Jauns oktobris, jauns inktobra izaicinājums. Tiem, kuri te ir pirmoreiz — tas ir mudinājums katru oktobra dienu uzzīmēt bildīti par uzdoto tēmu, un plānoto tēmu sarakstu var redzēt tepat lapas malā. Ļaudis izmanto šo kā iemeslu atrotīt piedurknes un beidzot pazīmēt (oriģinālā — ar tinti, bet var uz datora un it visādi), un, obligāti, iepostēt sev mīļā soctīklā, lai draugiem prieks.

Pirmās dienas tēma šogad ir MUSTACHE, ūsas. Rīt būs WEAVE, pinumi un aušana, un tā — cerams — trīsdemit vienu dienu pēc kārtas šomēnes.

Personīgi sev uzstādītie noteikumi nav nekas neparasts — te viss ir bez modernās attēlu ģenerēšanas (jums tās viltotās eglīšu mantiņas dod prieku un gandarījumu? man nemaz), references attēli un foto — tikai iedvesmai, ne kopēšanai. Process man ir garlaicīgi analogs, visiem attēliem ir un būs papīra versijas (iespējams, sačakarētas, ja es ķeršos pie krāsošanas). Pēc skannierēšanas datorā gan nekautrējos aizvākt tintes pleķus un tehniskus defektus.

Rau, pirmās dienas mitoloģiskais ūsainis!

Strauji savajadzējās vienu piemirstu failu no vecā stacionārā datora. Nonesu datoru no bēniņiem, piemetu pie tuvākās elektrības, un gaidīju. Tīklā tas neparādījās. Skatījos uz rūtera, vai/kur tas būtu atrodams — varbūt rodas ip adresu konflikts ar esošo datoru? Wifi iekārtas, viss šitas. Nekā, klusums.

Negribīgi tomēr atvilku datoru pie monitora (es biju plānojis in-and-out piecas minūtes, bet bija pagājušas jau piecpadsmit), pieslēdzu klaviatūru, monitoru un skatījos. Vai es būtu kaut kur sačakarējis tīkla iestatījumus? Aizmirsts komats, un tīkls nemostas?

Viss izskatījās kārtībā, bet IP adreses datoram tā arī nebija, logos klusums.

# ip addr
...
2: eth0: <NO-CARRIER> mtu 1500 state DOWN

Āhhhh! Kāds tur vaifajs. Tīkla kabeli arī vajag piespraust.

Šorīt zirņi mani sagaidīja ar saduļķotu, biš voncīgu un mikrobioloģiski saputojušos ūdeni. Fotoattēli izrādījās mazliet izplūduši: biju bez brillēm, tā ka lieciet lietā iztēli, iztēlojoties akvāriju, kurā iečurājis vienradzis — nav gluži stacijas tualetes vaibs, bet nav arī nekāds dzidrs zirņu avotiņš.

Ūdensaudzēšanas sistēmās ir svarīgi pieskatīt pH līmeni, cik skāba vai sārmaina vide ir — jo nepareizāka būs vide (pareiza ir ap pH 6), jo sliktāk saknes uzņems barības vielas, nepareizā vidē augs visādi nepareizi mikrobi un viss būs slikti.

Ūdens pH līmeni var aplēst ar īpašiem papīrīšiem, kuri maina krāsu, bet tas man šķiet ir tikpat precīzi un ērti, kā izmantot metamo kauliņu. Estēti izmanto smalku elektronisku uzparikti, pH mērītāju. Tam ir divi elektrodi, viens no tiem ir neparasta stikla bumbiņa, un uz tās parādās H⁺ joni. Aparāts nomēra mikroskopiskos sprieguma milivoltus, kuri no tiem rodas, un rāda, kādam pH tas atbilst. Izmērītais spriegums ir mazāks par oda klepu, bet iekārta ir vien paresna flomastera formā! Ērti un tehnoloģiski.

Ja pH līmenis ūdenī atšķiras no vēlamā, tad to var un vajag pietūnēt. Ja pH ir par augstu — vide ir sārmaina — tad jāpiegāž klāt kaut kas skābs. Ja vide ir skāba, tad — sārmains.

