Par akustiskām traumām

Tā vietā, lai dotos uz manu jaunības mīlulīšu — Queens of the Stone Age — koncertu arēnā rīga, es būtu varējis uzmaukt galvā spaini un lūgt sievu dauzīt pa to ar pavārnīcu. Es nezinu un man ir vienalga, kas bija atbildīgs par to, ka smalka un traka koncerta vietā bija skaņu kakofonija ar bundzinieka atbalsošanos un vokālista dziedātā teksta saplūšanu neskaidrā ļerpatā. Runā, ka labi koncerti tur arī esot bijuši (Korn), bet es palieku pie iespaida, ka tā vieta ir nolādēta, un plānoju tur neatgriezties, ja nu vienīgi uz kādu hokeju.

Bija interesanta pieredze redzēt kā mīļi dziedātāji ar blīkšķi un enerģisku dziesmu uzsāk uzstāšanos — un paātrināti pukstošā sirds pēc neilga brīža nomierinās, nododot fokusu uz smadzenēm, kuras sāk vaicāt, klaaau, kas te vispār notiek? Es biju ar čomu, un mēs cerējām norakstīt to visu uz savām pensionāru ausīm, tomēr tad būtu jāatzīst arī tas, ka mūsu ausis ir degradējušās vienlīdzīgi. Kā senili rēgi mēs līdām pa zāli, meklēdami labāk skanošu vietu. Mēs tikām vaļā no atbalss, bet vokāls skaidrāks nekļuva nekur.

Pūlis likās uzķēris pareizo vaibu — dungot līdzi dziesmu idejām galvā, nevis tam, kas skan no daudzajiem skaļruņiem. Tā var, un spēcīgi basi un alkohols spēj hipnotizēt, un dārgās biļetes liek fokusēties un spiest ārā visu iespējamo sulu no pasākuma baudīšanas — bet tas nebija gluži tas, pēc kā es biju ieradies, un jelkādai katarsei nepalīdzēja nemaz.

Un… izrādās, tas nav tikai lokāls fenomens? Pasaules klases grupas daudzās šitajās hokeja hallēs skanot kā ķīseļa katls, kuram pa virsu uzlikts dvielis. Es varu atrast youtubes video, kur šīs pašas qotsa tūres ietvaros ar telefonu filmētai dziesmai skaņa ir labāka, vai neatkodējama kakofonija citās vietās. Damn.

Vismaz to vietu manā fantāzijā, kur Marks Lanegans vēl ir dzīvs, un visi tik jauni un daiļi, man neviens neatņems.