Aptumsums

Es vienmēr esmu postulējis, ka divas lietas, kuras mani nudien neinteresē un garlaiko, ir astronomija (diendienā vērot tālas zvaigžņu sistēmas, uz kurām nokļūsi tikai fantāzijās, ir tiešākais ceļš uz dziļu depresiju) un fotogrāfija.

Tapēc pilnīgi neizbēgami, ka, sēžot mājās un ārstējot salauzto kāju, pirms pāris nedēļām soctīklos mani sasniegušais Latvijas Universitātes ieraksts par to, ka tosestdien būs sagaidāms neliels daļējs aptumsums, izrādījās pietiekams, lai rastos ideja pamēģināt to nofočēt vai pat izveidot taimlapsi.

Vēlējos to paveikt to ar pieejamajiem līdzekļiem, nepērkot nekādu kaut kādu jaunu tehniku — un “pieejamie līdzekļi” ir reiz banknotē pa lēto iegādāta Sony a6000 fotokamera, kurai man bija divi objektīvi — kita 16-50mm / f3.5-5.6 (tas ir tāds vienkāršs, universāls objektīvs, kurš fočē mūsu skatienam līdzīgu redzeslauku), un 30mm f3.5 makro objektīvs, kura skatiens, debesīs vērsts, ir daudz par platu jēdzīgai saulītes ķeršanai.

Statīvs man arī bija, bet man nebija līdzekļu, lai vērtos pašā saulē un to saskatītu, nenosvilinājis nedz savu radzeni (kaut arī man ir divas), nedz tehniku. Labu DIY veidu izveidot pašu filtru neatradu, bet atradu, ka astronomijas profesionāļi Baader Planetarium, kas ražo daudz visādus teleskopus un saistītas lietas, ražo arī astrofilm — blīvu, drošu, precīzi uzražotu plēvīti, kas aiztur nepieciešamo gaismas daudzumu, lai, caur to skatoties, visa pasaule izskatītos melna, bet saule — skaidri saskatāma. Un no tās var izveidot pats sev aptumsuma brilles, objektīva/teleskopa filtru, dajebko! Un, ja šo plēvi man izdotos atrast Latvijas vai Igaunijas veikalā, es varētu pagūt to saņemt un notestēt līdz pat aptumsumam.

Plēvīti es atradu Igaunijas veikalā teleskoobid.ee un, gandrīz jau nospiedis “apmaksāt”, pamanīju, ka apmaksa notiks uz kādu Latvijas SIA, attiecīgi kanceloju visu nost, un devos meklēt viņu Latvijas dvīņubrālīti. Tas izrādījās veikals teleskopiem.lv un tālākais bija tikpat garlaicīgi, kā jebkura iegāde internetveikalā — drīz jau sieva no pakomāta uz mājām atveda man plānu paciņu ar gan astroplēvi, gan saulesbrillēm, kuras jau veikala attēlā izskatījās tik jocīgas un bērnišķīgas, ka es sapratu, ka vajag.

Objektīva filtra izveide aizņēma apmēram tikpat daudz laika, cik sameklēt gumiju, kura šo filtru turēs — un filtru turēs gumija, jo objektīvs kustas iekšā-ārā un nav paredzēts, ka tam kaut kas varētu tikt uzkrāmēts vēl galā. Tā, ka rezultātā mans filtrs ir tikai mazs gabaliņš astroplēves, kas ar skoču turas pie kartona ripiņas — jo nav nekāda iemesla sarežģīt vienkāršas lietas.

Un nu bija laiks eksperimentiem, pavērst fočuku pret sauli un mazliet vairāk iedziļināties diafragmas attālumos, ekspozīcijas garumos, iso, etc.

Pavisam drīz es noķēru sauli. Nelielu, zilganā tonī, bet asu un good enough — tīrie saules izmēri bija ap 200×200px, būs gana animācijai — un ķēros pie taimlapses automatizācijas. Time-lapse latviski esot “laiklēciens”, un es šo terminu vēl neesmu gatavs ieviest savā leksikā.

