Brother HL-L3220CW

Par printeriem ir populārs viedoklis, ka, ja vajadzīgs printeris, tad ņem vienkāršāko brother, kurš tev der, un raižu nezināsi.

Es šim viedoklim piekritu — mans iepriekšējais viņu krāsu lāzernieks kalpoja lieliski un, kad beigu beigās tam tomēr sačakarējās fjūzeris, kura nomaiņa / remonts bija nepraktiski, tad bija skaidrs, ka jāņem atkal Brothers ——— un nu es esmu iesprūdis ar sūdaināko printeri, kurš man jebkad bijis.

Meklējot printeri, redzēju, ka viņiem bija parādījušies glīti LED printeri — tie ir līdzīgi lāzerniekiem, tikai klusāki un robustāki. Izvēle viegli krita uz HL-L3220CW printeri, un viņa priekpilnajam uzrakstam “EcoPro ready!” nepievērsu daudz uzmanības. Ha! It kā līdz šim nebūtu pamanījis, ka it viss, kas sevi reklamē ar “Eco”, nozīmē tikai un vienīgi ražotāju vēlmi apčakarēt.

Mans vecais printeris, protams, skaitīja lapas, ko katrs toneris bija izdrukājis, un brīdināja, ka kādas krāsas kasetne varētu iet uz beigām. Tai pat laikā, printera inženieri jau tolaik saprata, ka šis rādītājs ir super-neprecīzs, un, ja galvenā krāsu druka ir vien tumšzili virsraksti dokumentos ar pāris krāsainiem grafikiem, tad dzeltenais toneris nebūs tukšs vēl pāris gadus. Tapēc pašā printerī bija pieejama maza izvēlne, ar kuru nomest šos toneru skaitījumus — uz nulli. Ērti un brīnišķīgi.

EcoPro, savukārt, ir brothera toneru abonēšanas piedāvājums, tieši tāds pats, par kādu ļaudis gāna HP no panckām ārā, bet brotheram ir milzīgs uzticības kredīts, un tapēc tas ir palicis publikas neievērots. Piedāvājums ir maksāt 10-50 eiro mēnesī par atļauju izdrukāt 100-700 lapas (skaits atkarīgs no plāna. Virs plāna — drukāsi par papildus naudu), un ražotājs par to laicīgi sūtīs tev tonerus, kad tie tuvosies beigām. Un, lai to nodrošinātu, toneros iestrādāti vitāli nepieciešamie kontroles mehānismi, lai ļaudis neiedomātos krāpties ar izdrukāto lapu skaitu.

Tamdēļ šim printerim ir čipoti toneri. Printeris nu zina, vai toneris ir īsts brother toneris, un reģistrē čipā drukājumu skaitu. Kas būtiskākais, viņš ne tikai skaita, bet arī kontrolē tevi un tad, kad viņam liksies, ka izdrukāts ir pietiekami, viņš bez ceremonijām teiks VISS. Un tad, kad printeris tev ir pateicis VISS, tad ir VISS. Ja čips saka, ka pietiek drukāt melno, tad nav vairs variantu pateikt “ai, tas nekas, turpini drukāt, lai jau ir blāvāks”, nē: printeris pārvēršas par ķieģeli. Computer says no.

Tas, ka ir iespējams iegādāties un ielikt ne-brother tonerus, neglābj situāciju. Man šobrīd printerī stāv tam oriģināli līdzi nākušie krāsu toneri, un, kaut krāsainos materiālus es esmu drukājis maz, tomēr printeris uzskata, ka viss tas, ko es esmu drukājis, ir bijis krāsupilns, tapēc dzeltenais toneris ir T-U-K-Š-S, nudien un pavisam. Ej pērc jaunu, un līdz tam drukāsi melnbaltu, un midžina sarkanu lampiņu nepārtraukti. Var just, ka viss ir uzdizainēts tā, lai frustrējoši bīdītu lietotāju uz ideju, ka ah, ja vien tu iegādātos to abonēšanu, tad taču visas šīs raizes tiktu atrisinātas!