Ārvalstu informācijas avoti visi kā viens saka, lai aiziet uz veikalu, kur ir dārzniecības preces, un tur būs nopērkami dažādi jau sagatavoti “pH Up” un “pH Down” šķīdumi (un pH mērītāji, un zemenes ar pūdercukuru, un biezpiens ar rozīnēm). Konstanti caururbjoša tēma manos ķimerējumos ir tā, ka lokāli te nav ne-kā. Dārzniecības veikalos var atrast barību kapu krūmiem un tomātiem, bet pat keramzīta drenāžas bumbiņas vajadzēs meklēt īpaši. pH mērītāju kopā ar kalibrēšanas šķīdumiem pasūtīju no igauņu draugiem, piemēram, jo vietējie veikali nebūt neraujas tos piedāvāt.

Tātad, man nav īsta pH samazinoša šķīduma. Par cik skočs un savilcēji arī ir caururbjoša tēma, tad savu ph samazinošo šķīdumu uztaisīju no katrā veikalā atrodamās citronskābes. Kaut arī projekta gaitā iepriekš jau biju to lietojis, šorīt, skatīdamies uz ne pārāk omulīgajiem ūdeņiem, apzinājos, ka vienīgais, ko biju darījis, biju vakar samazinājis pH ar jaunu porciju kaut kādā burciņā svaigi iejauktas citronskābes šķīduma.

Un tas ir tas, kā es skumji uzzināju, ka citronskābe no randomām nesterilām burciņām nav labs variants, lai dzenātu ūdens pH. Visādi mikrobi mīl ēst citronskābi (atšķirībā no ortofosforskābes u.c lietām, kuras ir īstos šķīdumos), un citronskābi labāk lietot tikai limonādēm.

Tāpēc šodien izsūknēju visu ūdeni no kastēm un nomainīju ar jaunu un dzidru, iepidžināju mazliet tomātu barības, un skatos, ka būs tomēr jāpasūta īsts ph samazinošs preparāts (ievērojiet, ka arī šīs veikals īstenībā ir Lietuvā).

Mācība: reizēm ir vērts klausīt ļaužu pieredzei un sameklēt specifiskus produktus — šai gadījumā, pH tūnēšanas īpašos šķidrumus, ja reiz tādi eksistē — ne vienmēr vērts paļauties uz produktiem tikai tāpēc, ka tie jau ir virtuvē un vietējā veikalā, un varētu derēt.

Man ir interesanti, kā eksperiments beigsies. Šodien universitātē redzēju kā aug citu studentu zirņi — un guvu apstiprinājumu savām aizdomām, ka vislabāk aug tie zirņi, kurus neaiztiek.

Universitātes projektam jau gandrīz divas nedēļas es aizrautīgi audzēju zirņus. Ko interesantu var atrast zirņu audzēšanā topošais elektronikas inženiera bakalaurs? Ja tev ir divdesmit gadu, tad, droši vien, nekā daudz. Ja tu esi čēesmit-plus-gadīgs vecūksnis ar mazliet disposable income, tad var ķerties pie kārtīga inženēriska projekta, un izveidot nelielu geto hidroponikas setapu — gana lētu un vienkāršu, lai paliktu nauda saldējumam, bet pietiekoši stilīgu, lai justos kā inženieris.

Hidroponika nozīmē, ka augi netiek iestādīti augsnē — augsne tā pa lielam augiem nav priekš barošanās vajadzīga, tā ir tikai būvmateriāls, lai viņi kaut kur stabili stāvētu — bet ūdens ar barības vielām tek garām saknēm, un saknes pašas savāc to, kas tām nepieciešams. Galvenais, lai ir barības vielas, un vide nav nedz pārmēru skāba, nedz sārmaina. Šādā veidā audzē pat burkānus!

Man ir divas nosacīti identiskas zirņu audzētavas, kur viena dabon mākslīgo gaismu desmit stundas dienā, bet otra — sešpadsmit, turklāt kontrolei uz palodzes stāv trīs zirnīši podiņos, kurus neviens pārāk rūpīgi nepieskata. Es ik dienas pierakstu, cik ļoti zirnīši ir paaugušies, un ceru zinātniski novērot, ka mazliet vairāk gaismas un mīlestības zirņu augšanai ir labāk, nekā mazāk gaismas un mīlestības.

