Par jūniju

Jūnijs ir mentālās veselības mēnesis, vasara ir mentālās veselības gadalaiks, un ir pāris lietas, ar kurām es pēdējo laiku pus-regulāri daros, kuras man palīdz apvaldīt trauksmes velniņus — orientēšanās un meditēšanās (roll-eyes-emoji.png) un laikā, kad ārā spīd saule, to izdarīt ir tik daudz vienkāršāk, nekā drēgnā miskastes laikā.

Orientēšanās

Ik nedēļu es dodos uz Cēsu Meridiāna organizētajām sacensībām — un ar karti un kompasu rokās meklēju ceļu cauri lielākiem un mazākiem brikšņiem, mēģinot nesaplēst kārtējo kreklu, un meklējot oranžus karodziņus.

Atšķirībā no visādām baru-mīlošu ektsravertu-sārtvaidžu sacensībām, orientēšanās ir brīnišķīga ar savu individuālismu, jo mežā esmu tehniski viens: pārējie skrējēji skrien savus maršrutus savos laikos, un saskarsme ar viņiem ir minimāla.

Tāpat arī mežā pavadītais laiks ir diezgan mazsvarīgs — un ko gan es vēl varētu teikt, ja reiz es skrienu divas stundas maršrutu, kuru brašākie veic stundā.

Kartes maģija palēnām kļūst skaidrāka, apvidi sāk arvien vairāk izskatīties tā, kā es esmu iztēlojies, un kontrolpunkti arī sāk atrasties arvien precīzāk tur, kur tiem, manuprāt, būtu jābūt.

Waking up

Ar meditēšanos man palīdz Sems Hariss ar Waking Up aplikāciju, reiz piesaistījis manu uzmanību ar savu tāda paša nosaukuma Waking Up grāmatu.

Tās apakšvirsraksts, A guide to spirituality without religion, mani uzrunā, viņa mērķis atdalīt praktisko sevī-ieklausīšanās pusi no ezotēriskajām un mitoloģiskajām pojeboķinām rezonē ar mani un šķiet pilnīgi atbalstāms: reliģija var iet dirst, I’m here for the good stuff.

Bez itin jauka ievada meditēšanā, man aplikācijā ārkārtīgi patīk fīča, kur randomā pa dienu tiek atsūtīts maziņš, uzrunājošs tekstiņš. Piemēram, pirms pāris dienām Sems man ieteica, ka par to uzmācīgo, bet nepieciešamo lietu, kuru es atlieku un izvairos, un kura mani šobrīd biš kaitina — izvairīšanās vietā es varētu piefiksēt šo sajūtu, atpazīt, un mesties tai pretī kā lolotai un aizmirstai izjūtai, pārvērst to par skaidrāko šīsdienas pieredzi, un iedot tai visnedalītāko uzmanību.

Yeeah, bez konteksta, uzrakstīts latviski, izklausās biš pēc drazas, bet dienas vidū šitie tekstiņi no zila gaisa man strādā izcili.

Pagātnes nav, nākotnes nav — viss, kas ir, ir tikai šis mirklis, un tā eksperienci veido tava apziņa, tapēc ir vērts ar tās darbību sapazīties tuvāk, ne tikai laist pašplūsmā, un tā.

Tā nu šie abi divi — patīkams sports un ieklausīšanās sevī omulīgas balss pavadībā — man šobrīd ir feini instrumenti rīku kastē, lai būtu jauda dīlot ar to ikdienu, kad īstas vai iedomātas drazas līmenis pārsniedz normu.