Ko paņemt bibliotēkā: augšuplādēta apziņa
Ikdienā arī man šķiet, ka uzuplādēt savu apziņu, pat arī tikai pēc nāves, būtu kā iesprūst Nutty Putty alā, tikai uz mūžīgiem laikiem. Tomēr pēdējos pāris mēnešus gan mani šī tēma ir veikli caurvijusi lasīšanā un skatīšanā, čukstot dažādus citādas nākotnes aspektus, tapēc sūtu superīgās satiktās lietas tālāk jums.
Krāšņākais un mūsdienīgākais, kas — neticami — ir savas stundas vērts, ir Pantheon (2022) multenīte (divas sezonas, pabeigts stāsts, Netflix), cepurnost! Seriāls vizuāli vareni dragā pa apziņas uplādes tēmu un ir viens no tiem televīzijas produktiem, kur outsourcētā vizuālā fantāzija par to, kā tad izskatītos pasaule ļaudīm, kuru apziņa ir uplādēta, viegli pārsniedz to, ko es pats varētu iztēloties. Superļaudis, kuri neapturami dzīvo tīklā iekšā un nepieciešamība tos apturēt, nenozīmīga protestētāju publika, kura viegli zvārojas jebkuras aktuālās dienaskārtībiņas virzienā, rogue human-ai, uzupurēšanās, pizģilkas un viss kopā grafiska končā, ar teicamu eksponenciālu finālu.
Kino pamatā ir Kena Liu, produktīva scifi autora, stāstiņi, un arī viņš pats ir intensīvi piedalījies multenes tapšanā. Tas noteikti ir iespaidojis visu rezultātu izcilā virzienā, pat, ja es pats nevienu viņa stāstiņu ne tikai neatceros, bet pa galvu visu laiku grozījās…
…Grega Īgena Permutation City (1994) grāmata, ko es uzskatu par visfantastiski labāko uplādes fantāzijas attēlojumu. Ar visām personīgajām klaustrofobijām un nākotnes lietām, ka šīs grāmatas vaibs — es to pirmoreiz izlasīju pirms gadiem… septiņiem? — manī vēl joprojām mājo itin dzīvs. Laiks pārlasīt.
Jūs gan jau tuliņ nemetīsieties meklēt šo grāmatu un lasīt — tas tomēr ir trīssimt lappušu komitments no zila gaisa — tapēc tā vietā, kā maza končiņa lai ir qntm (tas ir literārais pseidonīms) īsstāstiņš Lena (2020). Nieka trīs peidždauni tuvas nākotnes, kad robotus darbinās ik uz soļa atrodami skennēti cilvēku smadzeņu modeļi, nevis šitas te viss, kas tagad notiek. Šo gan jūs varat mesties izlasīt (un pēc tam visu pārējo no qntm).
Nemaz ne tik ļoti aiz matiem pievelkot tematiski, tikko pabeidzu lasīt Filipa Dika “Ubik” (1969). Te Ņikita Tonsky stāsta par šo grāmatu (content warning: krieviski), un es to pieminu, jo tieši tas ieraksts arī mani pamudināja to ielikt lasāmajā sarakstā, un es to — pieņemot, ka visas šīs apziņu maģijas jums arī ir interesantas — mudinu tālāk. Kā jau sešdesmito gadu grāmatai, te nav nekādas datorizētas uplādes tīrā formā, bet pus-pēcnāves dzīve. Pasaulē ļaudis ir iemācījušies paturēt mirušos pie pus-dzīvības vēl kādu brītiņu un pat komunicēt ar viņiem, un mums ir dota iespēja ieskatīties šai pasaulē pašiem, un, kā vien Filips Diks to māk, visam cauri velkas Ubik, kas ir pilnīgi nekaitīgs, kamēr vien tiek lietots stingri pēc instrukcijām.
Komentāru spraudnis mēdz būt kaprīzs — vienmēr vari uzrakstīt epastu uz einars@spicausis.lv.