Zirnīši aug 70mm kanalizācijas caurulēs, mazos tīkliņos, kur tos notur keramzīta drenāžas bumbiņas. Caur cauruli ūdeni dzen Eheim vismazākie — compacton 300 — akvārija sūknīši, gaismas ir kaut kādas lētas noname audzēšanas gaismas no 220.lv, un tās — caur Sonoff Zigbee relejiem — ir pieslēgtas manam mājas internetam, kurš tās slēgā iekšā-ārā noteiktos laikos.

Konstrukcijas sēž skaistās Ikea kastēs. Mans personīgais uzstādījums bija nesačakarēt šīs kastes, lai tās paliktu atkal-izmantojamas, tā ka nekādu caurumu, tikai mehāniski stiprinājumi, inženieriskais velkro, noņemama līme, skoči un makgaiverenes. Ilgtspēja ne ilgtspēja, bet perfekti lieliskas kastes izcūkot eksperimentam es arī nevēlos.

Kastē iekšā ir rāmis, kurš izveidots no 5mm alumīnija stienīšiem, kā lego sasprausts drukātās kājiņās — super-ērti! Kanalizācijas caurules iekšā turas…. kaut kā, ar populāro puņķu un kociņu metodi. Manas drukātās stutes izrādījās pārāk nestabilas priekš caurulēm (ar ūdeni un vēl zirnīšiem iekšā, kanalizācijas posmi kļūst diezgan pasmagi), tapēc tā ir neliels pastāvīga haosa avots.

Nu un, eksperimenta tīrības vārdā, ap rāmi ir melnbalta agroplēve, un ikdienā vāks virsū — lai izvairītos no gaismas piesārņojuma, un zirnīši dabūtu tikai to gaismu, kas tiem pienākas. Nekādas saules, nekādas vaļības!

Hidroponika kā pasākums šādā izskatā ir diezgan ne-robusts. Nepietiek ar to, ka elektrība ir vitāli svarīga — ja mazie akvārija sūknīši apstāsies, tad saknes ātri vien izžūs, un viss nokaltīs — bet ik pārdienas notiek kaut kas, kas liek nopūsties un labot uzbūvi. Tas arī ir galvenais iemesls, kapēc es rakstu — es taču aizmirsīšu visas tās lietas, kuras man notiek, bet tieši šobrīd 3d printeris drukā kārtējo ķesku, un man ir brīdis pablogot.

Varētu iztēloties, ka sešpadsmitstundinieks zeļ un plaukst, kamēr desmitnieks ir salīdzinoši savārdzis, bet mana personīgā neveiklība ievieš fluktuācijas dabiskajā atlasē. Piektdien, piemēram, sešpadsmitstundinieks tika pamatīgi sakratīts, kamēr es cīnījos ar nestabilo cauruļu konstrukciju, tas nepagāja bez sekām un tagad jau mana 16h grupa izskatās skumīgāk par 10h, kura aug netraucēti. Bet aug!

Zirnīši ir nu jau tik paaugušies, ka viņiem akūti nepieciešams tīkliņš, pie kura pieturēties un rāpties uz augšu. To sataisīt ir mans šodienas mērķis, bet tas noteikti nāks ar kādām jaunām sekām.

Viena seka, kura jau šodien ieradās, ir šāda:

velna ķīnieši barošanu gaismām padod pa usb izskata spraudni (tas nav īsts usb, tur vnk 12V nāk iekšā), un tas nemaz nav piemērots ne mazākajai fiziskai slodzei, bet show must go on, un man rīt nepieciešami jauni rādītāji un labāki, garāki, lapiņas luncinoši apmierināti zirnīši. Zinātne!

Tā, ka nu tā. Nu došos salabot konektoru un sakarināt tīkliņus. Gaidiet mani atpakaļ ar jaunumiem no mājas dārznieku haosa pasaules.

Tautas gudrība stāsta, ka nevajag apciemot bērnības varoņus, būs viena vienīga vilšanās. Par laimi, man ar Vika «Dinīts nāk!» grāmatu vilšanās izpalika — neparastais marsiešu pasaku, latviešu folkloras, vieglas nekaunības un pēcpadomju atmosfēras kokteilis ar karaļiem, princesēm un kosmosa kuģiem izrādījās tieši tāds, kāds tas sēdēja manā atmiņu kambarītī.

