Inktober 01: Gargoyle
Nu, aiziet inktobris, pirmā diena. Kaut kāda vārdnīca saka, ka “gargoyle” latviski ir “gargula”. Paši viņi ir gargulas.
Rīt — scurry, jeb spriņģošana.
Inktobra reditā ir daudz jo daudz lielisku ilustrāciju!
Nu, aiziet inktobris, pirmā diena. Kaut kāda vārdnīca saka, ka “gargoyle” latviski ir “gargula”. Paši viņi ir gargulas.
Rīt — scurry, jeb spriņģošana.
Inktobra reditā ir daudz jo daudz lielisku ilustrāciju!
Parīt, pirmajā oktobrī, sākas ikgadējais mēnesi ilgais zīmēšanas maratons “Inktober”. Pasākuma organizētāji jau laicīgi ir publicējuši tēmas, un katrs, kurš piedalās, apņēmīgi cenšas ik dienu uzzīmēt bildīti, nu un iepostēt to savā soctīklā.
Bildītes iecerēts, ka tiek zīmētas ar tinti (tušu, flomāsteriem), bet materiāls nav tik nozīmīgs kā pats process un saistītā sistemātiskā sava laika izbrīvēšana.
Tēmas latviski tulkot, šķiet, nav vērts — angļu valodas vārdi ir lieliski ar savām daudzajām nozīmēm — “match” var būt gan sakritība, gan sporta mačs, gan sērkociņš, un mēdz būt aizrautīgi vēlāk skatīties, kā attiecīgās dienas vārdu ir interpretējuši citi mākslinieki.
Kā jau var nojaust, šogad ķeršos klāt atkal — ideālajā sapņu pasaulē esmu cilvēks, kurš stāsta stāstus un pasakas ar zīmējumiem, un inktobris ik gadu uzjundī šo dzirksti gruzdošajos noguruma pelnos.
Neskatoties uz dzirkstīm, pagājušā gada izklaidi es izlaidu pilnībā, un vēl gadu pirms tam es izturēju trīs nedēļas, noraudamies no spriedzes katru dienu actually veltīt pusotru stundu sēžot, domājot, un radot mazu, dumju, bet pabeigtu zīmējumu, kurš nemaz neatbilst lepnajām fantāzijām manā galvā. Tas nekas, ka maniem zīmējumiem laiski pieklājības pēc sekoja vien pāris tuvējie draugi un kolēģi — strugļi, tie jau ir internāli un tikai savā paša galvā iekšā.
Ja tev šis pasākums šķiet interesants un tu arī domā piedalīties — varbūt iebukņī man tviterī vai epastā? Labprāt sekošu līdzi, un varēsim abpusēji viens otru motivēt.
Tiekamies jau sestdien, un, yeah, pa vidu zīmēšanai, neaizmirsti aiziet nobalsot!
Nesen beidzās ikgadējās ICFP sacensības — ikgadējs onlaina pasākums, kurā katru gadu vienu nedēļas nogali savā starpā sacenšas ap simts programmētāju grupiņām, risinot kādu viltīgu uzdevumu, un es tajās piedalos ik gadu jau kopš 2010. gada.
Atkarībā no tā gada organizētāju jaudas un uzņēmības, uzdevumi un tos apvijošie stāsti mēdz būt visdažādākie. Pāris gadus atpakaļ organizētāji bija īpaši pacentušies, un mums bija jāuzraksta realizācija no tālas planētas saņemtas ziņas, kuras saturēja specifikāciju īpatnējiem mašīnkodiem, kurus realizējot, radās iespēja iedarbināt citplanētiešu atsūtītu kodu, izveidojot pat galaktisko datora termināli, kuru, pienācīgi izpētot, varēja mesties, ak, kosmiskās kuģu cīņās pret citām komandām.
Šīgada uzdevums nebija tik piņķerīgs, un es varu te pat nodoties nelielām vizualizācijām.
Tātad, uzdevums. Tev tiek iedots 400x400px balts dēlītis un aprakstītas iespējamās darbības, itin vienkāršas, piemēram —
un uzdevums ir ar šīs darbības uzrakstīt nelielu skriptu, kurš, laužot un krāsojot, izveidos attēlu, iespējami līdzīgu uzdotiem piemēriem.
Problēmas sāls ir tajā, ka katra darbība maksā kādu punktu skaitu, un izmaksas ir atkarīgas no tā, cik mazs ir bloks — jo mazāks bloks, jo proporcionāli dārgāk ir to nokrāsot vai sadalīt mazākos.
