Par mācībām

Ja tev ir noklīdis izglītības dokuments — vidusskolas beigšanas atestāts vai kas tamlīdzīgs — un to savajagas, tad tev jāveido dublikāts, un tā ir cimperlīga birokrātija. Redz, dublikāts NAV vienkārša, jauka kopija, nē-nē, tas ir jauns dokuments ar jaunu numuru un, sliktākais, jaunu datumu. Iepriekšējais dokuments pasludināms par nederīgu Latvijas Vēstnesī — man interesanti, kādas varētu būt nelaimes, ko varētu iesākt ar iepriekšējo dokumentu —

tomēr tas, ka šis ir jauns dokuments ar jaunu datumu, tas nāk līdzi ar negaidītām, nevajadzīgām niansēm. Iespējams, es esmu vienīgais, kurš tikko ar to saskārās, tikko dodoties studēt, bet es skolu beidzu sen, 1997. gadā — tas bija pirmais gads, kad tikai sāka parādīties termins “centralizētais eksāmens” — kamēr dublikātā, kuru man sataisīja nesen, ir rakstīts tā izsniegšanas datums — šī gada aprīlis.

Līdz ar to, piesakoties studijām, visas elektroniskās sistēmas sāk bargi bubināt — cienītais, jums taču ir 2023. gada atestāts, un KUR TAD IR VISI CENTRALIZĒTĀ EKSĀMENA REZULTĀTI KO?

Uzņemšanas komisija ar to kaut kā tika galā, kaut arī es būtu teorētiski gatavs, ja nepieciešams, to eksāmenu nolikt kaut rīt (bet tā nevar, un arī nevajag). Ja providencei kāja nepaslīdēs, tad nu es studēšu Cēsīs RTU un pēc kādiem četriem gadiem būšu īsts elektroinženieris! Varēšu likt lietā savu oscilogrāfu, kurš skapī mazliet jau apputējis un rādīt saviem bērniem priekšzīmi, citādi jau dzirdēju viņu runas, ka augstākā izglītība ir meh, ja jau tēvam savos četrdesmit-cik-tur nav, un neko, redz kāds viņš, veiksmīgs un omulīgs.

Stay tuned.