Šķiet, ka es esmu vienīgais, kuram šī grāmata sēdēja atmiņās, jo šādu grāmatu neatcerējās neviens, ar kuru es par to runāju. Pat mana mamma nē — kaut esmu drošs, ka tā bija viņa, kura šo grāmatu man pirms gadiem trīsdesmitpieciem nopirka. Ģimenes grāmatplauktā tā arī vairs nebija atrodama (iespējams, ka nelaiķa tēvs reiz būs ieskatījies, kādas ģeķības viņa nekam nederīgais dēls lasa, un to dusmīgi izlidinājis. Nebūtu pārsteigums).

Stāsta noslēgums man pienāca nesen, iepazīstoties ar vietējo bibliotekāri, kura uzzināja, ka grāmata ir praktiski rokasstiepiena attālumā, blakus bibliotēkā, un sagādāja to. Meties lasīt, es pārvērtos atpakaļ par to mazo dumjo mazpadsmitgadnieku, kurš to lasīja pirmoreiz, viss bija tik pazīstams un naivi mīļš. Vecums nu lika novērtēt Laimas Eglītes ilustrācijas vēl spēcīgāk — man tās patīk nenormāli!

Tapēc es, daudz nedomādams, nopurināju putekļus no fotoaparāta un skannera un devos savā personīgajā svētceļojumā cauri tekstam un laikam, fotografējot, skenējot, OCRojot un rūpīgi apčubinot tekstus un ilustrācijas, lai arī kāds retais garāmgājējs varētu uz mirkli iegāzties šai burvīgajā, neparastajā bērnu literatūras pasaulītē, klikšķini tik virsū dinozaurmātei,

Vietējā interneta tenku bodē iesvilās potenciāla drāma, bet biedri, kuri mēdz būt visai lecīgi, neticami ātri atrada kopēju valodu.

Izskrēju vakar pa diagonāli cauri “Someday is today” grāmatai. Tā iedeva dzinuli pamatu šodien pieķerties kādām gruzdošām, bet mūždien atliktām un paplēnējušām lietām.

Grāmatas autors ir baigais ņinzja, kurš krāmē savā darbu šķīvī visu ko var, un nebeidz vien par to tīksmināties. Nevaru ieteikt lasīšanai, bet arī efektu raibu lietu darīšanas-pieķeršanās ziņā redzu skaidri — un es pat šai darīto lietu sarakstā nepieminēju to, ka sāku lasīt “The Art of Immutable Computation”, pieskatot meitu vannā, un man par to būtu ko teikt!

Klavieres

Es savācu no meitas planšeti, atvēru tajā sēžošo Pianoforall kursiņu, un atkārtoju pēdējo nodaļu, līdz kurai reiz biju ticis, par akordu inversijām. Kad pirksti lēnām sāka atcerēties F-mažorus un C-minorus (pie mums tradicionāli tiek saukti fa-mažors un do-minors), sameklēju mazliet noputējušo izdruku ar burvīgo Desperado, un pāris reizes nospēlēju — desmit reizes lēnāk un nelīdzenu, nekā to spēlē Eagles. Sievai netraucēja, ka tas izklausās vairāk pēc atsevišķām frāzēm, nekā kopīgas kompozīcijas — izrādās, ir patīkami dzert kafiju, kamēr fonā kāds mazliet plinkšķina.

Ārkārtīgi patīk gan tā sajūta, kad kaut kas pa īstam patīkami skanošs nāk ārā no pirkstiem, gan puzlīšu risināšana, basa līnijā spēlējot to, kas tobrīd ērtāk, nevis to, kas notīs uzzīmēts, tā arī var!

Derētu padarīt klavieres sistemātiskākas un iemācīties kādu dziesmu pavisam no galvas. Šķiet, jāatrod kaut kas jestrāks un mazāk mentāli smags kā Desperado. Kaut kas no Džona Fogertija? Down on the corner?