Es esmu vecs īgņa, un man ir svarīgi, lai mani dzelži klausītu man, un nebūtu atkarīgi no svešiem serveriem un iegribām. Visas gudrās (lol) lietas mājās man ir pieslēgtas tikai lokālam zigbee tīklam, un nekad neredzēs ne druskas no pasaules interneta. Man nekad nebūs Bambu Labs 3d printeris, lai cik arī ātri tas nedrukātu, jo tam arī patīk likt čipus savos filamenta ruļļos (protams, atrunājoties ar to, ka printerim ir svarīgi zināt, kuras krāsas un kāda materiāla rullis ir ieinstalēts, bet, ah, ah, viņiem arī ir iespēja abonēt filamentus, kāda sagadīšanās), un mana sirds uz mūžiem pieder pilnīgi un absolūti atvērtajiem Prusa 3d printeriem, kurus es varēšu darbināt un apkopt, un salabot arī, ja paši Prusa Labs rīt aizvērsies, un tā. Vairāk dumjas un vienkāršas tehnikas!

Tālāk iekšas

Skatoties uz sasodīto kārtridžu, likās laba doma izlocīt pirkstus un papētīt komunikāciju, kā tad izskatās printera sarunāšanās ar to velna iekārtu — es esmu topošais elektronikas inženieris vai ne, galu galā?

Netaisīšu intrigu — nekas vērā ņemams man neizdevās. Toties man ir bildītes, kuras man pašam patīk, un par kurām man būs prieks, kad es šo pārlasīšu pēc gada, tapēc this stays.

Lūk, oriģinālais toneris ar čipiņu kreisajā malā. Čipsis skaita, cik reizes kārtridžs ir izmantots lapu drukā (vai patiešām lapa saturēja attiecīgo krāsu, tas ražotājus neinteresē — ja dators printerim saka, ka nāk krāsaina lapa, tad visas krāsas arī tiek atzīmētas)

Es viņu izknibināju ārā. Reku, aizmugurē var redzēt EEPROMu vai ko tamlīdzīgu, kurā gan tiek rakstīti skaitlīši par izdrukātajām lapām, gan kaut kādā veidā tiek veikta autentifikācija, lai printeris zinātu, ka toneris ir īsts. Visdrīzāk, kaut kāda vienkārša kriptogrāfiska maģija.

Tur vēl ir mazīīīīīīītiņš kondensators starp divām kājām — un es pieņēmu, ka kondensators ir starp zemi un barošanu, un pa trešo vadu printeris komunicēs ar čipiņu caur kaut kādu 1wire protokolu. Nē, izrādījās, ka tā nav, bet man ļoti patīk šī bildīte:

Man nav mikroskopa, lai varētu parādīt šādus sīkumus lielākā tuvinājumā, tapēc jācīnās ar brillēm un palielināmajiem stikliem.

Čips ar no aizmugures pielodētajiem vadiņiem atgriezās tonerī, toneris — printerī, un vadiņi tika izvilkti ārā,

…un pieslēgti loģiskajam analizatoram, kur es ar PulseView cerēju ieraudzīt, kā iekārtas runājas. Šo visu sasetupojot, jutos kā hakeris, baigi vareni, jānoskatās vecā filma vēlreiz,

Kā iekārtas runājas, es ieraudzīju, bet, diemžēl, neizdevās atpazīt protokolu, tas bija kaut kas gan man, gan pulseviewam pilnīgi neatpazīstams.

Tā, ka nācās vien mest mieru, samierinoties ar sasniegumu, ka ieraudzīju kaut kādus iekārtu tarkšķus uz vadiem un neko nesaplēsu.

Uzņēmīgāki ļaudis sēdētu un analizētu rūpīgāk visu, salīdzinot sarunas pārējiem toneriem, etc — un skaidrs, ka ļaudis to ir izdarījuši, jo ir pieejami neoriģinālie toneri, kuriem ir klonēti čipiņi, par kuriem printeris zina, ka tie nav savējie — bet šobrīd tas priekš manis nav sasniedzams reversēšanas augstums.

Ko iesākt ar to sūda printeri, gan vēl nav man skaidrs.