16. augusts. Someday is today
Izskrēju vakar pa diagonāli cauri “Someday is today” grāmatai. Tā iedeva dzinuli pamatu šodien pieķerties kādām gruzdošām, bet mūždien atliktām un paplēnējušām lietām.
Grāmatas autors ir baigais ņinzja, kurš krāmē savā darbu šķīvī visu ko var, un nebeidz vien par to tīksmināties. Nevaru ieteikt lasīšanai, bet arī efektu raibu lietu darīšanas-pieķeršanās ziņā redzu skaidri — un es pat šai darīto lietu sarakstā nepieminēju to, ka sāku lasīt “The Art of Immutable Computation”, pieskatot meitu vannā, un man par to būtu ko teikt!
Klavieres
Es savācu no meitas planšeti, atvēru tajā sēžošo Pianoforall kursiņu, un atkārtoju pēdējo nodaļu, līdz kurai reiz biju ticis, par akordu inversijām. Kad pirksti lēnām sāka atcerēties F-mažorus un C-minorus (pie mums tradicionāli tiek saukti fa-mažors un do-minors), sameklēju mazliet noputējušo izdruku ar burvīgo Desperado, un pāris reizes nospēlēju — desmit reizes lēnāk un nelīdzenu, nekā to spēlē Eagles. Sievai netraucēja, ka tas izklausās vairāk pēc atsevišķām frāzēm, nekā kopīgas kompozīcijas — izrādās, ir patīkami dzert kafiju, kamēr fonā kāds mazliet plinkšķina.
Ārkārtīgi patīk gan tā sajūta, kad kaut kas pa īstam patīkami skanošs nāk ārā no pirkstiem, gan puzlīšu risināšana, basa līnijā spēlējot to, kas tobrīd ērtāk, nevis to, kas notīs uzzīmēts, tā arī var!
Derētu padarīt klavieres sistemātiskākas un iemācīties kādu dziesmu pavisam no galvas. Šķiet, jāatrod kaut kas jestrāks un mazāk mentāli smags kā Desperado. Kaut kas no Džona Fogertija? Down on the corner?
Itāļu valoda
Es nezinu, vai es jelkad actually nobriedīšu mest mieru drebināšanai lokālajā aukstumā un lietū un doties emigrācijā uz siltajām zemēm (Sicīlija one love), bet šejienes laikapstākļi un saulītes regulārais trūkums mani ēd dzīvu nost. Itālijas lauki ir regulāri uztur manu mentālo veselību un, nākamreiz, kad es tur ceļošu, es vēlos spēt patarkšķēt pa īstam vairāk par divu alu pasūtīšanu, lūdzu.
Par cik es mācos RTU un tuliņ trešajā kursā būs jāizvēlas kāds randoms papildu priekšmets, esmu jau noskatījis, ka tas papildu priekšmets varētu būt itāļu valodas pamati, apvienojot studijām nepieciešamo ar interesanto un noderīgo. Ekspluatēšu universitātes dotās iespējas un izmantošu pasniedzēju kā kaut ko, ar ko runāties.
Valodu mācīšanās ir biš elle, jo visas trīs pamatprasmes — lasīšana, klausīšanās un runāšana — ir totāli atšķirīgas un, lielākoties, neatkarīgas, tās viena otru īsti nemaz nepapildina, un mācīties valodu bez tā, lai maksimāli ātri nesāktu ar kādu runāt, ir zemē nomests laiks. Un sākt runāt ir biedējoši,
bet līdz tam, es bibliotēkā atradu Nuovo Espresso kursiņu, kurš cenšas studentus iegāzt valodas vidē kā mazuli baseinā, un, kaut arī man nav blakus studentu, ar ko risināt dialogus, kādu stundu šodien braši pavadīju šai vidē, pie viena skaļi risinot visādus “Buongiorno, mi chiamo Einārs” dialogus pats ar sevi.
Skannierēšana
Es safočēju mīļu, mazzināmu bērnības grāmatu (to man sameklēja nejauši iepazīta vietējā bibliotekāre!) ar nodomu to OCRot un dumpinieciski pārvērst glīti digitālu. Iestūķēt grāmatu datorā izrādījās vieglāks un ātrāks process, nekā gaidīju; tagad tikai jāsatīra un jānoformē.
Vairāk detaļas — tad, kad būs kas taustāms, pagaidām tikai ieskats no procesa,
Ritenis
Pēc lauztās potītes atveseļošanās, senākā aizraušanās ar skriešanu bija jāizbeidz, un tās vietā ķirurģe ieteica pievērsties ritenim vai peldēšanai. Līdz ar to, es jau kādu laiku vizinos ar savu MTB, un man te blakus top melnraksts par lietām, kuras man bija interesanti uzzināt par riteņiem — mana pasaule bija apstājusies ar Trek riteni, kurš no ražošanas noņemts pirms divpadsmit gadiem.
Bez neprātīgas vizināšanās pa vietējiem mežiem, es sadzīvoju ar to, cik sasodīti sarežģīti diezgan masīvam pieaugušajam ir paveikt tās lietas, kuras šķietami triviāli padodas bērniem. Tā nu es mācos pa druskai braukt bez rokām (mācības apgrūtina mana nevēlēšanās iešļūkt krūmos, kas ik reizes vēl šķiet neizbēgama) un — nē, wheeliju vēl ne, šobrīd vienkārši pilnvērtīgi pacelt priekšējo ratu. Un šodien man jau drusciņ tas sāk izdoties! Līdzsvars ir tik sasodīta padarīšana, bet es zinu, ka reiz tikšu arī līdz palēcieniem.
Zīmēšana
Tuliņ uzspiedīšu “publicēt” šim visam, un ņemšu papīra lapu, un sākšu pazīmēt, tāpat, prieka pēc. Pēc pusotra mēneša atkal kārtējais inktobris un būtu jauki iesildīties, un man taču patīk zīmēt, velsparāvis.