Itāļu valoda

Es nezinu, vai es jelkad actually nobriedīšu mest mieru drebināšanai lokālajā aukstumā un lietū un doties emigrācijā uz siltajām zemēm (Sicīlija one love), bet šejienes laikapstākļi un saulītes regulārais trūkums mani ēd dzīvu nost. Itālijas lauki ir regulāri uztur manu mentālo veselību un, nākamreiz, kad es tur ceļošu, es vēlos spēt patarkšķēt pa īstam vairāk par divu alu pasūtīšanu, lūdzu.

Par cik es mācos RTU un tuliņ trešajā kursā būs jāizvēlas kāds randoms papildu priekšmets, esmu jau noskatījis, ka tas papildu priekšmets varētu būt itāļu valodas pamati, apvienojot studijām nepieciešamo ar interesanto un noderīgo. Ekspluatēšu universitātes dotās iespējas un izmantošu pasniedzēju kā kaut ko, ar ko runāties.

Valodu mācīšanās ir biš elle, jo visas trīs pamatprasmes — lasīšana, klausīšanās un runāšana — ir totāli atšķirīgas un, lielākoties, neatkarīgas, tās viena otru īsti nemaz nepapildina, un mācīties valodu bez tā, lai maksimāli ātri nesāktu ar kādu runāt, ir zemē nomests laiks. Un sākt runāt ir biedējoši,

bet līdz tam, es bibliotēkā atradu Nuovo Espresso kursiņu, kurš cenšas studentus iegāzt valodas vidē kā mazuli baseinā, un, kaut arī man nav blakus studentu, ar ko risināt dialogus, kādu stundu šodien braši pavadīju šai vidē, pie viena skaļi risinot visādus “Buongiorno, mi chiamo Einārs” dialogus pats ar sevi.

Skannierēšana

Es safočēju mīļu, mazzināmu bērnības grāmatu (to man sameklēja nejauši iepazīta vietējā bibliotekāre!) ar nodomu to OCRot un dumpinieciski pārvērst glīti digitālu. Iestūķēt grāmatu datorā izrādījās vieglāks un ātrāks process, nekā gaidīju; tagad tikai jāsatīra un jānoformē.

Vairāk detaļas — tad, kad būs kas taustāms, pagaidām tikai ieskats no procesa,

Ritenis

Pēc lauztās potītes atveseļošanās, senākā aizraušanās ar skriešanu bija jāizbeidz, un tās vietā ķirurģe ieteica pievērsties ritenim vai peldēšanai. Līdz ar to, es jau kādu laiku vizinos ar savu MTB, un man te blakus top melnraksts par lietām, kuras man bija interesanti uzzināt par riteņiem — mana pasaule bija apstājusies ar Trek riteni, kurš no ražošanas noņemts pirms divpadsmit gadiem.

Bez neprātīgas vizināšanās pa vietējiem mežiem, es sadzīvoju ar to, cik sasodīti sarežģīti diezgan masīvam pieaugušajam ir paveikt tās lietas, kuras šķietami triviāli padodas bērniem. Tā nu es mācos pa druskai braukt bez rokām (mācības apgrūtina mana nevēlēšanās iešļūkt krūmos, kas ik reizes vēl šķiet neizbēgama) un — nē, wheeliju vēl ne, šobrīd vienkārši pilnvērtīgi pacelt priekšējo ratu. Un šodien man jau drusciņ tas sāk izdoties! Līdzsvars ir tik sasodīta padarīšana, bet es zinu, ka reiz tikšu arī līdz palēcieniem.

Zīmēšana

Tuliņ uzspiedīšu “publicēt” šim visam, un ņemšu papīra lapu, un sākšu pazīmēt, tāpat, prieka pēc. Pēc pusotra mēneša atkal kārtējais inktobris un būtu jauki iesildīties, un man taču patīk zīmēt, velsparāvis.

Tā vietā, lai dotos uz manu jaunības mīlulīšu — Queens of the Stone Age — koncertu arēnā rīga, es būtu varējis uzmaukt galvā spaini un lūgt sievu dauzīt pa to ar pavārnīcu. Es nezinu un man ir vienalga, kas bija atbildīgs par to, ka smalka un traka koncerta vietā bija skaņu kakofonija ar bundzinieka atbalsošanos un vokālista dziedātā teksta saplūšanu neskaidrā ļerpatā. Runā, ka labi koncerti tur arī esot bijuši (Korn), bet es palieku pie iespaida, ka tā vieta ir nolādēta, un plānoju tur neatgriezties, ja nu vienīgi uz kādu hokeju.

