Epilogs
Nu tad, eku-šeku, ar asinskāro koboldu fermotāju noslēdzies ir mans 2022. gada zīmējamais oktobris.
Šis gads bija daudz, daudz vieglāks par iepriekšējiem, pateicoties iespējai dalīties darbos ar čomiem, kuri paši arī zīmēja.
Totāli, divi-trīs cilvēki, kuri nav mamma, kas paši kaut ko uzzīmē un regulāri izsaka atbalstošus vārdus par bildītēm, un norāda lietas, kuras viņiem šķiet izdevušās un paspaida laikus — mazus, draudzīgus “ha, es redzēju, forši, turpini zīmēt” laikus, ne bargus un kritiskus — tas ir praktiski viss, kas nepieciešams, lai šo mēnesi noturētos.
Ar iekšējo motivāciju — kuras, komplektā ar disciplīnu, teorētiski vajadzētu pietikt visam — realitātē pietiek vien kādām pāris nedēļām. Čoma lūgums pēc kāda darba oriģināla ir tāāāāāds baigais būsts, un tas nemaz nav grūti, kad darbi ir nevis digitāli cipariņi, bet taustāmas kartona lapiņas.
Paldies atbalstītājiem, un lai pietiek jaudas radoši muļķoties un dauzīties arī jums!