Jo mazāku krāso vai salauž, jo grandiozi dārgāk tas maksā: oriģinālā 400x400 bloka nokrāsošana vienā krāsā maksā 7 punktus, kamēr niecīga 1x1px bloka krāsošana izmaksā jau virs miljona.
Neiedziļinoties punktu skaitīšanas detaļās (to var izlasīt uzdevuma aprakstā), miljoni uz pikseļu krāsošanu ir nepieņemami, tāpēc uzdevums ir attēlu ģenerēšana, kuri nav pārāk dārgi izveidē, bet ir pietiekami līdzīgi oriģināliem.
Trīs dienas intensīva kopdarba, un mūsu risinātājs darbojās kaut kā šādi:
Not good, not terrible, un 29. vieta kopvērtējumā.
Salīdzinājumam, šādi darbojās uzvarētāju algoritms:
Var novērot, kā attēls tiek veidots šaurās strēmelītēs no vienas malas, visu laiku krāsojot maksimāli lielu dēli. Velni!
Kaut kādi atzinumi:
Izmēģini arī tu, sacensības ir baigais kaifs, un varbūt tiekamies nākamgad!
Lai regulāri rakstītu, tomēr vajag ērtu vietu, kur viegli ierakstīt savu tekstu, nevis jebatoriju ar mārkdauna failiem un Hugo-šmugo, un skriptiem, un ko tik vēl ne, tapēc izmēģināju kaut kādus ārējos servisus. Regulāri rakstīts sūds vordpresā esot vērtīgāks, nekā reizi gadā apdeitota figņa, un viss šitas. Paraustīju teletaipu, paraustiju write.as, nekas nepatīk, visur kaut kas ne tas — vai nu komentāru sistēma bezjēdzīga, vai raksta krievi un bez maksas — nē paldies, neliešu ūdeni uz viņu vējdzirnavām.
Nu i pie velna.
Es nezinu, vai man pa īstam ir uzmanības deficīta sindroms — pēc dažādām pazīmēm, un kā vēl ir, bet tas viss ir pašdiagnostika un paša manīti bagi ar smadzeņu izpildfunkcijas moduli. Jebkurā gadījumā, padomi, kas darbojas īstiem ADHD cietējiem, izrādās krietni noderīgi un strādājoši arī man.
No raptitudes bloga es paņēm padomu lasīt apzināti un lēni, ļoti lēni un ļoti apzināti, totāli iedziļinoties un izmaļot sevī katru teikumu, un tas manu lasīšanu pēkšņi ir padarījis par ārkārtīgi kaifīgu nodarbi. Tu, visdrīzāk, ka to jau tāpat zini, bet man bija jaunums, cik ļoti teikumos ir rakstītas daudz un dažādas nozīmīgas lietas! Tas, kas man bija līdz šim “lasīšana”, šķiet, vairāk ir bijusi pavirša slīdēšana pa uzrakstītā nospiedumu manā prātā, cik nu es to spēju ātrumā uztvert.
Es lasīju Cišina Liu, ķīniešu fantastikas autora, krājumu “The Wandering Earth“. Viņš ir savdabīgs scifi autors, kuram diezgan pajāt darbos notiekošo drāmu, bet viņš vairāk fokusējas uz setingiem un idejām, un neiespringst uz ticamiem dialogiem vai tamlīdzīgu literāru estētiku. Var jau būt, ka viņi Ķīnā visi tā uzvedas, anyway, mani iepriecināja stāsts “Mountain” ar tajā apdomāto citplanētīešu pasauli — evolucionējuši metāla un elektronikas robotorganismi, kuri izcēlušies kādas planētas tukšajā vidū, klinšu ieskautā pazemē, tumsā un bezsvarā. Ģeoloģiskā situācija raisa robotu vidū kosmosa teoriju par to, ka viss visums sastāv no blīva akmens, kurā atrodas burbuļi ar dzīvību, un roboti eventuāli tiecas šo pasauli izpētīt.
Lai veiktu izpēti, strauji attīstās akmeņrakšanas tehnika, bet izpēti skarbi ierobežo tas, ka vietas daudzums robokurmju tā jau nelielajā pasaulē ir limitēts — tuneļa racēji darbojas, izgrebtos akmeņus no priekšas novietojot sev aizmugurē, kā tādi caur klintīm peldoši burbulīši, bet, kādai iekārtai ejot bojā, tās tilpums uz mūžīgiem laikiem ir izšķērdēts, un robotiem dzīvei pieejamā pasaule samazinājusies.
