Sestais inktobris, GOLDEN jeb zeltainais rudens, acīmredzot. Nesauciet mani sienas krāsot — man pat A4 vēl negrib padoties, kur nu vēl tapetes! Tapēc blakus arī nesakrāsotā sākumstadija.

Lūk, atcerējos nelaimi ar tiem inktobriem: parādas galvassāpes no tā, ka ir trauksmīgi eksperimentēt vai veltīt darbiem ilgāk rūpīga laika, jo eksperimenti pieprasa neizdošanos, eksperimentēt gribas, bet es te it kā kaut kādu latiņu sev esmu uzlicis, kuru šajos vēlajos vakaros mēģinu arī pārlekt. Labi, štrunts.

Rīt — DRIP. Pil-pil-pilēšana, ūdenskrāni, lietus un saaukstēšanās.

Oriģinālā iecere bija saplēsta, nobružāta karte ar apburošām vietām, kura nu kalpo tikai kā kājslauķis spēļmantiņa mazulim, jo nu, viss, lielie pārgājieni beigušies. Autobiogrāfiskie vaibi, ne tikai skaista bildīte, ja!

Ir, eku ir, inktobris nr. 4, DODGE, strīpiņa pie strīpiņas, un aizšļūcam no izliktajiem tīkliem.

Trešā diena oktobrim-inktobrim! Šodienas tēma — PATH un ceļš, kurš reizēm ved garām interesantiem torņiem, kuri gan ir tikai distrakcija. Acu gaišumam — šodien tīra bildīte, bez smērēšanās.

Rīt — DODGE, un dodža automobili es nudien nezīmēšu. Iespējams, būs kaut kas par izvairīšanos pēdējā brīdī? Rīt redzēs!

Inktobra otrā diena! Tiem, kas tikko pieslēgušies — mans plāns ir sazīmēt kaudzi zīmējumu, ideālā gadījumā 31, jo šomēnes ir inktobris ar ikgadējo zīmēšanas izaicinājumu, kur ļaudis visās pasaules malās zīmē entuziastiskas muļķībiņas par noteiktām tēmām.

Šodienas tēma — SPIDERS un mans zirnekļu mafijas krusttēvs. Rīt — PATH.

Šitaste ir pasākums, kurš notiek katru oktobri, kad entuziasti katru mēneša dienu rauga uzzīmēt pa mazai bildītei par noteiktu tēmu un kaut kur iešērot — vai nu piespraužot pie ledusskapja, vai varbūt kādā soctīklā. Tēma ir vnk viens vārds angliski, bet tas, kā to interpretēt, tas ir katra paša ziņā. Oriģināli vēlams zīmēt ar tinti/tušu, bet kas t’to vairs mūsdienās dara, visi zīmē kā māk, galvenais iekustēties.

Tā nu šodienas, pirmā oktobra, tēma ir DREAMS — sapņi, un, attiecīgi, mani zinātnieki, kuri kņibina pacienta sapņu pasauli.

Rīt — SPIDERS.

Nu tā, tagad es iešu gulēt, bet pēc tam jau atkal man būs iespēja ar svaigu (hopefully) galvu ķerties klāt ikgadējam vāveres ritenim, katru dienu izplēšot čupiņu laika nelielai ilustrācijai.

Vai tu arī piedalies? Uzraksti man (var tepat komentārā lapas apakšā, piemēram), ar interesi piesekošu.

Ja tev ir noklīdis izglītības dokuments — vidusskolas beigšanas atestāts vai kas tamlīdzīgs — un to savajagas, tad tev jāveido dublikāts, un tā ir cimperlīga birokrātija. Redz, dublikāts NAV vienkārša, jauka kopija, nē-nē, tas ir jauns dokuments ar jaunu numuru un, sliktākais, jaunu datumu. Iepriekšējais dokuments pasludināms par nederīgu Latvijas Vēstnesī — man interesanti, kādas varētu būt nelaimes, ko varētu iesākt ar iepriekšējo dokumentu —

tomēr tas, ka šis ir jauns dokuments ar jaunu datumu, tas nāk līdzi ar negaidītām, nevajadzīgām niansēm. Iespējams, es esmu vienīgais, kurš tikko ar to saskārās, tikko dodoties studēt, bet es skolu beidzu sen, 1997. gadā — tas bija pirmais gads, kad tikai sāka parādīties termins “centralizētais eksāmens” — kamēr dublikātā, kuru man sataisīja nesen, ir rakstīts tā izsniegšanas datums — šī gada aprīlis.

Līdz ar to, piesakoties studijām, visas elektroniskās sistēmas sāk bargi bubināt — cienītais, jums taču ir 2023. gada atestāts, un KUR TAD IR VISI CENTRALIZĒTĀ EKSĀMENA REZULTĀTI KO?

