Ģertrūdes ielas teātris piedāvā eksperimentu — nelielu audioizrādi «Jums ir apdegušas ausis», kuru noklausīties, snauduļojot austiņās, kamēr tajās apkārt grabinās, čabinās un čukstinās aktieri, uzburot dažādas ainas.

Izrāde neņem aiz stingras rokas un neved cauri skaidram piedzīvojumam, nē, tā savā nodabā tikai ar skaņas efektiem vien veido dažādas vairāk vai mazāk abstraktas scēnas bez īpašām raizēm par to, vai tu esi ar autoriem uz viena viļņa, un man atgādināja rēbusu bez pareizajām atbildēm. Šis bija neparasts skaņas iztēles treniņš, lielāko daļu izrādes es mēģināju noorientēties, kur autori vēlas, lai es šķistu, ka es atrodos un vai es esmu vēl turpat, kur biju vēl minūti atpakaļ.

Visdrīzākais, ka lokāciju neviennozīmība ir apzināta — ieviešot klasiskāku stāstu, eksperiments daudz neatšķirtos no kāda tipiskāka audioiestudējuma, kamēr šādā veidā fokuss ir uz iztēli. Pat, ja reizēm es sēdēju un domāju “tu tagad tos papīrīšus šuršini tapēc, ka tev šķiet, ka tas izklausās pēc degšanas, ja?”, tas bija tīri mīlīgi.

Izrādē nav daudz teksta, bet tie, kas ir, man gan nelikās labi. Replikas ir īsas, īpaši saīsinātas un teatrāli samāksloti nedzīvas (“pa kreisi — kalni. pa labi — zilonis” saka kaut kas, kas varētu būt domāts tūrisma autobusa gids). Ausīs čukstot, itin labi var just, kad ļaudis nerunā savās dabīgajās balsīs — pieķēru sevi pie vēlmes uzsist pa plecu aktieriem un teikt, “nu nemokies, pasaki tagad vēlreiz normālā balsī, un tā, it kā tu būtu patiešām tas, ko attēlo.”

Tas tā. Ja pati izrāde, kaut mani diez ko nesasniedza, man likās atbalstāms eksperiments, tad izrādes iegādes process mani gan pamanījās aizkaitināt. Es nebiju gatavs tam, ka lapā rakstītais “izrādes cena: četri eiro” izrādīsies tukša diršana, jo, iegādājoties pieeju, tā apaug ar zvaigznītēm, mārketinga sīkrakstiem un komisijām un — tā kā tādā biļešu paradīzē — pārvēršas jau par piecīti, un, it kā ar to būtu par maz, vēl liek iziet cauri absurdam busyworkam, meklējot biļetes numuru epastā atsūtītā pdfā, meklējot saiti, kur numuru ierakstīt — un tas viss, lai tiktu pie vimeo saites uz izrādi.

Teātra programmētājiem būtu noderīgi pamēģināt iegādāties kādu maksas video pašā vimeo, un salīdzināt eksperiensu ar pašu sanagloto.

• «Jums ir apdegušas ausis», Ģertrūdes ielas teātris, 40 minūtes, bet noplēsīs 5 eiro četru vietā
• Foto: Evija Sedola

Pirms pāris nedēļām Endomondo veidotāji ietrieca man duncīti mugurā, paziņojot, ka iemīļotā skriešanas un pastaigu uzskaites telefon-tuļķi šogad izslēgs pavisam.

Es pāris reizes nedēļā bez fanātisma skrienu, dodos garākās pastaigās un praktizēju filozofiju, kurā, ja izskrējiens vai pārgājiens nav saskaitīts, ja tam nevar redzēt kilometrus un vidējo tempu, tad tas nav interesanti un diez ko neskaitās. Man patīk sekot līdzi skriešanas uzlabojumiem un gremdēties atmiņās par pastaigām, zūmojot kartes tuvāk un tālāk.

Man nav gudrā pulksteņa, es skrienu ar parastu androīda tālruni. Meklējot aizvietotāju, es iztaustīju kaudzīti piedāvājumu. Man likās, ka es vēlos pavisam maz — es vēlos neatkarīgu darbošanos bez jebkādiem gudriem pulksteņiem, pārskatu webā, lai aplikācija atcerētas manus labākos laikus un priecātos par uzslavām par to uzlabošanos — bet tas izrādījās par daudz prasīts.

Runkeeper 10 mēnesī, 40 gadā

Viss ir vietā! Pārskats webā, labākie laiki un uzslavas par uzlabošanos. Praktiski pilnvērtīgs endomondo aizstājējs, kura lieliskās priekšrocības man pilnībā pārsvītro izmantotās balsis, kuras ziņo par tempu un attālumu. Par cik izstrādātāji balss sintēzes vietā izmanto ierakstītus balss semplus skaitļu izruna ir neciešami ilga un liekvārdīga, ar milzīgām pauzēm starp cipariem.

Adidas Runtastic 10 mēnesī, 60 gadā

Kaut arī šim dārgajam un gaumīgajam skriešanas trekerim kādreiz ir bijis arī web interfeiss — runā, ka krietni labs — Adidas kādā progresa uzplūdā ir izlēmuši, ka ar telefonu pietiek, bet iespēja uz datora ērti blakus tabos salīdzināt workautus nevienam nav noderīga un to uzturēt neatmaksājas. Kā blakusefekts web likvidācijai, skrējienu datus no aplikācijas nav iespējams dabūt ārā — autori piedāvā nosūtīt pieprasījumu datu saņemšanai, pēc kura viņi solās nedēļas laikā atsūtīt arhīvu ar visiem gpx failiem.