Stāsts apskata šīs civilizācijas tieksmi pētīt, un vēlāk — šo izpēti apvaldīt, kad pie hipotēzēm par to, ka akmens slānim ir atrodams gals, krietni jau attīstītie kurmji sāk neprātīgi rakt, radot kaudzes atlūzu, atkritumu un bīstami samazināt dzīvei pieejamo, klaustrofobisko platību.
Lai sasniegtu akmens robežu, robotiem jāiemācās par gravitācijas esamību, un pat akmens robežas sasniegšana tiem nedod acumirkšķīgu gandarījumu, jo sasniegts tiek okeāns ar līdz šim neredzētu, robotiem nāvējošo vielu — ūdeni.
Pilnīgi brīnišķīgs stāsts, ļoti iesaku, turklāt šis man iepatikušais settings tajā ir tikai blakus-stāsts, tā ka nav pat baigais spoileris.
Es lasu papīra grāmatu iegāzies savā lasāmajā krēslā, tikai bez pleda un tējas krūzes. Lai varētu turpināt lasīt uz planšetes pirms gulētiešanas, biju novilcis digitālo versiju un, ticis līdz nākamajam stāstam, apmulsu un noskumu, un štrunts ar tulkojumos nesakrītošajiem personvārdiem, paskat, paskat,
Aaargh.
«Dealings in Dungeons» is a single-player dungeon-crawling role-playing printable-cuttable card game made by Sophie Houlden. I recommend it, it’s fun!
This post is mostly an extended twitter reply to Sophia with the scattered thoughts about the game.
The adventure started with Cursed Statue as the very first object to pick up. It gives a -2 to all attack rolls! so it’s a hard mode switch turned on at the very beginning. After surviving the first two fights with such an obstruction we had to decide what to do.
It didn’t occur that you can probably just drop it on the ground anywhere :) It didn’t felt right to retrofix the problem by pretending that it wasn’t picked up in the first place — so the poor rogue was on the quest to find a shopkeeper naive enough to buy it off from him. Many shortcuts were avoided until finally, close to the endgame a shopkeeper in the level 3 agreed to buy the cursed figurine off our hands. Real-life cheering ensued! Many shortcuts were avoided to improve the chance of encountering the shopkeeper.
Rogue got some fairy early on as an ally — but they soon left, disgusted by rogues actions at some dead adventurer’s grave.
Soon another ally was encountered — a greedy merc named Macy, who asked outrageous two gold for each fight, or she’d leave. Although she was sleeping through many of her attacks, she was well worth the price and was with the rogue till the end.
Another ally, a weird doctor with a suitcase full of saws, was very welcome as well, and, like Macy, helped to win the final boss.
Even though the game is solo, having another player to DM the events vastly improves the experience:
Bundža ar indijas riekstiem, citrons, mandarīns un pāris valrieksta drumslas.
No mācībām, uzdevums klusajā dabā. Pasniedzējs mazliet piepisās kompozīcijai, bet tas nemazina manu ekstātismu par avokado tekstūru.
Savā pēdējā video senspēļu estēts Lauraiss rāda savu jauniegādāto Silverball spēļu iekārtu, kas reiz izklaidējusi kāda kazino mazāk prasīgos viesus:
Kastē iekšā ir windows 95 un kaudze ar nelielām spēlītēm, kas atgādina par laikiem, kad katram tualetē bija tetris.
Mani visvairāk ieinteresēja Lauraissa izvilktais arhīvs ar spēlīšu izmantotajiem failiem — saiti viņš atstājis video aprakstā, kur to var atrast arī tagad, ja vien iekārtas autori vēl nav to uzgājuši.
Katrai spēlei savā mapītē tipiski ir atrodams pats spēles palaižamais Game.exe
fails, skaņas WAV faili un — pats interesantākais — jf.arv
fails, kurā atrodami visi attiecīgās spēles attēli.
Īsa paburšanās ar failu hex-editorā parādīja, ka ARV failu formāts ir pavisam tipisks “samest kaudzīti failu čupiņā” formāts, tajā stāv visi ilustrāciju faili vienā strīpā bez šifrēšanas, un faila galā ir mazliet sistēmas informācijas ar failu nosaukumiem un garumiem.