Bija interesanta pieredze redzēt kā mīļi dziedātāji ar blīkšķi un enerģisku dziesmu uzsāk uzstāšanos — un paātrināti pukstošā sirds pēc neilga brīža nomierinās, nododot fokusu uz smadzenēm, kuras sāk vaicāt, klaaau, kas te vispār notiek? Es biju ar čomu, un mēs cerējām norakstīt to visu uz savām pensionāru ausīm, tomēr tad būtu jāatzīst arī tas, ka mūsu ausis ir degradējušās vienlīdzīgi. Kā senili rēgi mēs līdām pa zāli, meklēdami labāk skanošu vietu. Mēs tikām vaļā no atbalss, bet vokāls skaidrāks nekļuva nekur.

Pūlis likās uzķēris pareizo vaibu — dungot līdzi dziesmu idejām galvā, nevis tam, kas skan no daudzajiem skaļruņiem. Tā var, un spēcīgi basi un alkohols spēj hipnotizēt, un dārgās biļetes liek fokusēties un spiest ārā visu iespējamo sulu no pasākuma baudīšanas — bet tas nebija gluži tas, pēc kā es biju ieradies, un jelkādai katarsei nepalīdzēja nemaz.

Un… izrādās, tas nav tikai lokāls fenomens? Pasaules klases grupas daudzās šitajās hokeja hallēs skanot kā ķīseļa katls, kuram pa virsu uzlikts dvielis. Es varu atrast youtubes video, kur šīs pašas qotsa tūres ietvaros ar telefonu filmētai dziesmai skaņa ir labāka, vai neatkodējama kakofonija citās vietās. Damn.

Vismaz to vietu manā fantāzijā, kur Marks Lanegans vēl ir dzīvs, un visi tik jauni un daiļi, man neviens neatņems.

Apčubināju savu galdaspēļu skapi, un notrausu putekļus no sev reiz tik ļoti mīļajiem Robinsoniem. Kādu laiku to neesmu spēlējis, tomēr tā man ir visai zīmīga spēle, jo parādīja, cik ļoti man pašam patīk kooperatīvās spēles (tās ir tādas, kur visi spēlētāji ir sabiedrotie, un cenšas panākt uzvaru kopīgi) un cik omulīgi man ir sēdēt stāstnieka lomā.

Oriģinālā šī ir nežēlīga spēle ar gariem un cimperlīgiem, un niansētiem noteikumiem, kurā ir daudz ko atcerēties un daudz ko palaist garām. Mēģināt izdzīvot uz salas, uz kuras spēlētāju komanda ir izskalota ir grūti arī bez tā, lai sekotu darbību secībai.

Labojot situāciju, es reiz izmēģināju kļūt par nespēlējošo vadītāju-narratoru, kurš seko darbību secībai un kura pārziņā ir visa spēles mehānika un noteikumu nianses, kamēr spēlētājiem atliek pieņemt lēmumus un mest metamos kauliņus, kad tas nepieciešams.

Hoho, spēle kļuva par kaut ko pilnīgi citu! Tā kļuva par pieejamu, vētrainu, kopīgu spēlētāju piedzīvojumu, kuru turklāt varēja izbaudīt arī tie spēlētāji, kuriem spēles laukuma vizuālā sarežģītība iedvesa paniku.

No plaukta izvilktā, nedaudz putekļainā kaste atgādināja par to, ka oriģinālie spēlētāju kauliņi (angliski tos bieži sauc meeples) ir koka ripiņas ar uzlīmētām papīra ļerpatiņām, un attēli no tām savlaik noberzās jau pēc pirmajām desmit spēlēm. Nu parādījās labs brīdis izveidot un izdrukāt savas ripiņas.

Spēles gaitā ripiņas — tās norāda darbības, ko spēlētāji dienas laikā dara uz salas, un viņi mēdz viens otram palīdzēt — tiek liktas nelielās čupiņās viena uz otras. Uzmodelēju mazu ripiņu ar maliņu, lai tās glīti liktos viena uz otras, un veicu testa druku.

