Robinsons Kukurūzo un magnētiņi
Apčubināju savu galdaspēļu skapi, un notrausu putekļus no sev reiz tik ļoti mīļajiem Robinsoniem. Kādu laiku to neesmu spēlējis, tomēr tā man ir visai zīmīga spēle, jo parādīja, cik ļoti man pašam patīk kooperatīvās spēles (tās ir tādas, kur visi spēlētāji ir sabiedrotie, un cenšas panākt uzvaru kopīgi) un cik omulīgi man ir sēdēt stāstnieka lomā.
Oriģinālā šī ir nežēlīga spēle ar gariem un cimperlīgiem, un niansētiem noteikumiem, kurā ir daudz ko atcerēties un daudz ko palaist garām. Mēģināt izdzīvot uz salas, uz kuras spēlētāju komanda ir izskalota ir grūti arī bez tā, lai sekotu darbību secībai.
Labojot situāciju, es reiz izmēģināju kļūt par nespēlējošo vadītāju-narratoru, kurš seko darbību secībai un kura pārziņā ir visa spēles mehānika un noteikumu nianses, kamēr spēlētājiem atliek pieņemt lēmumus un mest metamos kauliņus, kad tas nepieciešams.
Hoho, spēle kļuva par kaut ko pilnīgi citu! Tā kļuva par pieejamu, vētrainu, kopīgu spēlētāju piedzīvojumu, kuru turklāt varēja izbaudīt arī tie spēlētāji, kuriem spēles laukuma vizuālā sarežģītība iedvesa paniku.
No plaukta izvilktā, nedaudz putekļainā kaste atgādināja par to, ka oriģinālie spēlētāju kauliņi (angliski tos bieži sauc meeples) ir koka ripiņas ar uzlīmētām papīra ļerpatiņām, un attēli no tām savlaik noberzās jau pēc pirmajām desmit spēlēm. Nu parādījās labs brīdis izveidot un izdrukāt savas ripiņas.
Spēles gaitā ripiņas — tās norāda darbības, ko spēlētāji dienas laikā dara uz salas, un viņi mēdz viens otram palīdzēt — tiek liktas nelielās čupiņās viena uz otras. Uzmodelēju mazu ripiņu ar maliņu, lai tās glīti liktos viena uz otras, un veicu testa druku.
Bija ok, bet ne līdz galam. Ripiņas bija varen vieglas, un koka klucīši jutās labāk vien tapēc, ka bija mazliet, bet tomēr masīvāki. Es zinu, ka varu labāk!
Un viss kļūst labāks ar nelielu devu magnētisma. Man bez atvilktnē blakus disketēm mētājas kaudzīte nelielu magnētiņu, un nu tiem bija laiks spīdēt. Ja tāds būtu iekšā katrā ripiņā, tās liptu kopā pašas, un tas pilnīgi kompensētu to vieglumu!
Vēlējos izmēģināt kaut kur redzēto metodi ar to, ka detaļas iekšā tiek atstāts dobums, un drukas laikā tajā tiek ievietota kāda detaļa — gultnīši, asītes, vai pat magnēts. Tikai kā?
Modelēšanas rīki parasti aizvāc jebkādus neredzamus un nepieejamus dobumus figūru iekšienē, tapēc man nebija īsti skaidrs, kā to paveikt. Vienkāršākais, kaut ilgtermiņā neprecīzākais veids izrādījās pašā slaiserī, gatavojot detaļu drukai, pievienot “negatīva tilpuma” cilindrīti pareizajā izmērā un vietā, un tad var pareizajā augstumā printerim palūgt nopauzēt druku, lai varētu ielikt magnētiņus. Skrīnšota nebūs, tur nav nekā glīta, bet pēc figūras plānotā druka pa vidu izskatās šādi:
Dzīvē tas izskatās šādi, printeris ir ticis līdz caurumu kārtai un apstājies:
Lai magnēti neizlektu ārā no savām vietām un nepiemagnetizētos pie drukājošās galviņas, katram gadījumam katru no tiem tur abpusējā skoča kriksītis. Magnētiņus ir ārkārtīgi svarīgi ielikt pareizā virzienā, citādi kauliņi nevis lips kopā, bet atgrūdīsies viens no otra. Lai tas nenotiktu, man pareizā magnētu puse ir atzīmēta ar marķieri.
Un tad atlicis vien sagatavot pašas bildītes no boardgamegeek paša spēles autora ielādētajiem failiem — tas taču ir tik jauki! — kas mazliet saslaucītas inkskeipā. Ideālākā pasaulē te būtu tintes druka uz vinila uzlīmes, griešana ar plotergriezēju un tamlīdzīgas vaļības, bet manā šībrīža pasaulē iztikšu ar A4 printera papīru, divpusējā skoča gabaliņiem, un šķērēm:
Ripiņas gan vēl nav pierādījušas sevi spēlē, bet man izskatās lieliskas. Pievilkšanās spēks ir pietiekami spēcīgs, lai divas-trīs ripiņas varētu viegli saķept kopā, bet pietiekami maigi, lai netraucētu spēli — tīri kā mazs gimmiks un iemesls varbūt vēl pamuļķoties pie galda.
Tagad atlicis mazākais — savākt ļaudis uzspēlēt atkal!