Ir pieņemts, ka pirmie faila baiti, tipiski četri, identificē faila formātu. Tā tas ir realizēts visiem populārākajiem arhīviem, attēliem un videofailiem. ARV formāts nav izņēmums, un sākas ar baitiem “1 1 0 0”. Pēc tā nāk četri baiti, kas norāda sapakoto failu skaitu, un pēc tā nākamie četri baiti — pozīciju kaut kur faila beigās, kurā glabājas saraksts ar failu nosaukumiem. Eku, es iekrāsoju:
Failu apraksts ir saraksts ar fiksēta izmēra ierakstiem, kur lauvastiesu aizņem faila nosaukumam rezervēta vieta, bet beigās ir atrodams galvenais — atrašanās vieta failā (12, jeb 0xc) un garums (0x7e2d):
Tiem seko vēl kāda draza — visdrīzāk, kādi faila izveidošanas datums un tamlīdzīgas muļķības, bet tā nav svarīga.
Informācijas ir pietiekoši, lai uzrakstītu attēlu atpakotāju un parādītāju. To es arī izdarīju, un tas ir atrodams saitē https://spicausis.lv/arv/
Kodu, tīru javaskriptu, var palasīt githabā, tur nav daudz.
Īstam kaifam nepieciešams lielais silver.zip arhīvs ar visiem attēlu failiņiem, bet lapa uzreiz ielādē arī nelielu attēlu arhīvu, lai nav nu pavisam garlaicīgi.
Ģertrūdes ielas teātris piedāvā eksperimentu — nelielu audioizrādi «Jums ir apdegušas ausis», kuru noklausīties, snauduļojot austiņās, kamēr tajās apkārt grabinās, čabinās un čukstinās aktieri, uzburot dažādas ainas.
Izrāde neņem aiz stingras rokas un neved cauri skaidram piedzīvojumam, nē, tā savā nodabā tikai ar skaņas efektiem vien veido dažādas vairāk vai mazāk abstraktas scēnas bez īpašām raizēm par to, vai tu esi ar autoriem uz viena viļņa, un man atgādināja rēbusu bez pareizajām atbildēm. Šis bija neparasts skaņas iztēles treniņš, lielāko daļu izrādes es mēģināju noorientēties, kur autori vēlas, lai es šķistu, ka es atrodos un vai es esmu vēl turpat, kur biju vēl minūti atpakaļ.
Visdrīzākais, ka lokāciju neviennozīmība ir apzināta — ieviešot klasiskāku stāstu, eksperiments daudz neatšķirtos no kāda tipiskāka audioiestudējuma, kamēr šādā veidā fokuss ir uz iztēli. Pat, ja reizēm es sēdēju un domāju “tu tagad tos papīrīšus šuršini tapēc, ka tev šķiet, ka tas izklausās pēc degšanas, ja?”, tas bija tīri mīlīgi.
Izrādē nav daudz teksta, bet tie, kas ir, man gan nelikās labi. Replikas ir īsas, īpaši saīsinātas un teatrāli samāksloti nedzīvas (“pa kreisi — kalni. pa labi — zilonis” saka kaut kas, kas varētu būt domāts tūrisma autobusa gids). Ausīs čukstot, itin labi var just, kad ļaudis nerunā savās dabīgajās balsīs — pieķēru sevi pie vēlmes uzsist pa plecu aktieriem un teikt, “nu nemokies, pasaki tagad vēlreiz normālā balsī, un tā, it kā tu būtu patiešām tas, ko attēlo.”
Tas tā. Ja pati izrāde, kaut mani diez ko nesasniedza, man likās atbalstāms eksperiments, tad izrādes iegādes process mani gan pamanījās aizkaitināt. Es nebiju gatavs tam, ka lapā rakstītais “izrādes cena: četri eiro” izrādīsies tukša diršana, jo, iegādājoties pieeju, tā apaug ar zvaigznītēm, mārketinga sīkrakstiem un komisijām un — tā kā tādā biļešu paradīzē — pārvēršas jau par piecīti, un, it kā ar to būtu par maz, vēl liek iziet cauri absurdam busyworkam, meklējot biļetes numuru epastā atsūtītā pdfā, meklējot saiti, kur numuru ierakstīt — un tas viss, lai tiktu pie vimeo saites uz izrādi.
Teātra programmētājiem būtu noderīgi pamēģināt iegādāties kādu maksas video pašā vimeo, un salīdzināt eksperiensu ar pašu sanagloto.
Pirms pāris nedēļām Endomondo veidotāji ietrieca man duncīti mugurā, paziņojot, ka iemīļotā skriešanas un pastaigu uzskaites telefon-tuļķi šogad izslēgs pavisam.