Bija ok, bet ne līdz galam. Ripiņas bija varen vieglas, un koka klucīši jutās labāk vien tapēc, ka bija mazliet, bet tomēr masīvāki. Es zinu, ka varu labāk!

Un viss kļūst labāks ar nelielu devu magnētisma. Man bez atvilktnē blakus disketēm mētājas kaudzīte nelielu magnētiņu, un nu tiem bija laiks spīdēt. Ja tāds būtu iekšā katrā ripiņā, tās liptu kopā pašas, un tas pilnīgi kompensētu to vieglumu!

Vēlējos izmēģināt kaut kur redzēto metodi ar to, ka detaļas iekšā tiek atstāts dobums, un drukas laikā tajā tiek ievietota kāda detaļa — gultnīši, asītes, vai pat magnēts. Tikai kā?

Modelēšanas rīki parasti aizvāc jebkādus neredzamus un nepieejamus dobumus figūru iekšienē, tapēc man nebija īsti skaidrs, kā to paveikt. Vienkāršākais, kaut ilgtermiņā neprecīzākais veids izrādījās pašā slaiserī, gatavojot detaļu drukai, pievienot “negatīva tilpuma” cilindrīti pareizajā izmērā un vietā, un tad var pareizajā augstumā printerim palūgt nopauzēt druku, lai varētu ielikt magnētiņus. Skrīnšota nebūs, tur nav nekā glīta, bet pēc figūras plānotā druka pa vidu izskatās šādi:

Dzīvē tas izskatās šādi, printeris ir ticis līdz caurumu kārtai un apstājies:

Lai magnēti neizlektu ārā no savām vietām un nepiemagnetizētos pie drukājošās galviņas, katram gadījumam katru no tiem tur abpusējā skoča kriksītis. Magnētiņus ir ārkārtīgi svarīgi ielikt pareizā virzienā, citādi kauliņi nevis lips kopā, bet atgrūdīsies viens no otra. Lai tas nenotiktu, man pareizā magnētu puse ir atzīmēta ar marķieri.

Un tad atlicis vien sagatavot pašas bildītes no boardgamegeek paša spēles autora ielādētajiem failiem — tas taču ir tik jauki! — kas mazliet saslaucītas inkskeipā. Ideālākā pasaulē te būtu tintes druka uz vinila uzlīmes, griešana ar plotergriezēju un tamlīdzīgas vaļības, bet manā šībrīža pasaulē iztikšu ar A4 printera papīru, divpusējā skoča gabaliņiem, un šķērēm:

Ripiņas gan vēl nav pierādījušas sevi spēlē, bet man izskatās lieliskas. Pievilkšanās spēks ir pietiekami spēcīgs, lai divas-trīs ripiņas varētu viegli saķept kopā, bet pietiekami maigi, lai netraucētu spēli — tīri kā mazs gimmiks un iemesls varbūt vēl pamuļķoties pie galda.

Tagad atlicis mazākais — savākt ļaudis uzspēlēt atkal!

Valsts ieņēmumu dienests varētu iet izēst sev dirsu. Ar apskaužamu regularitāti vairākas reizes gadā, dažādos formātos roboti un inspektori mirdzošām acīm skrien mani gānīt — nesakrīt! Deklarācija nesakrīt! Jūsu ieņēmumi ir lielāki, nekā deklarētie! Precizējiet nekavējoties! Un jau berzē rokas, domājot par saviem jaunatgūtajiem nodokļiem un plāno atvaļinājumu par potenciāli nopelnīto prēmiju.

Un atkal, un atkal, un atkal sēžos viņiem rakstīt, ka, nolādēts, jūs, sēnes — varbūt jūs varētu salikt kopā 1 ar 1 un ieraudzīt, ka eksistē arī privātpersonas, kuras nodarbojas ar saimniecisko darbību un maksā PVN. Un tieši no turienes rodas — negaidīti — 21 procenta starpība, jo visas deklarācijas ir korektas un tā nu tās strādā šai situācijā.

Nē. Atkal.

Uz šo atbildēs mana grāmatvede, jo viņa izskatās uzvilkusies ne mazāk par mani. Bet es vismaz varu izmantot blogu kā zibensnovedēju un izburkšķēt te, mierā un klusumā.