Uzņemšanas komisija ar to kaut kā tika galā, kaut arī es būtu teorētiski gatavs, ja nepieciešams, to eksāmenu nolikt kaut rīt (bet tā nevar, un arī nevajag). Ja providencei kāja nepaslīdēs, tad nu es studēšu Cēsīs RTU un pēc kādiem četriem gadiem būšu īsts elektroinženieris! Varēšu likt lietā savu oscilogrāfu, kurš skapī mazliet jau apputējis un rādīt saviem bērniem priekšzīmi, citādi jau dzirdēju viņu runas, ka augstākā izglītība ir meh, ja jau tēvam savos četrdesmit-cik-tur nav, un neko, redz kāds viņš, veiksmīgs un omulīgs.

Stay tuned.

Berzēju plaukstas no tā, ka jau šopiektdien (arheologiem: 2023. gada septītajā jūlijā) sākas mans gada gaidītākais pasākums: ikgadējās ICFP programmētāju sacensības. Zini dziesmusvētkus? Nu nemaz nav līdzīgi!

Atkal mūsu mazais, draudzīgais koderu bariņš savāksies pie kāda mājās, sasēdīsies pie datoriem un ķersies klāt kāda maģiska, viltīga un neparasta uzdevumu risināšanai, velkot deķīti katrs savas mīļākās valodas virzienā, aģitējot par LISP vai Rust, vai Clojure, vai C#.

Eku, mans ieraksts par pagājušā gada sacensībām, kurās ieguvām 29. vietu.

Šogad galvenais organizators ir kriptogrāfs Eimeriks Fromhercs no Francijas Inria institūta, uhh redzēs, ko viņš šogad būs sagatavojis!

Jūnijs ir mentālās veselības mēnesis, vasara ir mentālās veselības gadalaiks, un ir pāris lietas, ar kurām es pēdējo laiku pus-regulāri daros, kuras man palīdz apvaldīt trauksmes velniņus — orientēšanās un meditēšanās (roll-eyes-emoji.png) un laikā, kad ārā spīd saule, to izdarīt ir tik daudz vienkāršāk, nekā drēgnā miskastes laikā.

Orientēšanās

Ik nedēļu es dodos uz Cēsu Meridiāna organizētajām sacensībām — un ar karti un kompasu rokās meklēju ceļu cauri lielākiem un mazākiem brikšņiem, mēģinot nesaplēst kārtējo kreklu, un meklējot oranžus karodziņus.

Atšķirībā no visādām baru-mīlošu ektsravertu-sārtvaidžu sacensībām, orientēšanās ir brīnišķīga ar savu individuālismu, jo mežā esmu tehniski viens: pārējie skrējēji skrien savus maršrutus savos laikos, un saskarsme ar viņiem ir minimāla.

Tāpat arī mežā pavadītais laiks ir diezgan mazsvarīgs — un ko gan es vēl varētu teikt, ja reiz es skrienu divas stundas maršrutu, kuru brašākie veic stundā.

Kartes maģija palēnām kļūst skaidrāka, apvidi sāk arvien vairāk izskatīties tā, kā es esmu iztēlojies, un kontrolpunkti arī sāk atrasties arvien precīzāk tur, kur tiem, manuprāt, būtu jābūt.

Waking up

Ar meditēšanos man palīdz Sems Hariss ar Waking Up aplikāciju, reiz piesaistījis manu uzmanību ar savu tāda paša nosaukuma Waking Up grāmatu.

Tās apakšvirsraksts, A guide to spirituality without religion, mani uzrunā, viņa mērķis atdalīt praktisko sevī-ieklausīšanās pusi no ezotēriskajām un mitoloģiskajām pojeboķinām rezonē ar mani un šķiet pilnīgi atbalstāms: reliģija var iet dirst, I’m here for the good stuff.

Bez itin jauka ievada meditēšanā, man aplikācijā ārkārtīgi patīk fīča, kur randomā pa dienu tiek atsūtīts maziņš, uzrunājošs tekstiņš. Piemēram, pirms pāris dienām Sems man ieteica, ka par to uzmācīgo, bet nepieciešamo lietu, kuru es atlieku un izvairos, un kura mani šobrīd biš kaitina — izvairīšanās vietā es varētu piefiksēt šo sajūtu, atpazīt, un mesties tai pretī kā lolotai un aizmirstai izjūtai, pārvērst to par skaidrāko šīsdienas pieredzi, un iedot tai visnedalītāko uzmanību.

Yeeah, bez konteksta, uzrakstīts latviski, izklausās biš pēc drazas, bet dienas vidū šitie tekstiņi no zila gaisa man strādā izcili.

Pagātnes nav, nākotnes nav — viss, kas ir, ir tikai šis mirklis, un tā eksperienci veido tava apziņa, tapēc ir vērts ar tās darbību sapazīties tuvāk, ne tikai laist pašplūsmā, un tā.

Tā nu šie abi divi — patīkams sports un ieklausīšanās sevī omulīgas balss pavadībā — man šobrīd ir feini instrumenti rīku kastē, lai būtu jauda dīlot ar to ikdienu, kad īstas vai iedomātas drazas līmenis pārsniedz normu.