Par tādu attieksmi maksāt es nevēlos, tapēc vairs netraucē tas, ka arī te balss ir ierakstīta, līdz ar saistītajām neciešamā ilguma, paužu un liekvādības problēmām.

Nike Running Club šķiet, bezmaksas

Tikai un vienīgi skriešanai. Pārgājieniem nē, nekam citam nē. Nē tad nē.

Strava 8 mēnesī, 60 gadā

Izskatās, ka Stravu lieto tikai ļaudis ar skriešanas pulksteņiem, jo to askēzi, kas ir aplikācijā, es par pilnu ņemt nevaru. No tā, ko redzēju, Strava šķiet apmāta ar to, lai katrs skrējiens vai riteņbrauciens būtu kā sacensība un jauni rekordi nāktu ik dienas, jo tās kartē ir daudz dažādu maršrutu drupaču, par kuriem fanātiski ļaudis vienā laidā sacenšas, kurš ātrāk tos noskries un nobrauks.

Caynax Sports Tracker 2.50, lai atslēgtu reklāmas

Caynax ir maziņš, tīklu nemaz neprasošs maršruta trekeris, kurš pilda vienu funkciju — saglabā veikto distanci gpx maršruta failā un dod to pārskatīt. Tam nav nekādas sociālās integrācijas vai webu, un arī pulsa siksniņu tam pieslēgt nevar.

Kaut kas tā minimālismā man sajutās tuvs, kaut no man interesējošajām fīčām tam ir vien laika/distances runāšana ar android TTS runas sintēzi. Par cik tas ir maziņš, dara savu darbu labi un uz regulāru naudu nepretendē, tad tas ir uz palikšanu telefonā.

MapMyFitness 6 mēnesī, 30 gadā, Endomondo lietotājiem trīs mēneši bez maksas

Šī aplikācija ar nejēdzīgo nosaukumu tagad ir underarmor (Endomondo saimnieku) galvenā skriešanas aplikācija. Viss jau būtu labi — gan pulsa siksniņas atbalsta, gan kaut kāds webs ir, gan ausī bubina ar konfigurējamu runas sintēzi, bet, ak neraža, pilnīgi un nemaz neseko personīgajiem sasniegumiem.

Secinājumi

Bēdīgi, viss ir bēdīgi. Fīčas, kas endomondo bija pašas par sevi saprotamas — ātrākā kilometra/jūdzes precīza indikācija kartē, vairāku skrējienu apvienošana pēc telefona uzkāršanās, u.tml — visur izrādās eksotika, kuras nav vērts pat meklēt.

Pats līdz bezmaksas perioda beigām palikšu pie mapmyfitness, un tad skatīšos tālāk. Varbūt, kāda turīga organizācija pamanīsies Endomondo izpirkt, jo citādi neko, kas prasītu naudu, bet nekaitinātu vienā vai otrā veidā, es neredzu.

Kā pavārs pēdējā attēlā, es esmu pabeidzis savu Inktobri un es vēlos atskatīties uz šo jocīgo mēnesi un pierakstīt kādas pārdomas priekš sevis, lai neaizmirstu — ja nu man nākamgad atkal ienāks prātā kaut ko oktobrēt.

Šobrīd es domāju, ka Inktobris ne sūda nav vajadzīgs un ir laika šķiešana. Tas pieprasa sev kaudzes laika, kaudzes!, un pretī nedod tik daudz, lai tas attaisnotos. Šis ir nepārtraukts dedlains, kas nemotivē. Tas liek steidzamā kārtā pabeigt veselu attēlu par kādu idiotisku tēmu dienā, un tam daudz nerūp kvalitāte — neatstājot daudz laika priekš refleksijas, spēlēšanās un tehniskas mācīšanās.

Es biju uzkabinājis sev kvalitātes latiņu, tapēc īpaši nejaukas bija dienas, kad man tai neizdevās pārlekt.

Mana izvēle šogad bija zīmēt visas ilustrācijas tikai ar proper tušu un rakstāmspalvu — tā ļauj zīmēšanas laikā viegli variēt līniju biezumu un tās viegli peldošais gadījuma raksturs manai entuziastiskajai estēta acij šķiet superīgs — tintes zīmēšanas pildspalvas, salīdzinājumā, velk tikai tik biezu līniju, cik uz tās rakstīts biezums milimetros. Tā bija lieliska izvēle.

Šķiet, ka tas tušas lietošana aizņēma vairāk laika, nekā pildspalva aizņemtu, tomēr es neatceros, cik ilgi man attēli zīmējās pagājušo gadu. Iespējams, neko daudz ātrāk nebija, un galvenā starpība ir tā, ka es tiecos klausīt Džona Klīza vēlējumiem reflektēt tēmu ilgāk, neķerot pirmo galvā ienākušo ideju.

Beigu beigās, izteikt sev “dirsā šo inktobri, pietiek” izrādījās grandiozs atvieglojums.

Tagad es atkal varu zīmēt sava prieka pēc!