmu, ka līdz jaunajam gadam atteikšos no kafijas.
Būs man Adventes gavēnis.
Ekspektēju superspēkus un lāzera asumu.
Turpinu taisīt ksilofona robotiņu (eku, mazas divas minūtes progresa, kur es rādu dricelējošos nūjiņas jūtūbē), un ik uz soļa sastopu negaidītas materiālzinātnes ķēpas.
Platforma man slīdēs pa 8mm stienīšiem. Normālus tērauda stienīšus es lokāli klik-un-nopirkt neatradu — te visi savus produktus mēra tonnās un prasa runāt ar tirdzniecības konsultantiem — tapēc pasūtīju no Ali, novērtējot absurdumu divu metāla nūjiņu sūtīšanai pāri stepēm un okeāniem.
Kamēr tie ceļo, paņēmu Būvniecības ABC 8mm alumīnija apaļstieni. Kas gan var noiet greizi, slidinot polimēra gultni pa atbilstoša izmēra alumīnija stieni?
Ha!
Ja tērauda stienim ir rakstīts 8mm, tad tas patiešām arī ir 8mm apaļš, ar niecīgu toleranci. Bet, izrādās, ka alumīnija stienis no būvniecības veikala ir ekstrudēta ovāla, viļņaina zobupasta, vietām 7.9mm, vietām 8.1. Polimēra gultņi tādās vaļībās iesprūst!
Eju meklēt smalko smilšpapīru un pirmoreiz mūžā apzināti izlasīt, ko tie ISO H6/G6 utml tolerances burti īsti nozīmē.
Viss, yeah yeah yeah!
Tukšs, brīvs un neaizņemts. Putnubūris, nu kura iekšpuses kāds ir izlauzies
Jauna skolnieka neveiksmīgie mēģinājumi uzburt trusi
Negantā burvja maģija pavēršas pret viņu pašu,
Reizēm arī mēs, mākslinieki, nolaižamies līdz asarainām klišejām 🧐