Nu kā, automatizācija. Atvērtās tehnoloģijas ļauj pieslēgt fotoaparātu caur usb pie portatīvā datora, paņemt gphoto2 un uzrakstīt niecīgu skriptu, kurš pieslēdzas pie aparāta, palūdz tam nofočēt bildīti, un lejupielādē to, faila nosaukumā ielikdams šodienas datumu un laiku, pēc tam paguļ 20 sekundes, un tā uz rinķi. Positively boring!

while : 
do
  gphoto2 --capture-image-and-download --filename "images/%Y%m%d%H%M%S.jpg"
  sleep 20
done

Paralēli izpētījis kā dabūt saulītes attēlu lielāku, baltāku un skaistāku, atstāju ierīces savā nodabā fočēt sauli caur logu un, atnācis pēc nepilnas stundiņas apraudzīt, veicu sensacionālu astronomisko atklājumu, ka saule kustas apkārt zemei or something, jo saule bija aizbraukusi prom no kadra. Kļuva skaidrs, kapēc gan teleskopiem automātiskā sekošana ir dārga, bet vēlama fīča — sasodītie debesu ķermeņi kustas ĀTRI!

Bet testu uzskatīju par veiksmīgu, un man bija skaidrs, ka sestdien viss izdosies.

Sestdiena

Sestdien bija brīnišķīgs laiks, tā ka pusdienslaikā es izkliboju dārzā, izdabūju ārā gan fotoaparātu, gan portatīvo, un, kaut arī nokavēju pašu-pašu sākumu, tiku sveikts ar īstu saules zobiņa foto:

Caur brillēm izskatījās tieši tāpat — un brilles izrādījās izcila lieta, jo ļāva parādīt aptumsumu neko nenojaušošajiem kaimiņiem un interesentiem. Tuvākās stundas pagāja ārā tarkšķot, reizi pa reizei pieskatot, vai saule nav izskrējusi ārā no kadra, un pavēršot kameras skatu labākā virzienā.

Necik ilgi, aptumsums bija beidzies, un manās rokās bija ap divsimt jpg failu ar aptumsumu, no kuriem izveidot lapsi. Viņus varētu samest vienā secīgā video (vispār, to es arī izdarīju, te ir video, bet, meh), bet es gribēju redzēt, kā pats mēness šļūc garām saulītei, bet saule būtu katra kadra centrā.

Lai to izdarītu, es vēru vaļā GIMP, un tas ne aci nepamirkšķināja, kad es kā slāņus viņam ielādēju divsimt milzīgus jpg failus, un sāku iet tiem cauri, sabīdīdams tos tā, lai katra nākamā slāņa saulīte būtu tai pat vietā, kur iepriekšējā. Mūsu datori ir daudz, daudz, DAUDZ jaudīgāki, nekā programmētāju lērums un web tehnoloģijas bieži liek mums domāt!

Process bija tāds, ka es ņēmu ik divus slāņus, un difference režīmā bīdīju saulītes kopā, meklējot vislabāko sakritību, kad tās sakritīs tik ļoti, ka viss ekrāns kļūs melns:

Tā divsimt reizes, un šis process man aizņēma nepilnu stundu. Tad es saglabāju rezultātu “OpenRaster / ORA” formātā, kas ir vienkāršs zip-fails, kur katrs slānis ir kā png, un no tiem izveidoju video. To es darīju ar universālo video procesējamo nazīti ffmpeg, ar šādiem buramvārdiem lūdzot no secīgiem failiem data/000.png, data/001.png utt izveidot video:

ffmpeg -framerate 25                     # 25 fps
       -f image2 -pattern_type sequence  # image2 ļauj procesēt secīgus attēlus
       -r 16                             # cik laika atvēlēt katram kadram
       -i './data/%03d.png'              # bildīšu failu šablons
       -s 1280x720                       # rezultāta video izmērs
       rezultats.mp4                     # rezultējošais videofails

Un lūk, gala rezultāta video, divpadsmit sekundes:

Un filtru, un plēvīti, un brillītes varu tagad likt plauktā līdz nākamajam aptumsumam. Ko līdz tam? Varbūt iegādāties kādu vienkāršu 200mm objektīvu un mēģināt ieraudzīt saules plankumus (uz saules ir planukumi, kuri lēni jo lēni slīd tai pāri, bet mans setaps ir pārāk vājš, lai tos ieraudzītu) — vai pavērties uz mēnesi? — …

Velns, kaut kas tajā visā ir.