Es pāris reizes nedēļā bez fanātisma skrienu, dodos garākās pastaigās un praktizēju filozofiju, kurā, ja izskrējiens vai pārgājiens nav saskaitīts, ja tam nevar redzēt kilometrus un vidējo tempu, tad tas nav interesanti un diez ko neskaitās. Man patīk sekot līdzi skriešanas uzlabojumiem un gremdēties atmiņās par pastaigām, zūmojot kartes tuvāk un tālāk.
Man nav gudrā pulksteņa, es skrienu ar parastu androīda tālruni. Meklējot aizvietotāju, es iztaustīju kaudzīti piedāvājumu. Man likās, ka es vēlos pavisam maz — es vēlos neatkarīgu darbošanos bez jebkādiem gudriem pulksteņiem, pārskatu webā, lai aplikācija atcerētas manus labākos laikus un priecātos par uzslavām par to uzlabošanos — bet tas izrādījās par daudz prasīts.
Viss ir vietā! Pārskats webā, labākie laiki un uzslavas par uzlabošanos. Praktiski pilnvērtīgs endomondo aizstājējs, kura lieliskās priekšrocības man pilnībā pārsvītro izmantotās balsis, kuras ziņo par tempu un attālumu. Par cik izstrādātāji balss sintēzes vietā izmanto ierakstītus balss semplus skaitļu izruna ir neciešami ilga un liekvārdīga, ar milzīgām pauzēm starp cipariem.
Kaut arī šim dārgajam un gaumīgajam skriešanas trekerim kādreiz ir bijis arī web interfeiss — runā, ka krietni labs — Adidas kādā progresa uzplūdā ir izlēmuši, ka ar telefonu pietiek, bet iespēja uz datora ērti blakus tabos salīdzināt workautus nevienam nav noderīga un to uzturēt neatmaksājas. Kā blakusefekts web likvidācijai, skrējienu datus no aplikācijas nav iespējams dabūt ārā — autori piedāvā nosūtīt pieprasījumu datu saņemšanai, pēc kura viņi solās nedēļas laikā atsūtīt arhīvu ar visiem gpx failiem.
Par tādu attieksmi maksāt es nevēlos, tapēc vairs netraucē tas, ka arī te balss ir ierakstīta, līdz ar saistītajām neciešamā ilguma, paužu un liekvādības problēmām.
Tikai un vienīgi skriešanai. Pārgājieniem nē, nekam citam nē. Nē tad nē.
Izskatās, ka Stravu lieto tikai ļaudis ar skriešanas pulksteņiem, jo to askēzi, kas ir aplikācijā, es par pilnu ņemt nevaru. No tā, ko redzēju, Strava šķiet apmāta ar to, lai katrs skrējiens vai riteņbrauciens būtu kā sacensība un jauni rekordi nāktu ik dienas, jo tās kartē ir daudz dažādu maršrutu drupaču, par kuriem fanātiski ļaudis vienā laidā sacenšas, kurš ātrāk tos noskries un nobrauks.
Caynax ir maziņš, tīklu nemaz neprasošs maršruta trekeris, kurš pilda vienu funkciju — saglabā veikto distanci gpx maršruta failā un dod to pārskatīt. Tam nav nekādas sociālās integrācijas vai webu, un arī pulsa siksniņu tam pieslēgt nevar.
Kaut kas tā minimālismā man sajutās tuvs, kaut no man interesējošajām fīčām tam ir vien laika/distances runāšana ar android TTS runas sintēzi. Par cik tas ir maziņš, dara savu darbu labi un uz regulāru naudu nepretendē, tad tas ir uz palikšanu telefonā.
Šī aplikācija ar nejēdzīgo nosaukumu tagad ir underarmor (Endomondo saimnieku) galvenā skriešanas aplikācija. Viss jau būtu labi — gan pulsa siksniņas atbalsta, gan kaut kāds webs ir, gan ausī bubina ar konfigurējamu runas sintēzi, bet, ak neraža, pilnīgi un nemaz neseko personīgajiem sasniegumiem.
Bēdīgi, viss ir bēdīgi. Fīčas, kas endomondo bija pašas par sevi saprotamas — ātrākā kilometra/jūdzes precīza indikācija kartē, vairāku skrējienu apvienošana pēc telefona uzkāršanās, u.tml — visur izrādās eksotika, kuras nav vērts pat meklēt.
Pats līdz bezmaksas perioda beigām palikšu pie mapmyfitness, un tad skatīšos tālāk. Varbūt, kāda turīga organizācija pamanīsies Endomondo izpirkt, jo citādi neko, kas prasītu naudu, bet nekaitinātu vienā vai otrā veidā, es neredzu.